Jānis Bērziņš Ziemelis

Jānis Bērziņš dzimis Jumurdas pagasta Vējavā Jesperu mājās 1881. gada 29. septembrī (pēc vecā kalendāra), zemnieku Andža Bērziņa (šo uzvārdu Andžs ieguvis no sava audžutēva Jēkaba Bērziņa) un Edes Bērziņas (dz. Skaidrais) ģimenē. Ģimenē aug vēl trīs bērni – Kārlis, kas trīs gadus jaunāks par Jāni, un jaunākās māsas Olga un Līze. Vecāki nav gājuši skolā, tomēr māk lasīt un vēlas dot labu izglītību bērniem.

1891. gada rudenī J. Bērziņš sāk iet skolā. Trīs gadus viņš mācās Cirstu pagasta skolā, 1984. gadā uzsāk skolas gaitas Vecpiebalgas draudzes skolā, kur mācās līdz 1898. gadam. Vienu gadu viņš mācās kopā ar Kārli Skalbi, ar kuru saglabā kontaktus arī vēlāk. 

1897./1898. mācību gadā pēc Bērziņa un citu skolnieku, viņa domubiedru, ierosinājuma tiek izveidots skolnieku literārais žurnāls „Skolas Piemiņa”, pavisam iznāk seši žurnāla numuri.  Bērziņš šajā žurnālā parakstās kā Fricis Stabulnieks, šis ir tikai viens no pseidonīmiem, ar kuriem viņš parakstījis savus darbus, citi pseidonīmi ir Ziemelis, Pavlovs, Vinters, Pāvels Vasiļjevičs u. c. Literatūrkritiskos rakstus Bērziņš galvenokārt paraksta ar Ziemeļa vārdu vai vienkārši ar iniciāļiem J. B. Šādi ir izveidojusies tradīcija viņa vārdu pierakstīt kā Jānis Bērziņš (Ziemelis) vai Jānis Bērziņš-Ziemelis. Pēdējo variantu Bērziņš gan pats nav izmantojis.

Pēc Vecpiebalgas draudzes skolas beigšanas viņš iestājas Valkas skolotāju seminārā, kas tolaik atrodas Rīgā. Skolotāju seminārā Bērziņš mācās trīs gadus, līdz 1901. gadam. Atmiņās par šo laiku Bērziņš izceļ galvenokārt savu aizvien pieaugošo aizraušanos ar sociālistiskām idejām, kas lielā mērā izskaidrojama ar viņa atrašanos Rīgā, jo tur šādā ziņā ir daudz vairāk iespēju izpausties. Tāpat būtiska ir literatūra, ko viņš šajā laikā lasa. Var minēt tādus darbus kā Londonā iznākušais „Latviešu strādnieks” un citi šāda veida izdevumi, kā arī K. Marksa, F. Engelsa, V. Lībknehta u. c. darbi. 1900. gada ziemā Bērziņš izlasa arī „Komunistiskās partijas manifestu” F. Roziņa tulkojumā.

Pēc skolotāju semināra absolvēšanas viņš uzsāk skolotāja darbu Cirstu pagasta skolā. Šajā skolā Bērziņš māca dažādus priekšmetus, tostarp latviešu valodu. Viņš mudina skolēnus lasīt literatūru, viņu pašu sevišķi aizrauj Viļa Plūdoņa „Atraitnes dēls”.

1902. gadā iestājas sociāldemokrātu partijā. Rudenī Cēsīs Bērziņš jauniesaucamajiem izplata lapiņas ar uzsaukumu nepakļauties pastāvošās varas īstenotajai politikai, domāt pašam un pašam uzņemties atbildību. 1903. gada pavasarī Bērziņu apcietina, bet slimības dēļ (ārsts viņam konstatē vidusauss iekaisumu) tiek nolemts viņu līdz tiesai atbrīvot. Vēlāk izrādās, ka tiesāšanai nav pamata, un viņam kā administratīvu sodu piespriež nometinājumu uz pieciem gadiem Oloņecas guberņā Karēlijā.

1904. gadā, laikā starp apcietinājumu un izsūtījumu, Bērziņu atlaiž no darba skolā. Viņš kopā ar domubiedru Antonu Austriņu izdod rakstu krājumu „Jaunība”, kur apkopoti apraksti un literāri darbi, piemēram, Raiņa, K.  Skalbes, F. Bārdas u. c. autoru darbi, kā arī Aspazijas novele „Atēna”. Pats Bērziņš šajā krājumā publicē apcerējumu par ārstu Pēteri Kalniņu (1865–1899), tolaik labi pazīstamu trūcīgo cilvēku labdari un vairāku populārzinātnisku rakstu autoru; rakstu par Šveici un „Piezīmes par skolām un izglītību”.

Šajā laikā Bērziņš turpina rakstīt dzejoļus (to viņš iesāk jau skolas laikā), lai arī tos nepublicē. Izsūtījumā, darbu pie „Jaunības” viņš uztic A. Austriņam. 1904. g. 3. decembrī viņš raksta vēstuli Rainim un Aspazijai, stāstot arī par apstākļiem izsūtījumā. Pozitīvi Bērziņš vērtē iespēju izmantot turienes plašo bibliotēku apriņķa pilsētā Vitegrā.

Par šo izsūtījumā pavadīto laiku Bērziņš uzraksta darbu „Baltās naktis. Iz ziemeļu trimdas atmiņām”, ko parakstījis ar pseidonīmu J. Olonietis.

Vitegrā Bērziņš iepazīstas ar izsūtīto kņazu, arī sociālisma ideju piekritēju Vjačeslavu Kuguševu, ar kuru kopā 1905. gadā aizbēg no nometinājuma vietas, dodas uz Pēterburgu un no turienes – uz Berlīni. Tā paša gada oktobrī Bērziņš atgriežas Latvijā, kur Piebalgas, Cirstu un Jumurdas apvidū aktīvi darbojas LSDSP uzdevumā. Viņš piedalās mītiņos un sapulcēs, kā arī palīdz organizēt pagastu komitejas, lai tās varētu nomainīt agrākās pagasta valdes.

1905. gada decembrī Bērziņš atkal tiek apcietināts, tomēr ne ar savu īsto identitāti – viņu uzskata par 22 gadus veco Pēteri Meļķi. Bērziņa personību varas iestādēm atklāt neizdodas, un viņš 1906. gada augustā tiek atbrīvots.

Pēc atbrīvošanas Bērziņš kādu laiku uzturas Pēterburgā pie domubiedriem, viņam tiek arī sagādāta pase ar Pāvela Vasiļjeviča vārdu, šo vārdu J. Bērziņš saglabā arī turpmāk kā vienu no saviem pseidonīmiem. Pēc tam viņš dodas uz Somiju, kur Kuokalas ciematā uzturas arī V. Ļeņins un N. Krupskaja, šeit viņi iepazīstas.

No 1906. līdz 1907. gadam Bērziņš dzīvo Pēterburgā un ir iesaistīts KSDSP Pēterburgas organizācijas darbā. Šajā laikā viņš bieži dodas uz Somiju tikties ar V. Ļeņinu.

 1907. gada 6. janvārī Bērziņš piedalās KSDSP Pēterburgas organizācijas konferencē, tās rezultātus viņš publicē avīzē „Strādnieks”, avīzē „Cīņa” publicē rakstu „Vēstule no Pēterburgas”. Šīs publikācijas Bērziņš paraksta ar pseidonīmu Ziemelis.

1907. gadā Pēterburgā sāk iznākt zinātnes un literatūras žurnāls „Rīts”, kurā par jaunāko līdzstrādnieku tiek uzaicināts Bērziņš. Šī žurnāla 7., 8. un 9. numurā ievietots raksts „Par sociālo mieru”. Tajā Bērziņš no marksisma viedokļa kritizē sociālā miera teoriju, kā arī tādu autoru kā Sismondī, Kerija, Vokera, Brentano u. c. idejas. Šajā laikā viņš darbojas arī avīzē „Darba Balss”.

1907. gadā Bērziņš dodas uz Londonu, kur piedalās KSDSP 5. kongresā un Latvijas Sociāldemokrātijas 2. kongresā.

No Londonas Bērziņš atgriežas Krievijā, kādu laiku uzturas arī Helsinkos, tad atkal atgriežas Pēterburgā, kur notiek Bērziņa domubiedru aresti, kas var draudēt arī viņam pašam, ja viņš nepamestu Krieviju. Tā 1908. gada aprīlī Bērziņš dodas uz Cīrihi. Šajā laikā Ženēvā uzturas V. Ļeņins, kuru Bērziņš bieži apciemo.

1909. gadā viņš saņem vēstuli no Parīzes, tās autore ir Roza Garmiza, sieviete, ko Bērziņš iepazinis izsūtījumā Karēlijā, starp viņiem tolaik veidojusies draudzība. Pēc viņas aicinājuma Bērziņš dodas uz Parīzi. 1910. gada 25. oktobrī J. Bērziņa un R. Garmizas ģimenē (viņi gan oficiāli nav precējušies) piedzimst meita Maija.

Parīzē pavadītais laiks Bērziņa literārajā darbībā bijis visražīgākais. Ģimenes materiālais stāvoklis liek viņam atsākt tulkotāja darbu. 1910. gada 20. augustā Bērziņš raksta vēstuli „Dienas Lapas” redakcijai, kurā lūdz uzticēt viņam kāda lielāka darba – stāsta vai romāna – tulkošanu. Viņš pats piedāvā iztulkot kaut ko no jaunākās franču literatūras, Oktava Mirbo, Anatola Fransa u. c., kā arī Mopasāna vai Zolā darbus, kas, kā viņam šķiet, varētu interesēt latviešu lasītāju. Bērziņš pats par savu iemīļoto autoru atzīst Anatolu Fransu. Kopā ar Rozu Bērziņš iztulko Šarla Luija Fīlipa stāstus. Tāpat viņš latviešu valodā pārtulko A. Fransa romānu „Dieviem slāpst”, stāstus „Krenkbila lieta” un „Zilbārža septiņas sievas” u. c. autoru darbus.

Bērziņš raksta arī „Jaunajai Dienas Lapai”, sevišķi tās literārajam pielikumam. Viņš ļoti atbalsta Ernesta Birznieka-Upīša literāri kritiskā rakstu krājuma „Vārds” iznākšanu, aicinot iekļaut tajā tādu autoru kā Raiņa, Aspazijas, J. Jansona-Brauna, V. Plūdoņa, K. Skalbes u. c. darbus.

„Vārda” II numurā iekļauts Bērziņa darbs, ko 1912. gadā vēstulē Rainim viņš nodēvē par savu labāko apcerējumu. „Pie cittautu kultūras avotiem” ir kā salīdzinoša apcere par latviešu kultūras dzīvi, balstoties uz Bērziņa zināšanām par pasaules literatūru un mākslu. Rakstā jūtamas rūpes par latviešu kultūras attīstību citu pasaules tautu kultūru vidū.

1914. gadā Rīgā Pētera Stučkas vadībā tiek izdots sociāldemokrātisks žurnāls „Darbs”, Bērziņš nekavējoties kļūst par tā līdzstrādnieku. Viņš uzrakstījis recenziju P. Dauges tulkotajam J. Dīcgena „Filozofijas akvizītam”. Latviešu periodiskajiem izdevumiem J. Bērziņš sūta apcerējumus par literāro un politisko dzīvi Eiropā, kā arī vērtē latviešu literatūru.

1914. gadā Bērziņš pārceļas uz Briseli, tā paša gada augustā viņš dodas uz Londonu. 1916. gada 19. augustā ar ģimeni uzsāk ceļojumu no Londonas uz Ameriku. Bērziņš apmetas Bostonā un, paužot savu politisko pārliecību, aktīvi publicējas dažādos preses izdevumos. Tomēr Amerikā Bērziņš uzkavējas pavisam neilgu laiku.

1908. - 1917.g. dzīvo emigrācijā Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Anglijā, Francijā un ASV. 1910-1911.g. ir partijas Centrālkomitejas loceklis. Tā kā Krievijā sākas revolūcija, 1917. gada augustā viņš atgriežas Pēterburgā. Krievijā nodibinoties Padomju varai, Bērziņš tiek norīkots par jaunās varas diplomātisko pārstāvi Šveicē. 1918. gada 3. maijā padomju diplomātiskā misija 18 cilvēku sastāvā Jāņa Bērziņa vadībā izbrauc no Maskavas. Šveicē Bērziņš tiek atzīts kā padomju varas interešu, nevis oficiāls padomju valdības pārstāvis, jo diplomātiski Padomju Krievija vēl nav atzīta.

1918. gada 9. novembrī sākas revolūcija Vācijā, un tas strauji maina politisko noskaņojumu Eiropā. 12. novembrī Šveices valdība paziņo, ka Padomju Krievijas pārstāvjiem jāpamet Šveice.

1919. gadā Padomju Latvijas valdībā Ziemelis strādā kā Tautas izglītības komisārs.

1924. gadā Padomju Savienību diplomātiski atzīst vairākas lielvalstis, un 1925. gadā Bērziņu atkal norīko par PSRS pārstāvi Austrijā. No Austrijas viņš izbrauc uz Harkovu. 1928. gadā sliktā veselības stāvokļa dēļ viņš uzkavējas Kislovodskas sanatorijā, pēc tam atkal atgriežas Harkovā.

1929. gadā Bērziņu pēc paša lūgumu atsauc uz Maskavu, kur viņš uzsāk darbu PSRS Ārlietu tautas komisariātā. No 1932. līdz 1937. gadam Bērziņš strādā par PSRS un KPFSR (Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas) Arhīvu pārvaldes priekšnieku un žurnāla „Krasnij Arhiv” redaktoru.

J. Bērziņš miris 1938. gada 29. augustā pēc apcietināšanas 1937.gada 24.decembrī.  Nāves apstākļi atklājas pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā – viņš gājis bojā Staļina represiju rezultātā. 1956.gadā J.Bērziņš tiek reabilitēts.