Eduards Eihe

Vijolnieks, dzimis 20. martā 1900.gadā Tukumā. Vijoļspēli mācījies pie sava tēva, pēc tam no 1909.—11.gadam pie Pēterpils konserv. absolventa nelaiķa Kiršteina, no 1911.—14. pie Dombrovska; tad Krievijā pie Dubrovkina (Pēterpils konserv. absolv.) no 1917.—18.gada. Pēc tam Latvijas konservatorijā - vispirms J. Lazdiņa klasē, tad pie E. Lučīni un beidzis 1927.gadā pie A. Meca. Koncertos sācis uzstāties Rīgā ap 10 gadus vecs. Krievijā daudz kā solists piedalījies latviešu izrīkojumos Pēterpilī un citās pilsētās, kur bija latv. kolonijas. 1917.—18. spēlējis latviešu organizētā Vitebskas orķestrī. No 1920.—27.gadam vijolnieks Latvijas Nacionālā operā, sākumā pie otrās vijoles pēdējās pults, beidzot kā 2. koncertmeistars pirmās vijolēs. Jūrmalas simf. orķestrī Majoros no 1921.-1927.gadam. No 1928.gada pirmais vijolnieks un solists Rīgas radiofona orķestrī un pedagogs vijoļu klasē Rīgas Tautas konservatorijā. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Vijolnieks EDUARDS EIHE miris 67 g.v. 1967.gada 25. novembrī Ņujorkā, ASV. Studējis LK-ā; 20-os gados NO-as koncertmeistars, vēlāk radiofona salonorķestra vadītājs un pedagogs Rīgas tautas konservatorijā.
Trimdā vadīja baltiešu orķestri Augsburgā, kamerorķestri Eslingenā un kā viesdiriģents uzstājās Štutgartes filharmonijā (1947). Komponējis pāris miniatūras vijolei.