Kārlis Irbe

Kārlis Irbe (dzimis 1861. gada 7. augustā, miris 1934. gada 23. martā) bija latviešu luterāņu mācītājs, pirmais Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) bīskaps, Saeimas deputāts un sabiedrisks darbinieks.

Kārlis Irbe dzimis dzimis Lielsatiķu “Sīļos”. Viņa tēvs bija rentnieks Kristaps Irbe, māte — Lavīze (dzim. Dišlere). SkolojiesGaiķos, Aizputē un Saldū.

No 1881. līdz 1886. gadam studējis Tērbatas Universitātē. Bijis aktīvs studentu korporācijas "Lettonia" biedrs. Pēc studijām prakses gadu kalpoja Smiltenes draudzē. Pēc tam uzsāk patstāvīgu kalpošanu, un tika ordinēts Maskavas vācu draudzē. Kad saņēma aicinājumu kalpot Dzērbenes - Drustu draudzē, pieņēma to, un tika apstiprināts 1888. gadā. 

1902. gadā tika ievēlēts par Cēsu iecirkņa prāvestu. Politisku apsvērumu dēļ uz laiku tika atstādināts no kalpošanas. Starpposmā apceļoja Eiropu. 

1905. gadā pieņēma piedāvājumu strādāt V. Maldoņa vadītajā meiteņu ģimnāzijā.

Pirmā Pasaules kara laikā uzturējās Krievijā un Ukrainā. 

1915. gadā kalpoja kā mācītājs Harkovas latviešu (bēgļu) draudzē.

1917. gadā dibināja latviešu Pētera draudzi Maskavā.

1917. gadā uzsāka darbu pie latviešu luteriskās baznnīcas izveides. Saņēma Krievijas Pagaidu valdības atļauju, un tika nozīmēts par pirmo konsistorijas prezidentu.

1920. gadā Kārlis Irbe atgriezās Latvijā. Piedalījās luteriskās baznīcas satversmes izstrādē. 

1922. gadā no 21. līdz24. februārim notika luterāņu 2. Sinode. Šīs sinodes laikā K. Irbi ievēlēja par LELB pirmo bīskapu. Šī paša gada 16. jūlijā Kārli Irbi iesvētīja par bīskapu Zviedrijas arhibīskaps Nātans Sēderblūms. Kārļa Irbes kalpošanas laikā tika atjaunota karos sapostītā luterāņu baznīca, izveidota un apstiprināta LELB Satversme un Agenda, izdota Dziesmu grāmata, sāka iznākt LELB Baznīcas kalendārs.

Kārlis Irbe apbalvots ar Triju zvaigžņu un Zviedrijas Ziemeļu zvaigznes ordeni. Nozīmīgākās problēmas K.Irbes kalpošanas laikā bija vācu un latviešu luterāņu savstarpējā neiecietība un pretstāvēšana, Jēkaba baznīcas zaudēšana un Doma baznīcas jautājumi.

Pēdējā iemesla dēļ 1931. gada 10. novembrī K. Irbe sasauca Ārkārtas Sinodi un nolika pilnvaras.

***

Daži fragmenti:

***

Sešus gadus ilgais nepārtrauktu karu un postījumu laiks, kas bij nācis pār Latviju, ļoti smagi un dziļi bij skāris latviešu tautas garīgo dzīvi un baznīcu. Bij beigusi eksistēt vāciskā Kurzemes un Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas. Vidzemes generālsuperintendents Th. Gaethgens mira Rīgā Komunistu režīma laikā 1919.g. 14.aprīlī, Kurzemes superintendents A. Bernevics, kurš vācu okupācijas laikā Kurzemē jūsmoja par lieliskajām darba iespējām, kas nu ļaus Kurzemi padarīt desmit gados vācisku, okupācijas karaspēkam atkāpjoties aizbēga līdzi uz Vāciju.

Tikai Cēsu kaujas iznākums (1919. VI-VII) izšķīra likteni latviešiem par labu. Bermonta armijas sakaušanas rezultātā četrdesmit vācu mācītāji (9 no Vidzemes, 31 no Kurzemes) izceļoja uz Vāciju. Bēga arī no lieliniekiem (1919. lielinieku terora noslepkavoti … latviešu, … vācu mācītāji).

Baznīcas stāvokļa noregulēšanai Latvijas Pagaidu Valdība spēra pirmos soļus.

Ar 1919.g. 26.septembra likumu par konsistorijām atcēla patronātu un iecēla konsistorijas no 6 locekļiem (4 latvieši, 2 vāci).

Par Vidzemes Konsistorijas prezidentu iecēla notāru J. Lazdiņu, par pirmo viceprezidentu (generālsuperintendentu) mācītāju V. Maldoni, par otro viceprezidentu – virsmācītāju P. H. Pelchavu, Kurzemes konsistorijā attiecīgos amatos nāca J. Lecis (vēlāk J. Lapiņš), mācītājs J. Reinhards un prāvests Bekers.

Nākošais solis bij 27.oktobrī izdotie Noteikumi par ev. lut. draudžu padomēm.

Jaunās Konsistorijas sasauc savas sinodes:  Kurzemes sinode Jelgavā, 1920.g. 12.aprīlī,  Vidzemes sinode Rīgā 1920.g. maijā.

Kurzemes sinodē mācītājs Kārlis Fridrichs Irbe (bīskapa Irbes brāļa dēls, Stužānu – Stirnienes vikārmācītājs), nolasa referātu:

§ 41 “Latvijas ev. lut. Baznīcas iekārtas projekts” uzstāda tēzes: 

1.Baznīca ir autonoma 

2.Sinodālā iekārta, 

3.Episkopālā iekārta – kolēģija ar bīskapu, resp. archibīskapu priekšgalā, 

4.Četras bīskapijas ar četriem bīskapiem un Rīgas bīskaps ir arī archibīskaps kā primus inter pares 

5.Apgabala sinodes.

Principā projektu vienbalsīgi pieņem, tālāko izstrādāšanu uzticot konsistorijai, pievēlot klāt mācītāju T. Grīnbergu un Jelgavas Apgabala tiesas priekšsēdētāju baronu Osten-Sackenu. Šīs tēzes apspriestas pēc mēneša notikušajā Vidzemes sinodē Rīgā un uzņemtas ar piekrišanu.

Lai tiktu pie vienotas baznīcas valdības uz mācītāja J. Reinharda ierosinājumu 1920.g. 1.oktobrī likvidē Kurzemes konsistoriju, to apvienojot ar Vidzemes konsistoriju.

Maz ievērots bīskapa K. Irbes biogrāfijā ir palicis viņa dzīves un darbošanās laiks pirmā Pasaules kara laikā. Atstādams darbu Rīgas Maldoņa ģimnāzijā (evakuācijas dēļ?) viņš atkal devies uz Krieviju, kļūdams par Bēgļu apgādes organizācijas locekli un mācītāju Charkovā, Pēterpilī un Maskavā. Latviešu tautības mācītāju un kultūras darbinieku starpā pacēlās jautājums par latviešu garīgo organizāciju, jo sakari kā ar Kurzemes tā arī Vidzemes konsistoriju bij pārtrūkuši. Uz iesniegumu (Maldonis?) nodibināt īpašu Latviešu ev. lut. konsistoriju 1917.g. (pavasarī?) Krievijas Republikas Pagaidu valdība iecēla šo konsistoriju ar prāvestu Kārli Irbi kā tās prezidentu ar generālsuperintendenta (bīskapa) tiesībām.

Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 1917.g. 18/31 oktobrī Jēzus baznīcā, Petrogradā, notika Latviešu evaņģēliskās luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšanas svētku dievkalpojums.

Generālsuperintendenta bīskapam – Kārlim Irbem atgriežoties Latvijā, viņa vietā ar bīskapa titulu palika mācītājs Jānis Grīnbergs (1869-1923; miris 1923.g. 8.jūnijā Ļeņingradā).

Ar atgriešanos Latvijā bīskaps K. Irbe aktīvi darbojas Baznīcas organizēšanas darbos.  (2.lpp.)

Pēc notikušās Kurzemes un Vidzemes sinožu apvienošanas vienā, Rīgā no 5. – 8.aprīlim 1921.g. sanāca apvienotā Latvijas ev.lut. draudžu pārstāvju un mācītāju sinode. Sinodi atklāja Konsistorijas prezidents Lazdiņš. Sinodi apsveic Satversmes Sapulces prezidents mācītājs V. Maldonis. – Vārdu ņem Iekšlietu ministrs Bergs, apsveikdams sinodi valdības vārdā. Viņam atbild un pateicas konsistorijas prezidents. Seko apsveikumi no daudzām ārzemju baznīcām un sveicinātājiem. Vācijas baznīcas pārstāvis Dr. Siegmund-Schulze nenociešas no savas cenzuras, ka latvieši neprotot vēsturiski domāt …

Plašajā dienas kārtības jautājumu starpā apspriežot baznīcas satversmes jautājumu, izceļas garākas debates bīskapa jautājumā (K. Irbes jun.) (iepriekšējām sinodēm iesniegtais projekts). Konsistorijas viceprezidents ieteic tīru sinodālu iekārtu bez bīskapa un projektā paredzētos bīskapa pienākumus nodot Baznīcas Virsvaldei. Šo uzskatu aizstāv arī delegāts Šīds. Docents Adamovičs uzsver, ka protestantu lielākā daļa iztiek bez bīskapiem, ka apustuļu laikmetā bīskaps nav bijis garīgs amats, ka mūsu garīdznieku priekšstāvis nosaucams nevis par “bīskapu”, bet “virsganu” un ka virsganam jābūt Baznīcas Virsvaldes loceklim, kam Baznīcas Virsvalde pēc sava ieskata var uzticēt projektā bīskapam uzticētos uzdevumus. Del. Šīds aizrāda, ka bīskapa uzturēšana draudzēm radīšot lielus izdevumus, un kāds cits delegāts paziņo, ka viņa draudze no bīskapa algošanas atsakoties.

Par bīskapu izsakās: prāvesti Pavasars un Kundziņš jun., mācītāji Ērmans un Opss, delegāti Kēse un Valdmanis. Pēdējais vēlās, lai bīskaps būtu Baznīcas Virsvaldes priekšsēdētājs. Referents prāvests K. Irbe (jun.) paskaidro, ka projekts sastādīts uz pagājušā gada Rīgas un Jelgavas sinožu lēmumu pamata, ka mūsu baznīcai jārada sinodāla – episkopāla iekārta. Vai bīskaps apustuļu laikmetā ir bijis garīgs amats, par to mācīto teologu starpā pastāv dažādas domas. Daži, visvairāk liberāli teologi, to noliedz, citi turpretī to apgalvo, bet par to nav ne mazāko šaubu, ka jau pirmajā kristīgā gadu simteņa beigās bīskaps ir bijis garīga amata nesējs un apustuļu tradicijas un mācības sargs. Ja saskaitām visus protestantus, tad tiešām liels pārsvars baznīcu organizācijām, kurām bīskapa nav, citāds ir iznākums, ja skaitām evaņģēliski luteriskās baznīcas.

Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā pastāv bīskapi no seniem laikiem. Valstis, kurās ev. lut. baznīca radījusi jaunu baznīcas iekārtu, kā Igaunijā un Krievijā, šī iekārta ir sinodāli – episkopāla.

Amerikas ev. lut. baznīcas organizācijas sauc savu garīgo priekšstāvi par prezidentu, bet piešķir viņam lielākas tiesības, nekā tās citās zemēs piešķirtas bīskapiem. Vācijā nebija līdz šim bīskapu un nevarēja arī būt, tāpēc ka tur zemes valdnieks skaitījās par summu episcopus (augstāko bīskapu) un baznīca bij kā līdz šim pie mums, kungu baznīca. Vai tur tagad cels bīskapus, to vēl droši nevar zināt, jo Vācijas valstis nav savas baznīcas lietas galīgi nokārtojušas. Vāciju mēs sev kā paraugu arī nevarēsim ņemt, jo tur ir visai spēcīgs reformātu iespaids un baznīcas aprindās vēl visai dzīva pateicības sajūta pret senāko summus episcopus, bijušo Vācijas ķeizaru.

Tomēr arī Vācijā sinodali – episcopālai iekārtai baznīcā ir dedzīgi, nopietni aizstāvji un neviens vēl nevar apgalvot, ka šo vīru uzskati Vācijā nedabūs virsroku. Nav arī jāaizmirst, ka jaunāko laiku kustība, kas vēlas apvienot visas pasaules kristīgos, nav vērsusi savu skatu uz baznīcu valdēm, bet uz sen seniem bīskapiem: Kenterberijas archibīskapu, Konstantinopoles patriarchu un Zviedrijas archibīskapu. Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps, protams nevar būt līdzīgs Romas katoļu bīskapam. Tāpēc arī mūsu projektā bīskapam nav paredzētas ne administrācijas ne jurisdikcijas, bet vienīgi garīdznieka tiesības. Viņš nav baznīcas valdnieks un tiesnesis, bet garīdznieks, baznīcas mācības sargs, bikts tēvs garīdzniekiem, garīgās lietās padomdevējs, strīdu jautājumos starp mācītājiem un draudzēm ne tiesātājs, bet samierinātājs. Bīskapam projektā piešķirta vienīgi padomdevēja balss, lai viņš nebūtu ne partijas ne varas vīrs. 61. bīskapam paredzēta tiesība Baznīcas virsvaldes spriedumu nevis atcelt, bet vajadzības gadījumā to nodot Latvijas sinodes revīzijai, kas dažkārt var būt ļoti vēlams, kā to pierāda vācu sinodes dalībnieku jautājums šinī pašā sinodē, kas mums nebūtu atņēmis tik daudz dārga laika (ref: incidents ar vācu sinodāļu separāciju “savās apspriedēs”) – ja mūsu bīskapiem konsistorijā šī tiesība būtu bijusi. Algas jautājums par velti izvirzīts: Latvijas bīskapam nevajadzēja ārīgā greznuma.

Viņš būs vienkāršs garīdznieks un baznīcas virsvaldes galvenais darba nastas nesējs. Vairāki iemesli jautāt: kā uzturēsim visu baznīcas virsvaldi? un ne kā atalgosim bīskapu? Uz pēdējo jautājumu nav grūti atbildēt – ja draudzes atzīs, ka bīskaps vajadzīgs, tad tās viņu arī uzturēs, ja nē, ja draudzes atzīs, ka bīskaps nav vajadzīgs uzturas līdzekļu bīskapam nebūs, tad bīskapa amats izbeigsies pats no sevis.

Meklēt šim garīdzniekam latvisku nosaukumu būtu nevēsturiski. Citas tautas arī lieto veco valodu nosaukumus: prelāts, superintendents, dekāns, prezidents, generālsuperintendents pastors – visi ir svešvārdi no kuriem bīskaps ir visvairāk biblisks un kristīgā baznīcā lietots no seniem laikiem.

Balsojot par jautājumu “Vai mūsu baznīcai vajadzīgs augstāks garīdznieks?” viena balss ir pret, 13 atturas, un visas citas par. Ar 124, pret 25 balsīm, 7 atturoties, sinode nolemj, ka Latvijas baznīcas augstākais garīdznieks nosaucams par bīskapu.

***

Arī pēc konsistoriju reorganizēšanas pastāvēja vēl konsistoriālā iekārta un spēkā vēl bij 1834.g. Krievijas likums par konsistorijām. Latvijas valdība to neievēroja, rīkodamās baznīcas jautājumos bez baznīcas ziņas. Baznīcu ļoti smagi skāra agrārreforma, kas faktiski atņēma baznīcai tās materiālās eksistences pamatus. Kreisās partijas un kreisi noskaņotā sabiedrības daļa cēla dažādus šķēršļus. Ilgstoša bij cīņa par Teoloģijas Fakultātes dibināšanu. Klāt pienāca dziļais pazemojums un sarūgtinājums ar pirmās latviešu luteriskās draudzes baznīcas – Jēkaba baznīcas atņemšanu un nodošanu katoļiem. Lai piesaistītu Latgales pilsoniskās partijas un mazinātu poļu orientāciju Latgalē, valdība gribēja izrādīt Latgales katoļu iedzīvotājiem zināmu pretimnākšanu.

Sarunās ar svētā krēsla sūtīto vizitātoru, vēlāko pāvestu Piju XI tika sagatavota Konkordātu noslēgšana ar Latvijas valdību. Katoļu prasība bija pēc “vienas, vēsturiski nozīmīgas baznīcas piešķiršanas Rīgā”.

Par tādu atzina Jēkaba baznīcu, kurā 1524.g. bij radusies pirmā luteriskā draudze un tāda arī palika visos laikos, izņemot poļu virsvaras laikos (1582 - 1621). Šis pieprasījums bija izaicinājums ev. lut. baznīcai. – 1921.g. 13.oktobra konsistorijas sēde iesniedza valdībai protestu pret šo nodomu un atkāpās. Valdība atkāpšanos pieņēma un ar 1922.g. 5.janvāri likvidēja Vidzemes konsistoriju, un noteica izveidot draudžu delegātu sinodes ievēlētu Baznīcas virsvaldi ar 9 locekļiem – 6 latviešiem (ar virsvaldes prezidentu) un 3 vāciešiem (to skaitā virsvaldes viceprezidentu).

Baznīcas organizācijā iezīmējās atteikšanās no konsistoriālās iekārtas, kur valsts ieceļ augstākās pārvaldes personas, un pāriešanu uz sinodāli episkopālo iekārtu, kur pati baznīca izvirza savas amatpersonas.

1922.g. no 21. līdz 24.februārim Rīgā notika Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu mācītāju un priekšstāvju 2.sinode.

Sinodi atklāja iekšlietu ministrs A. Kviesis, uzrunā norādīdams, ka pirmais uzdevums ir ievēlēt Baznīcas virsvaldi, kas atšķirībā no iepriekšējām, valdības ieceltajām konsistorijām būs sinodes izvēlēta. … balsojot sinode nolemj, ka Baznīcas Virsvaldes prezidentam un viceprezidentam jābūt garīdzniekiem. … izdarot aizklātas vēlēšanas no nodotām 347 balsīm par B.V. prezidentu ar 340 balsīm ievēlēts prāvests Irbe, ar 290 balsīm virsmācītājs Pelchaus par viceprezidentu. (21.februāra sēdē)  22.februāra sēdē … konsistorija iesniedz Valdībai protestu Jēkaba baznīcas atņemšanas lietā.  23.februāra sēdē – vakara stundā – prāvests Reinhards aizrāda, ka sinode palikusi kopā, lai ieceltu visas Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu un norāda uz prāv. Irbes nopelniem un pūliņiem baznīcas labā un liek priekšā viņu ievēlēt par bīskapu. Prāv. Irbe atstāj sēdi, sinode pāriet uz balsošanu un vienbalsīgi, vienam atturoties, sinode par Latvijas Ev. lut. Baznīcas bīskapu ievēl Kārli Irbi. Uz bīskapa Irbes priekšlikumu sinode ievēl viceprezidentu Pelchavu par vācu draudžu bīskapu Latvijā.

Bīskaps Irbe ziņo, ka Zviedrijas archibīskaps viņu uzaicinājis noturēt Stokholmā dievkalpojumu, pie kam kāds no Zviedrijas bīskapiem apciemotu Rīgu tādā pašā nolūkā. Līdz ar to Zviedrijas archibīskaps pieprasīja vai nebūtu pienācis laiks ierosināt Jēkaba baznīcas jautājumu Vispasaules Miera savienībā.

***

Irbi vēlāk kritizēja par pretimnākšanu vācu separātismam (paša bīskapa amata izveidošanā vācu draudzēm), bet viņš tik gribēja nodibināt attiecības ar vācu ticīgajiem brāļiem ne uz pagātnes notikumiem, bet uz kristīgās mīlestības pamata. Bez tam viņš gribēja apvienot visus spēkus pret pieaugošo sekulārismu un rast stingru pamatu pret valsts iejaukšanos baznīcas lietās.

Abiem bīskapiem par ievešanu amatā bij atšķirīgi viedokļi. Baznīcas vēsture rāda, ka bīskapa amats ir izveidojies baznīcai atrodoties grūtās situācijās (martiru un vajāšanu laikos). Tāpēc Irbe noteikti sliecās uz episkopālisma pusi, paraugam ņemdams skandināvu baznīcas. Viņš tādēļ bij par iesvētīšanu amatā – konsekrāciju, saņemot apustulisko sukcesiju no Zviedrijas archibīskapa Natana Söderbloma. Pelchaus vēlējās tikai vienkāršu ievešanu – introdukciju, event. ar kādu Vācijas baznīcas vadītāju, bet piekāpās (saceldams Vācijā milzīgu uztraukumu).

1922.g. 16.jūlijā Jēkaba baznīcā, svinīgā dievkalpojumā Zviedrijas baznīcas primass, Upsalas archibīskaps Natans Söderbloms, asistējot Igaunijas ev. lut. bīskapam Jakobam Kukkam konsekrēja Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu. Satversmes Sapulces prezidents Jānis Čakste un gandrīz visi valdības locekļi bij dievkalpojumā. Tai pašā dienā pulkst. 19 Pētera baznīcā Zviedrijas archibīskaps N. Söderbloms, asistējot bīskapam Irbem un Igaunijas bīskapam J. Kukkam konsekrēja H. Pelchavu par Latvijas vācu draudžu bīskapu. N. Söderbloms izteicies Irbem: es Tevi konsekrēju par bīskapu, bet Tu patiesībā esi archibīskaps. Viņš jau toreiz saskatīja trūkumu mūsu pārvaldes sistēmā: kur subordinēta persona (H. Pelchaus) ir vienādā amata pakāpē ar baznīcas galvu.

1923.g. 23.aprīlī Latvijas valdība izdeva likumu “Par katedrāļu piešķiršanu Latvijas ev. lut. bīskapam un katoļu bīskapam Rīgā”. Šis likums paredzēja piešķirt Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapam lietošanas tiesības uz Doma baznīcu līdz ar tai piederošām ēkām un laukumu, un nodot katoļu baznīcas rīcībā Rīgas Sv. Jēkaba baznīcu kā katoļu bīskapa katedrāli, bez tam likums paredzēja nodot katoļu bīskapa rīcībā īpašumus .. ar Alekseja baznīcu ..

Uz likuma pamata policija 1923.g. 10.jūnijā atņēma Jēkaba baznīcas atslēgas. Jēkaba baznīcas vācu Sv. Jēkaba draudze aizgāja uz Pētera baznīcu latviešu Miera draudze uz Doma baznīcu, īrējot tur telpas. Bīskaps neizmantoja savas tiesības un īrēšanas vietā neizdarīja izkārtošanu, kas vēlāk radīja konfliktu ar vēl piebiedrojušos Garnizona draudzi. Bīskaps gribēja, lai draudzes vienojās un izkārto lietas savā starpā.

1931.g. 29.septembrī Latvijas valdība izdeva papildinājumu 1923.g. aprīļa likumam, kas noteica, ka Doma baznīca Rīgā ir Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapa katedrāle un tiek dibināta īpaša Doma baznīcas pārvalde ar draudzes padomes tiesībām, kurā ietilpst kā priekšsēdētājs bīskapa pārstāvis, kara ministra pārstāvis un pa trim locekļiem no Garnizona, Miera un vācu Doma draudzes. Vācu draudze savus pārstāvjus nesūtīja, bet pārcēlās uz Pētera baznīcu.

Bīskapu Irbi šī valdības iejaukšanās Baznīcas iekšējās lietās dziļi skāra. Asi bij uzbrukumi bīskapam no “patriotisko” puses, mēģinot piedēvēt bīskapam provācisku nostāju. Viņa meita, Indijas misionāre, privātā sarunā zināja stāstīt, ar kādu asumu bīskaps bij noraidījis kādu vācu demaršu no Pechava puses …

1931.g. 10.novembrī bīskaps K. Irbe sasauca ārkārtēju sinodi, kurā paziņoja par savu atkāpšanos no amata, jo valdības izdotie jaunie likumi ir uzskatāmi par iejaukšanos baznīcas autonomijā, un viņš, skumstot par baznīcā uzliesmojušajām politiskajām un nacionālajām cīņām, atsakās no amata, lai baznīcai atstātu brīvas rokas.

Emeritūrā pavadītie 2 ½ gadi bija intensīvi darba gadi. Interese par savu baznīcu bij dzīva, nekad neiejaucoties tās darbā un kārtojumos. Bīskapa 1924.g. janvārī sadarbībā ar Zviedrijas Baznīcas Misiju Latvijas baznīcas (ne biedrības!) ārmisija bija visu laiku un vēl emeritūrā bīskapa dziļas intereses un rūpju lauks. Visu laiku, līdz pat nāvei viņš viens rediģēja baznīcas Virsvaldes izdoto žurnālu “Ārmisija”. Bīskapa meita Anna, pirmā Latvijas Baznīcas misionāre, viesojoties Latvijā bij ierosinājusi domu bīskapam pārcelties uz Indiju, kur viņa klātbūtne būtu ļoti liels rosinošs spēks. Misionāres pēdējā vēstulē, kas sasniedza tēvu jau pēc viņa nāves, misionāre raksta par jau izdarītiem izkārtojumiem tālajam ceļam …

1934.g. martā Bīskapam, sēžot pie rakstāmgalda, bij asins izplūdums smadzenēs, kas paralizēja kustību un valodu. Neatgūstot atlabumu, Bīskaps Kārlis Irbe mira 1934.g. 23.martā. Pēc viņa paša vēlēšanās viņu izvadīja no Jāņa baznīcas uz Meža kapiem 2.aprīlī – Lieldienas svētku otrajā dienā, apbedot blakus viņa jau agrāk mirušajai meitai Marijai.

Bīskaps Irbe bij apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni. Latvijas ev. lut. Baznīcas 1935.g. kalendārā pārskatā par iepriekšējā – 1934 – gada mirušajiem, pārējo starpā bīskapam Irbem veltīta pus rindiņa … Nebij protams, arī nekāda nekrologa.

Ar Kārļa Irbes nāvi no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas šķīrās viņas īstais nodibinātājs un izveidotājs un viņas pirmais bīskaps. Pēc 400 gadu ilgā aizbildniecības laika summepiskopāta (“Kungu baznīca”, kurā baznīca ir laicīgās varas viens departaments), bīskaps Irbe drosmīgi un ar profētisku dziļskatu jauntapušo Latvijas Baznīcu cēla uz senajiem, apustuļu laikmeta pamatiem, kur nepārtrauktā bīskapu apustuliskā sukcesija (secība, pārmantojums) garantē nepārtraukto bīskapu amatu un uztur ticības un apliecības skaidrību un neaizskaramību no ārēju – laicīgu varu ietekmes, kā tas ir jau pieminētajā summepiskopāta iekārtā. Tas viss sacēla lielu ievērību un plašu domu izmaiņu “par un pret” ārpus Latvijas. Īpaši Vācijā, kas sadalīta daudzās “zemes baznīcās” kopš Reformācijas novirzītās Zemes valdnieku pārvaldībā, bet arī ierosinot pacelt gaismā senbaznīcas skaidrās, baznīcas neatkarības tradīcijas. Bīskaps K. Irbe bij daudziem kļuvis “zīme, kam runā pretī” arī pašā Latvijā. Daudzi viņu nesaprata, un daudzi viņu pārprata, bet vēl jo vairāk dziļa pateicība un cienība – pat tālu pār robežām pavada viņa piemiņu un ar episkopālisma domu atver ceļus, iedzīvina ierosmes pagurušajā kristietībā.

Raksturojot bīskapa K. Irbes rīcību radušajā situācijā Doma baznīcas jautājumā, prāvests Kārlis Kundziņš sen., viens no vecākajiem latviešu mācītājiem, savā atmiņu grāmatā rakstījis: “tādā kritiskā un saspīlētā stāvoklī Latvijas bīskapam kā mūsu garīgās valdes priekšniekam, būtu nācies iestāties ar savu autoritāti un noteikti nostāties Doma vācu draudzes priekšā un to morāliski piespiest – saprasties ar latviešu Garnizona draudzi, uzņemties un nest zināmu upuri, aprobežojoties savās “vēsturiskajās tiesībās” par labu tēvijas mieram. Bīskapam bija spēja to darīt. Vajadzības gadījumā brīdinot ar atkāpšanos no sava bīskapa amata, vai lietas izšķiršanu vispārējā baznīcas sinodē. Tad mūsu baznīcas iekšējā pašnoteikšanās nebūtu izlaista no mūsu rokām un lieta būtu beigusies mūsu pašu instanču robežās. Mēs būtu pasargāti no valsts iejaukšanās mūsu baznīcas iekšējā dzīvē, un tik daudz cilvēku, kuriem baznīca nav sirds lieta, vai kuri īstenībā tai stāv pretim, nebūtu paspējuši uz “Māras baznīcas gaiļa” iejāt Saeimas ienesīgajās vietās. Bīskaps Irbe atsacījās to darīt. Esmu pārliecināts, kas rīkojās ne no stūrgalvības nedz aiz vācu draudzības vai latviešu neievērības dēļ … Bet galu galā savas juridiskās un ētiskās pārliecības dēļ, kurā tas bija palīdzējis nodibināt Latvijas ev. lut. Baznīcu, izstrādājis viņas satversmi.”

K. Irbe mirst 1934.g. 23.martā. Profesors L. Adamovičs nekrologā “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” rakstīja, var droši runāt par K. Irbes laikmetu Latvijas ev. lut. baznīcas vēsturē. Viens no galvenajiem mērķiem viņa baznīcpolitikā bija panākt baznīcas brīvību, neatkarību no valdības, vienlaicīgi tomēr uzturot sakarus ar to. Daudzi viņam pārmetuši pārlieku draudzību ar vāciešiem, t.i., vācu orientāciju baznīcpolitikā, kā atzīmēja L. Adamovičs: Irbe kā baznīcas vadītājs nostājās pāri tautībām un neuzskatīja vairāk par pielaižamu atrisināt kādu baznīcas dzīves jautājumu no individuālo vai nacionālo interešu viedokļa. Par šo, kā arī par citiem Irbes principiem var būt dažādas domas, bet pārpratumus viņam personīgi adresēt nevar. Tie ir viņa izvēlēto idejisko principu vienpusības un kļūdu sekas. K. Irbe saņēma kritiku arī no liberālo latviešu mācītāju un teologu puses … Viņa teoloģiskie uzskati … vēlākos gados it sevišķi kļūstot par baznīcas vadītāju, ieguva konservatīvu raksturu, kas nepieļāva baznīcā nevienu kritiskāku novirzienu …

Mūža pēdējos gadus pavadīja, aktīvi strādājot pie jaunatnes nozares un ārmisijas attīstīšanas. Miris 1934. gada 23. martā pie sava rakstāmgalda. Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Avots: wikipedia.org, robertsfeldmanis.lv

 

***

* 1861. VIII 07. Lielsatiķu pag. + 1934. III 23. Rīgā.

                1880. beidzis Kuldīgas klasisko ģimnāziju,

                1881/1886. beidzis Tērbatas Universitāti, theol. kand.,

                1886. Smiltenes ev. lut. draudzes mācītāja adjunkts,

                1887. IV 13. ordinēts Maskavas Petera Pāvila baznīcā,

                1888/1905. Dzērbenes ev. lut. draudzes mācītājs,

                1892. Cēsu apriņķa prāvests,

                1905/1915. Maldoņa ģimnāzijas Rīgā direktors,

                1915/1921. Harkovā bēgļu mācītājs,

                1917/1920. Latviešu pagaidu konsistorijas prezidents un 

                                ģenerālsuperintendendts Maskavā,

                1921. Latvijas sinodes padomes priekšsēdētājs,

                1922. II 22. ievēlēts par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu un 

                                virsvaldes prezidentu,

                1926. XI 16. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II šķiru # 21,

                1931. XI 10. atteicies no bīskapa amatā,

                Apbalvots ar Zviedrijas Ziemeļu zvaigznes ordeni,

                Korporācijas “Lettonias” filistrs.

                Apbedīts Meža kapos Rīgā.

                Avots:       “Latvijas darbinieku galerija”, R., 1929.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.

                                „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.;

                                “Baznīcas kalendārs”, R., 1935.; 

                                “Svētdienas Rīts” # 14/1934.;

                                “Universitas” # 9/1962.