Anna Irbe

Latviešu luterāņu misionāre.Tēvs — bīskaps Kārlis Irbe.

1912. gadā Ženēvā, Šveicē, beigusi Žēlsirdīgo māsu skolu. 1925. gadā sākusi misionāres darbu Indijas dienvidos — Kojamputuras apkaimē. Tur darbojās līdz 1951. gadam. Vadījusi misijas darbu Karunagarapūrā no 1933. līdz 1948. gadam. Viņa piedalījās tamilu Evaņģēliski luteriskās baznīcas izveidošanā. Mirusi Indijā.

Viņas dēls Kirils Irbe ir lidojošo ārstu vienības (flying doctor) galvenais inženieris Zambijā, Āfrikā.

"Austrālijas latvietis" 1973.gada raksta: "Anna Irbe ir dzimusi 1890. gada
19. septembrī Dzērbenē kā mācītāja Kārļa Irbes un viņa dzīvesbiedres Lūcijas pirmais bērns. 1. pasaules kara laikā Irbes ģimene devās uz Kaukāzu, kur Anna Irbe apprecējās ar krievu muižnieku Kaļitājevu. Revolūcijai sākoties, komunistu varas vīri viņu bija ieskaitījusi nošaujamo sarakstos, taču Kaļitājevs šai laikā saslima un mira ar tīfu, līdzi paņemdams savu jaunāko dēlu Viktoru. Anna Irbe Krievijā vairs negribēja palikt, un viņa kopā ar savu dēlu Kirilu, pārvarot ļoti lielas grūtības, pēc 4 gadiem sasniedza Rīgu.
Annas Irbes tēvs Kārlis Irbe bija kļuvis par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu un Anna Irbe ar dēlu apmetās uz dzīvi pie viņa. Taču drīz vien viņai kļuva skaidrs viņas dzīves uzdevums: kļūt par misionāri un strādāt Indijā: Pēc misijas skolas beigšanas Anglijā,viņa ar dēlu Kirilu 1925. gadā ieradās Dienvidindijā un sāka darbu Zviedrijas baznīcas misijā. Taču redzētais viņu neapmierināja. Baltie misionāri neziedoja sevi visu savam darbam, atšķirdamies no iedzimtajiem. Baltie bija kungi un melnie - zemāka rase. Vajadzēja kļūt līdzīgiem viņiem, lai sasniegtu darbam labus rezultātus.
Anna Irbe ilgojās pēc patstāvības un bija gatava uzsākt patstāvīgu misijas darbu, ja vien Latvijas ev. lut. baznīca to atbalstītu, šai sakarībā viņa 1931. gadā ieradās Latvijā. Viņas priekšlasījumi un dziļā ticība savam darbam atstāja ietekmi. Latvijas baznīca apsolīja palīdzību, un jau 1933.gadā mežā starp Koimbatores un Polači (Pollachi) pilsētām Madrasas pavalstī ieraka krustu kā pamatakmeni vēlākajam Karunagarapuri (Kunga žēlastības) ciemam, ko vienkāršības dēļ latvieši sāka saukt par Latvijas ciemu Indijā.
Anna Irbe pati tur uzcēla sev būdiņu, apņemdamās dzīvot tikpat vienkārši kā tejienes izstumtie (pana - bezkastas ļaudis). Ap šo būdiņu pamazām sāka pacelties evaņģēlistu mājiņas, atraitņu nams, bērnu-atradeņu māja, skola un aptieka. Par Annas Irbes darbu sajūsminājās jauns mācītājs-indietis - teoloģijas kandidāts G. Stīvens (Stephen) un atnāca viņai palīgā. Uz Karunagarapuri ciemu bariem nāca cilvēki meklēt palīdzību slimību gadījumos. Atraitnes, neredzīgie un kroplie atrada patvērumu šai ciemā. Bet ne tikai nelaimīgie vien. Anna Irbe bija iecienīta arī kā garīgā māte, kuras padomi un dzīves uzskati derēja kā atsvaidzinājums pārējiem misionāriem, mācītājiem, skolotājiem, pareizticīgo mūķenēm un mūkiem. Bez iedzimto tamilu un latviešu valodas Anna Irbe prata tekoši runāt arī angļu, franču, krievu un zviedru valodas, tā kā viņa varēja saprasties ar ikvienu savu ciemiņu un katram palīdzēt vai dot padomu. Pašreizējais Tamilu ev. lut. baznīcas bīskaps A. J. Satianatans (Satyanadhan) ir bijis viens no šiem Karunagarapuri ciema pastāvīgiem apmeklētājiem savu studiju un mācītāja amata pirmajos gados, apbrīnojot latviešu misionāres dzīves un darba veidu. Karunagarapuri ciemā notikušas vairākas zviedru misionāru sanāksmes bīskapa vadībā un gadskārtējas skolotāju konferences.
1937. gadā Annu Irbi apmeklēja Latvijas ev. lut. baznīcas ārmisijas sekretārs mācītājs Roberts Feldmanis. Sākoties padomju okupācijai Latvijā, baznīca ciemam vairs nevarēja palīdzēt, un tas pārgāja Zviedrijas baznīcas aprūpē, kura uzskatīja šo ciemu par paraugmisijas staciju.
1951. gadā Anna Irbe izbeidza darbu Karunagarapuri ciemā, atskatīdamās uz misoināres darbā pavadītiem 26 gadiem.
Taču Annas Irbes darbība, aizejot pensijā, neizbeidzās. Savā pensijā viņa dalījās ar nelaimīgajiem, slimajiem un trūcīgajiem, kuri viņai sekoja, lai kurp tā ietu. Pēdējos 2 gadus viņa nodzīvoja Nilgiri kalnos pie mācītāja Stīvena vecākā dēla — ceļu inženiera. Viņš bija dzimis Karunagarapuri ciemā, un Anna Irbe viņu uzskatīja par savu audžu dēlu. Viņa nemitējās to slavēt par tā kristīgo un noteikto stāju darbā, lielo laipnību un izpalīdzību. Viņa namā Annai Irbei bija iekārtota istabiņa ar balkonu otrā stāvā, un te viņa jutās vislabāk.
Savā mūžā Anna Irbe daudz sadarbojusies ar zviedru ārstiem palīdzības darbā un viņus ļoti cienīja, taču savā personīgā dzīvē viņa no ārstu palīdzības kategoriski atteicās, nelietodama nekādus medikamentus. Viņa paļāvās vienīgi uz Dievu. Taču pēc atkārtotas sirdslēkmes, viņas „audžu dēlam" februāra sākumā izdevās misionāri pierunāt pārcelties uz zviedru misijas slimnīcu. 9. februāri Annas Irbes stāvoklis jūtami pasliktinājās. Pie viņas gultas no Tiruči pilsētas ieradās māc. G.Stīvens, vietējais norvēģu ārsts Dr. Bārti, māsa Soņa Pērsone un citi tuvākie draugi. Ne viņi mierinājuši slimnieci, bet slimniece viņus, apliecinādama visiem, ka viņa ar prieku gatavojas sastapties ar savu Kungu. Māc. G. Stivens nekavējoties telegrafēja viņas dēlam Kirilam Irbem, kas pašlaik strādā Zambijā, Āfrikā, kā galvenais inženieris lidojošo ārstu (flying doctor) medicīniskā palīdzības darbā. Nav vēl ziņu no Indijas, vai dēls atbrauca un vēlreiz redzēja savu māti, nav arī ziņu par to, kurā kapsētā misionāre ir apglabāta. Attālums no Tamnadas līdz Karunagarapuri ciemam ir pārāk liels.
Misionārei no šīs dzīves aizejot, viņas darbs nav izbeidzies, un tās gars valdīs Indijā vēl ilgu laiku.
Aizgājējas vārds būs ierakstīts neizdzēšamiem burtiem Latvijas un Zviedrijas ev. lut. baznīcas izcilāko darbinieku sarakstos. Lai Dievs svētī Annas Irbes piemiņu mūsu tautā!"