Paulis Pormals

Divi no Jāņa Pormaļa dēliem – Pauls un Jānis – pirmajā padomju gadā bija saistīti ar sarkano armiju. Pauls turklāt piedalījās trofeju automašīnu pārdzīšanā no sakautās Polijas. Jānis dienēja sarkanās armijas latviešu korpusā. Varbūt tieši tas paglāba Olgu Pormali un citus bērnus no 14. jūnija deportācijām. Jānis atkāpās kopā ar citiem, aiz robežas dezertēja, krita vācu gūstā. Latvijas autotanku pulka dienesta biedri izpestīja viņu no Salaspils nometnes. Tālāk Jāni Pormali jaunāko gaidīja šucmaņu šautene, pēc tam leģions, bet, kad sabruka vācu fronte, – partizāna gaitas.

Pauls nacionālo partizānu cīņās krita 1946. gada rudenī. Jānis tika arestēts pie Rīgas 1947. gada decembrī. No lodes viņu glāba 1948. – 1950. gada nāvessoda moratorijs, taču lēģera vārti atvērās tikai 1961. gadā. Trešais Pormaļu dēls Alberts paglābās, laikus aizprecoties pie kaimiņu pagasta mežziņa meitas. No leģiona un padomju armijas viņu paglāba zēnu draiskulībās sašautā roka.

Jaunākais dēls Arturs nonāca Rietumos un 70. gadu sākumā izveda no Latvijas slaveno ”17 komunistu vēstījumu Rietumu kompartijām”. Viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, uzrakstījis atmiņu krājumu ”Pūķa laiks” par savu dzimtu un Sēliju. Patlaban cīnās ar veselības problēmām.

Olga Pormale 1944. gada rudenī ar abām meitām bēga uz Kurzemi, pēc tam patvērās dzimtajās Reznu mājās Salaspils tuvumā pie māsas Vilhelmīnes.

Abas 1949. gada 25. martā devās uz Tomskas apgabala Teguļdetas rajonu, kur pavadīja astoņus gadus. Meitas Milda un Ilga paglābās, jo mācījās skolā Rīgā. Milda kļuva par zinātnieci Koksnes ķīmijas institūtā, taču no turienes viņu, jau doktori, par ”buržuāziski nacionālu un tautnaidniecisku izcelsmi” deportēja pensijā toreizējā institūta vadība. Māte Olga pēc atgriešanās no Tomskas paspēja vēl uzzināt par vīra drausmīgo likteni.

Uldis Lasmanis,  Latvijas Avīze / 2011-06-10

Brāļu Pormaļu partizānu grupa meža apstākļos laida klajā arī vairākus nelegālā laikraksta "Vilkaču Sauciens" numurus. Līdz šim gan ir izdevies apzināt tikai vienu no tiem, kurš iespiests 1945. gada augustā. Apjomā nelielā, tikai divas lappuses biezā partizānu avīze iznāca ar devīzi "Tēvzemes brīvībai". Kā tās izdevējs ir parakstījies latviešu nacionālo partizānu kaujas vienības štābs "Vilkači". Mūsdienās ir izdevies noskaidrot, ka laikraksta redaktors bija Seces pagasta iedzīvotājs Jānis Brenards, kurš pievienojās brāļu Pormaļu partizānu grupai 1945. gada vasarā.   Čekas krimināllietās saglabātais "Vilkaču Sauciena" 2. numurs ir veltīts starptautiskās situācijas analīzei un prognozēm par Latvijas likteni tuvākajā nākotnē. Paužot nelokāmu uzticību Latvijas neatkarības atjaunošanai un vienlaikus iluzori cerot uz Rietumu sabiedroto atbalstu, tajā vēstīts:

"Par brīvu un nacionāli neatkarīgu Latviju runā Apvienoto Nāciju statūtu 76. pants. Droša ķīla tam ir mūsu nacionālo valstsvīru piedalīšanās Apvienoto Nāciju konferencē. Mūsu bijušās Latvijas brīvvalsts sūtniecības nav likvidētas Anglijā, ASV, Zviedrijā utt. Latviešu tautas nacionālai neatkarībai pamati likti 1918. – 1919. gadā. Neviena pret latviešiem lojālā brīvvalsts nav domājusi un nedomā to apstrīdēt vai liegt atbalstu arī tagad. Sabiedroto valdības ir paziņojušas palīdzības plānu Baltijas jaunuzbūvē pirmā piecgadē pēc okupācijas karaspēka izvākšanās [..] Šī ir tikai daļa no mūsu rīcībā esošajiem faktiem par politiskā stāvokļa īstenību, bet pietiekoši, lai dotu ticību Brīvai Latvijai un orientētu Jūs īstā nacionālā stājā. Šis laiks prasa totāli nacionālu latvieti, kurš zina nešaubīgi ceļu uz mērķi un to ietur, spītējot visām pašreizējām politiskām vētrām un anarhijām."  

Brāļu Pormaļu partizānu grupa izdeva arī apmēram trīsdesmit patriotiska satura nelegālos uzsaukumus "Maksa par latviešu apcietināšanu", "Norādījumi", "Latvieši", "Visiem mežziņiem", "Latviešu tautai", "Vilkaču aicinājums", "Nelaimīgie latvju dēli, kuri slāpst nost sarkanās armijas rindās" un vairākus citus.   

Lai ierobežotu un pārtrauktu "Vilkaču" grupas darbību, uz Seces – Sērenes – Sēlpils apkārtni nosūtīja LK(b)P CK pakļauto kaujinieku specgrupu, kas darbojās saskaņā ar bijušo sarkano partizānu vadītāju Otomāra Oškalna un Vilhelma Laiviņa iepriekš sagatavoto izlūkošanas plānu.  

Par brāļu Pormaļu nodošanu padomju drošības iestādes pat bija izsludinājušas 10 tūkstošus rubļu lielu atlīdzību. Tās arī centās iefiltrēt grupā vietējos ziņotājus, kuri piegādāja informāciju par partizānu skaitlisko sastāvu un apbruņojumu. Izskanēja arī viltus aicinājumi legalizēties, kuri daudzus vēlāk tāpat nepaglāba no aresta, tiesas un izsūtīšanas.  

1945. gada novembrī "Vilkači" bija ierīkojuši partizānu bunkuru Seces meža Druvenieku apgaitā. Čekistiem ar viltu to izdevās ieņemt, nogalinot un ievainojot vairākus partizānus. Dzīvi palikušie izklīda un turpināja darboties mazākās grupās.  

1946. gada 11. augustā nodevības rezultātā čekisti ielenca brāļus Pormaļus vietējā mežsarga Bogdanova mājās. Paulis atstāja mājas pa sētas durvīm, sašaujot kādu vietējo iznīcinātāju, bet Jānim izdevās izglābties, atmuguriski izkrītot kopā ar logu un visiem tā rāmjiem un pa rudzu lauku nonākot mežā.  

1946. gada 16. oktobrī, partizānu grupas vadītāju Pauli Pormali čekistiem tomēr izdevās ievilināt lamatās, un viņš krita pie Seces pagasta "Taimiņu" mājām. Pastāv versija, ka šāvējs varēja būt bijušais vācu drošības policijas un SD virsleitnants, bēdīgi slavenās Arāja komandas vadītāja vietnieks Boriss Kintslers, kurš pēc kara savas gaitas turpināja čekas dienestā un kopā ar kādu bijušo partizānu mēģināja nodibināt sakarus ar "Vilkaču" vadītāju.