Rihards Maurs

1988.gada "Literatūra un māksla" raksta: "Vai garāmejot esat pamanījuši snaudošo «Naktssargu» Ausekļa ielā? Vai, pastaigājoties Kronvalda parkā, esat ievērojuši figūras pie ūdens baseina? Vai daudzi no jums zina, kas ir šo darbu autors? Šīs un arī citas Rīgas dekoratīvās skulptūras veidojis Rihards Maurs. Tēlnieks, kura darbiem ir paliekoša vieta un nozīme latviešu kultūrā.

Rihards (Rikards) Maurs dzimis 1888. gada 12. janvārī Rīgā galdnieka ģimenē. Amatnieku vidē aroda prasme vienmēr ir turēta godā, arī Rihards tēlnieka iemaņas apguvis galvenokārt praktiskas pieredzes ceļā. Viņš mācījies Rīgas amatnieku biedrības amatniecības skolā un strādājis Baltijā iecienītā vācu tēlnieka Augusta Folca (1851.—1926.) darbnīcā (1903.— 1907.).

Pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā Folca tēlniecības un akmensapstrādes firma Rīgā veica atbildīgākos pasūtījumus dekoratīvās tēlniecības jomā. Šeit Rihards Maurs sīki iepazina tēlnieka izpildītāja darbu, kopā ar citiem sava skolotāja mācekļiem un palīgiem realizējot uzticētos pasūtījumus. Vienlaikus ar A. Folca firmu mūsu pilsētā darbojās arī citi līdzīgi specializējušies uzņēmumi.

Kādu laiku R. Maurs nostrādāja arī Ferdinanda Vlaska firmā. Vairāk nekā jebkurš cits latviešu tēlnieks R. Maurs pievērsās vācu skolas dekoratīvās tēlniecības meistaru pieredzei. Pie A. Folca iemantoto profesionālo sagatavotību viņš devās papildināt uz Vāciju.

1911. gadā Maurs kā brīvklausītājs apmeklēja nodarbības Berlīnes lietišķās mākslas muzeja skolā (Unterrichtsanstalt des Kunstgewerbemuseums) pie tēlnieka Hermaņa Engelharta.

Neilgi viņš strādāja dažādās jaunceltnēs Hallē, 1912. gadā praktizējās Minhenē, šī paša gada rudenī Maurs atgriezās Latvijā.

Vēlākos gados Maurs atcerējās: «Visu Vāciju izreizoju. 1912. gadā atgriezos Rīgā un sāku strādāt patstāvīgi.» Līdz pirmajam pasaules karam Rihards Maurs iesāka darboties ne tikai kā būvplastiku pārzinošs augstas klases amatnieks, bet ar dažiem darbiem piedalījās arī Latviešu mākslas veicināšanas biedrības otrajā (1912./1913.) un ceturtajā (1914.) izstādē.

Bēgļu gaitas aizveda tēlnieku uz Kijevu (1915.) un Kaukāzu. lekams Mauru iesauca karadienestā Kaukāza frontē, viņš darināja kapa pieminekļus, veidoja portretus, jo ierastajā dekoratīvajā nozarē kara apstākļos darbu neatrada.

1918. gadā R. Maurs atkal atgriezās Rīgā, lai atjaunotu pārtraukto tēlnieka praksi.

1919. gada Maurs bija kopā ar tiem māksliniekiem, kuri veidoja mākslas dzīvi padomju varas mēnešos Latvijā. Šai laikā, kad mākslas dzīvē pārsvarā noritēja organizatoriski pārkārtojumi un pasākumi, notika tikai dažas izstādes. Vienā no tām piedalījās arī R. Maurs.

kops paziņojums 1919. gada 18. marta laikrakstā «Cīņa» vēstīja: «Mākslinieku H. Grīnberga, T. Brensona un Maura izstāde būs atvērta līdz 30. martam svētdienās, pirmdienās, otrdienās un trešdienās Zuzas Valter ateljē, Skolas ielā 3.» Diemžēl plašāka informācija par šo gleznu, grafiku un skulptūru izstādi nesekoja.

Tēlnieks iesaistījās arī pilsētas mākslinieciskajā noformēšanā 1919. gada 1. maija svētkiem. Pareizticīgo katedrāli Komunaru (Esplanādes) laukumā aizsedza O. Skulmes un R. Sutas vadībā gleznotie panno. Blakus tai novietoja R. Maura kompozīciju «Cīņa līdz uzvarai» augstcilnī atveidotu muskuļotu proletārieti ar sarautām važām, kuram pie kājām pieveikts guļ pūķveidīgs nezvērs.

1919. gada rudenī R. Maurs kopā ar H. Grīnbergu, J. Ansonu, J. Jaunsudrabiņu, R. Šternu un citiem nodibināja Neatkarīgo mākslinieku vienību (NMV). Tā sāka darboties paralēli jau izveidotajiem grupējumiem Pirmajai latviešu mākslinieku vienībai un Ekspresionistu grupai.

Septembra vidu «neatkarīgo» pirmā dibināšanas sapulce notika pēc R. Maura ierosinājumā H. Grīnberga darbnīcā Āgenskalnā, šajā reize nolēma apvienot pēc iespējas vairāk ārpus grupām esošus māksliniekus, pasludināja visu biedru pilnīgu neatkarību idejiskā ziņā un nosauca jaundibināto grupu «Atvasa». Piesakoties jauniem biedriem, grupu visai drīz pārdēvēja par Neatkarīgo mākslinieku vienību.

1919. gada 1. oktobrī notika otrā oficiālā NMV dibinātāju sēde. Kopā ar pirmajiem NMV locekļiem R. Maurs piedalījās latviešu mākslinieku retrospektīvajā izstādē 1919. gada rudenī. Viņš bija arī vienības rīkoto pirmo trīs izstāžu dalībnieks. Maurs rosīgi apmeklēja «neatkarīgo» biežās sanāksmes, darbojās izstāžu žūrijā, 1921. gada Pavasara izstādes katalogam zīmēja vāku. Pēc šīs izstādes tēlnieks nezināmu iemeslu dēļ aprīlī pēkšņi izstājās no vienības un turpmāk nesaistījās ne ar vienu citu mākslinieku biedrību.

R. Mauram patstāvīgajās mākslinieka gaitās pavērās iespējas apliecināt sevi dekoratīvās tēlniecības jomā. Pasūtījumu gan māksliniekam bija nesalīdzināmi mazāk nekā kādreiz viņa skolotājam Folcam. Galvenokārt tiem bija gadījuma raksturs. Mainījusies pasūtītāju gaume, laikmetīgā arhitektūra iztika bez bagāta plastiskā dekora. Tomēr latviešu dekoratīvajā tēlniecībā starpkaru laikā Maurs paveica visvairāk, citi tēlnieki īstenoja tikai atsevišķus darbus (J. Legzdiņš, K. Zemdega, A. Briedē, M. Lange, J. Briedis u.c.).

Arhitekta E. Laubes vadībā 1922. gadā pēc ugunsgrēka tika atjaunots Saeimas nams, R. Maurs darināja iekštelpām ozolkoka griezumus un bronzas rotājumus. Saeimas nama fasādei tēlnieks izveidoja Lāčplēša skulptūru, kas novietota nišā, kurā agrāk bija atradies ordeņa mestra Pletenberga tēls.

1923./1924. gadā pēc arhitekta F. Skujiņa projekta cēla Rīgas lepnāko un greznāko kinoteātri «Splendid Palace». Dekoratīvo darbu izpildīšanai uzaicināja tolaik atzītāko monumentāli dekoratīvās glezniecības speciālistu H. Grīnbergu, LMA audzēkni tēlnieku J. Legzdiņu un R. Mauru.

Maurs veidoja stukā lielu daļu interjeru plastiskās detaļas, pieskaņojoties arhitekta iecerētajam rokoko stilizācijas garam, un spoži nodemonstrēja Folca darbnīcā apgūto izpildītāja māku. Skatītāju zālē viņa rokai pieder amori, palmas abpus skatuvei, ornamentālie rotājumi.

Figurālās grupas pie kinoteātra ieejas un «Idilli» virs skatuves, savukārt, veidojis Jēkabs Legzdiņš (1894.—1937.). 1926. gadā. kad H. Grīnbergs pieņēma uzaicinājumu veikt interjeru izveidi kinoteātrī «Gloria Palace» Tallinā, arī R. Maurs devās līdzi, turpinot sadarbību ar gleznotāju. Divdesmitajos gados tēlnieks iekārtoja savu darbnīcu, parūpējās arī par reklāmu: «Maurs R. Skulptors, Pēterbazn. laukumā 19. Pieņem pasūtījumus uz ģipša, cementa, mākslīgā akmeņa un citu materiālu darbiem būvēm un dzīvokļiem. Izgatavo portrejas (reljefus) un krūšu tēlus.»

Līdzdalība reprezentatīvu sabiedrisku ēku tapšanā stiprināja tēlnieka prestižu, bet nenodrošināja ar lielākiem pasūtījumiem regulāri. Kamēr tādu trūka, Maurs aktīvāk pievērsās stājtēlniecībai. Ir zināms, ka privāti viņš nodarbojies arī ar nedaudziem skolniekiem, kuriem mācījis veidošanu un praktiskas amata gudrības. Nelielu pedagoģisko praksi mākslinieks guvis agrāk, 1921. gadā vadot dekoratīvās tēlniecības klasi Latvijas kultūras veicināšanas biedrības mākslas skolā. Talantīgākais no Maura audzēkņiem ir pāragri bojā gājušais tēlnieks Gotlībs Kaņeps (1909. — 1937.).

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pēc Rīgas dārzu un parku direktora, ainavu arhitekta Andreja Zeidaka plāniem pilsētā veica plašus parku, apstādījumu rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbus, kuros Maurs iekļāvās ar savu devumu dekoratīvajā tēlniecībā: 1927. gadā slēgtas kapsētas teritorijā ierīkotajā Miera dārzā uzstādīta viņa dekoratīvā vāze «Memento mori» (mākslīgais akmens) vienkāršota senākās memoriālās tēlniecības variācija; 20. un 30. gadu mijā Strēlnieku dārzā (tagad Kronvalda parks) pie ūdensbaseina novietota atraktīva strūklaka «Sumpurnis» un dekoratīvās figūras «Mātesmeita» un «Bārenīte» (mākslīgais akmens).

Ap 1930. gadu tēlnieks darināja 1905. gada parka bērnu rotaļlaukuma bradājamam baseinam skulptūras «Mazais Lāčplēsis» un «Pasaciņa» (mākslīgais akmens). Divdesmito un trīsdesmito gadu mijā Rīgā būvēja pirmās nedaudzās jauna tipa dzīvojamās ēkas, t.s. blokmājas. Atsevišķos gadījumos tās mēģināja papildināt ar dekoratīvo tēlniecību. R. Maura veidojumi rotā arhitekta P. Dreimaņa projektēto blokēku Ausekļa ielā 3 (1927.) un O. Tīlmaņa projektēto namu Jāņa Asara iela 15 (1930.).

«Loti apsveicams, ka pilsētas valde piegriezusi vērību blokēku mākslinieciskai izdaiļošanai, tā pabalstot arī māksliniekus,» tā šo sadarbības iespēju novērtē Rihards Maurs. Ausekļa ielas blokmājas ieeju apsargā pats pazīstamākais tēlnieka darbs «Naktssargs» (1927., betons). Snaudošo vīru ar atslēgām viņš variēdams vairākkārt atkārtojis arī stājformā. Laikabiedri apgalvo, ka vienu samazinātu «Naktssarga» kopiju piemiņai no Rīgas pasūtījis ASV sūtnis F. Kolemans.

Ausekļa ielas namam veidoti arī divi ciļņi «Mazie muzikanti» un stilizēts Rīgas ģerbonis, bet pagalmā uzstādīta strūklakas skulptūra «Zilonītis» (1930.). Jāņa Asara ielas blokmāju grezno glazēta māla plastiski dekoratīvie elementi, bet pagalma dārzā novietots amizantais «Ūdenszirgs» (1930., mākslīgais akmens). Minētie R. Maura darbi ir pārliecinoši savās dekoratīvajās formās izturēti stilizācijā, ar interesantiem ritmiem un siluetiem, raksturīgu noapaļojumu modulējumā. U. Skulme, vērtējot mākslinieka individuālo stilu, atzinis: «Maura spēks ir sacerējumā un ornamentāli ritmizētos apaļu un šķautņainu formu pretstatos.» Tuvinoties latviešu tēlniecības pamatievirzei, stilistiski atšķirīgi risināts «Naktssargs» - lakoniskāk, konstruktīvāk, stūraināk. 1934. gada pavasarī R. Maurs Rīgas pilsētas mākslas muzejā sarīkoja savu 30 gadu darbības atceres izstādi. Dekoratīvās tēlniecības nozarē padarīto atgādina fotoattēli un meti. Eksponēta sīkplastika un zīmējumi, bet visplašāk pārstāvēta stājtēlniecība. Maurs parādīja arī veiksmīgākos darbus, kas tapuši jaunrades agrīnajā posmā «Spēks» (?), «Lāčplēsis» (1920., ozolkoks), «Ilgas» (1919., koks).

Visražīgāk Maurs stājtēlniecība strādāja trīsdesmitajos gados, šajā laikā viņš portretēja latviešu kultūras darbiniekus. Aizsākums šai sērijai gan bija divdesmitajos gados, kad tapa «Aktiera Gustava Zībalta portrets» (1924., bronza). Trīsdesmitajos gados tēlnieks darināja Krišjāņa Barona portretu (1934., koks), Reiņa Kaudzītes portretu (1934., koks), Raiņa portretu (1934., vara kalums) u.c., četrdesmitajos gados veidoja Vili Plūdoni un Rūdolfu Blaumani.

Ļoti labprāt Rihards Maurs izmanto koku, kuru prot prasmīgi apstrādāt. Portreta žanrā tēlnieku raksturo ekspresīva izteiksme, kas reizēm kāpinās līdz kariķējuma robežai. Mazāk meistarīgas padodas ģīmetnes, kuras viņš, akcentējot ārējo līdzību, tiecas rūpīgi izstrādāt. Portretus R. Maurs šajā laikā izstādīja latviešu mākslinieku kopējās skatēs Kultūras fonda pirmajā (1935.) un trešajā (1936./1937.) izstādē, kā arī citās. Memoriālajā tēlniecībā Riharda Maura labākais sniegums ir kapa piemineklis māksliniekam Eduardam Brencēnam (1933.).

Trīsdesmitajos gados viņš noformēja arī vairākus sabiedriskos interjerus, piemēram, a/s «Rota» telpas (1935.), Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas zāli, piedalījās Jelgavas pils fasādes un interjeru restaurācijā (1933./1939.) kopā ar E. Laubi un J. Legzdiņu.

1941. gada janvārī tēlnieks bija Latvijas PSR tēlotājas mākslas izstādes dalībnieku vidū. Un tad vēl viens karš izšķiroši iejaucās mākslinieka liktenī.

1942. gada rudenī R. Maurs mākslas salonā «Zinta» (Smilšu ielā 1/3) reprezentējas ar nelielu personālizstādi - pēdējo dzimtenē.

1944. gadā viņš emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz ASV. Arī svešumā dzīvojot, tēlnieks izmantoja savu amata prasmi. Riharda Maura mūžs beidzas 1966. gada 6. martā Bostonā.

Rihards Maurs šogad simtgadnieks. Savrups mūsu dekoratīvās tēlniecības tradīcijām un sasniegumiem ne pārāk bagātajā vēsturē. Viņa radītās skulptūras sākušas savu dzīvi apmēram pirms pusgadsimta. Šajos gados mākslīgais akmens cietis no laika zoba un postošas cilvēka rokas. Lai Rīgai saglabātu Maura tēlus, skulptūrām bijusi nepieciešama palīdzība jau agrāk un ir vajadzīga joprojām. Pašlaik «Naktssarga» figūrā rēgojas draudīgs robs, «Zilonītis» sen sēro ar nolauztu snuķi, «Ūdenszirgu» sedz eļļas krāsas kārta, vāze Miera darzā nožēlojami apdrupusi, Kronvalda parka skulptūras saplaisājušas... Starp citu, var atgādināt, ka Ausekļa ielas un J. Asara ielas blokmāju dekoratīva tēlniecība iekļauta Latvijas PSR republikas nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. R.Maura darbiem steidzīgi vajadzīga restaurācija, arī vide, kurā tiem jāmīt, prasa sakoptību. Tādēļ tagad, kad mēs ar tādu vērienu ieejam Karļa Zāles jubilejā, būtu labi neatstāt pilnīgā novārtā otra simtgadnieka māksliniecisko mantojumu. Labākais cieņas apliecinājums Riharda Maura piemiņai būs spēja šo darbu veikt."

2019.gadā tikusi atjaunota Ūdenszirga skulptūra - par mājas iedzīvotāju līdzekļiem. Kas noticis ar pārējām skulptūrām?

----

Pēdējos gadus mākslinieks dzīvoja klusi un noslēgti savā mazajā mājiņā Bostonā kopā ar dzīvesbiedri Emīliju un mājas sargu „Pūķi", sapņojot par savu Kokneses lauku māju "Pūķi", kuru bija ieguvis īpašumā un kur cerēja pavadīt vecumdienas. Saslimstot viņam, no Klusā okeāna salām bija ieradies arī dēls Roberts. Otrs dēls Jānis pazuda bez vēsts kara laikā.