Jānis Pormals

Pormaļu jaunākais dēls Jānis agri izprata savas nākotnes ierobežotās iespējas: kalps tēva vai svešās mājās, znots pie kāda saimnieka meitas sāniem. Tādus dēvēja par ”ietupteņiem”. Jānis tāds nevēlējās būt neparko. Pašmācības ceļā viņš sagatavojās un Cēsīs nokārtoja sākumskolas skolotāja eksāmenu, bet 20. gadsimta pirmajos gados sāka pedagoga gaitas Trikātā, pēc tam Ērģemē.

1905. gadā jaunais pagastskolotājs Valkas apriņķī un pilsētā organizēja sapulces, uzstājās ar runām ”nost ar caru”. Kā simtiem citu tika arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu, kur sēdēja vienā kamerā ar toreiz mazpazīstamo Kārli Ulmani. ”Lielo Kārli” atbrīvoja agrāk. Bija vasara, un, tā kā Pormalim paredzēja Sibīriju, nākamais vadonis kameras biedram atstāja savu ziemas mēteli.

Jāni notiesāja uz gadu cietumā. Pēc atbrīvošanās Baltijas guberņa viņam bija slēgta. Agrākais skolotājs izvēlējās Sibīriju – tur Vladivostokā dzīvoja viņa tēvabrālis Kārlis.

Jānis Kamčatkā, labi ekipējies, medīja, zvejoja un krāja nopelnīto.

Atgriešanās Latvijā notika 1913. gadā, kad no barona fon Bēra viņš iepirka zemi Seces Staltāniem.

Pirmā pasaules kara laikā Jānis Pormalis iesaistījās armijas apgādes dienestā, apprecējās ar mecenāta Augusta Dombrovska radinieci Olgu Sloku.

Karalaikā, 1917. gadā, piedzima pirmais dēls Pauls, pēc kara vēl trīs dēli un divas meitas.

1919. gadā no nošaušanas Jāni paglāba Pleskavas un Rīgas cietumu laika pazīšanās ar Stučkas valdības zemkopības komisāru Frici Roziņu Āzi.

Pēc tāda atbalsta Jānis skaitījās ”sarkans,” tomēr boļševiku iekārtas būtību viņš izprata līdz galam un palīdzēja Secē organizēt pretlieliniecisko ”zaļo” partizānu kustību.

Valsts neatkarības gados Jānim Pormalim piederēja veikals Secē un linu pieņemšanas punkts Jaunjelgavā. Viņu ievēlēja pilsētas valdē.

1940. gada 18. novembrī Pormaļu saimes galva aizbrauca uz Rīgu un… pazuda uz visiem laikiem.

Neziņas lāsts

Tālāk par Jāņa Pormaļa mūžu stāsta tikai čekas krimināllietas. Viņu arestēja un Centrālcietumā intensīvi ”apstrādāja”.

Sevišķi 1941. gada maijā un jūnijā. Tad notika pat pa diviem pratināšanas seansiem dienā.

24. jūnijā, kad jau ritēja Vācijas iebrukums, parādījās apsūdzība: 1919. gadā ”Zaļās armijas” sastāvā izrādījis pretestību sarkanajai armijai. Pants par senajiem grēkiem bija tradicionālais ”58 – 13”, tas ir ”… aktīva cīņa pret revolucionāro kustību pilsoņu kara posmā”.

Jānis vēl nebija notiesāts, tāpēc viņu nenošāva Baltezerā vai Centrālcietumā kā daudzus citus.

Jāni Pormali ešelonā kara pirmajās dienās nosūtīja uz Krieviju, kur Astrahaņas cietumā Latvijas PSR izmeklēšanas grupas dalībnieks Vamža 1941. gada 29. oktobrī konstatēja, ka Jānis Pormalis 15. oktobrī miris no sirds paralīzes. Medicīnas akts sastādīts ar zīmuli uz ietinamā papīra lapiņas…

Cara gados Volgas deltā celtajā pārpildītajā cietumā tolaik mira visi, kas vecāki par 50.

Ne sieva Olga, ne bērni līdz pat atmodas sākumam neko neuzzināja par ģimenes galvas patieso likteni.

Faktiski tāda neziņa bija visiem 1941. gada Centrālcietuma Jāņu dienas ešelona piederīgiem. No Astrahaņas un Soļiļeckas (Čkalovas–Orenburgas apgabalā) neatgriezās gandrīz neviens. Un, pat ja kādam izdevās izdzīvot, viņi taču visus okupācijas gadus nevarēja ne izdot atmiņas, ne pat atklāt citiem likteņbiedru uzvārdus. Pat maigākajos pēcstaļina laikos par to labākajā gadījumā draudēja darba zaudējums, izsaukšana uz ”stūra māju” vai arī Sibīrijas atkārtojums. Čekas krimināllietu sējumos drīkstēja ieskatīties vien paši čekas līdzstrādnieki. Mapes cilāja, kad kāds rads vai pēcnācējs pieprasījis izbraukšanas atļauju, mēģinājis iestāties partijā, tika izvirzīts paaugstināšanai amatā, iestājās prestižā augstskolā.

Uldis Lasmanis,  Latvijas Avīze / 2011-06-10