Harijs Sūna

Viņš bija dejas apmāts, ar deju uz mūžu salaulājies. Ekstravagantākais vīrs kustīgo daiļo mākslu novadā XX gs. otrajā pusē. Daudzsejis un tomēr viens vienīgs, ar savu neatdarināmu zīmogu itin visās dejas norisēs, kur piedalījās. Jau tad, kad 1946.gadā, arhitektūras students būdams, dibināja universitātes Danci.

Un tad, kad ansamblis atveda uz Rīgu pirmo starptautisko bronzu un sidrabu - 1957.gadā. Tad, kad pirmoreiz kāpa 1960.gada Deju svētku virsvadītāja tribīnē, kur pirms viņa bija tikuši vēl M.Lasmane, H.Tangijeva-Birzniece un A.Lembergs. Tur - lai simboliski un caur dejām - viņš atradās arī 1998.gada XII Deju svētkos. Jo viņa dejas, trakas, spītīgas un strīdīgas, krāsainas, turas repertuārā ziemcietīgi. Tām nepiemīt gadu un modes noilgums: Audēju deja, Piebaldzēni, Sudmaliņas, Pie Daugavas, Kurzeme u.c. ceļo no vieniem svētkiem uz otriem, re- prezentē Latviju pasaulē. Nav Latvijā «tautiņdejotāja», kurš kaut ko «iz Sūnas» neprastu parādīt. Un kā pretsvars izaicinošajai jaunradei, sacerētkārei un konvenciju graušanai - folkloras pētnieka un etnohoreologa rūpīgais darbs, simtiem ekspedīciju, kas galu galā pārvērtušās piecās fundamentālās grāmatās par deju un rotaļdeju, sadzīves deju, dejas notāciju, atnesot autoram mākslas zinātņu kandidāta un filoloģijas zinātņu doktora grādu. Savukārt zinātnieks Sūna nešķirami saistīts ar pedagogu Sūnu, no jauna dejas jūsmas un trakuma pilnu. Viņa audzēkņu skaits Mūzikas akadēmijā kopš 1977.gada sniedzas krietni iekšā otrajā simtā, bet semināros un kursos - vismaz pustūkstotī. Sūnas skolēni strādā gan slavenos deju ansambļos, gan tālos lauku tautas namos, audzinot dejotājus un deju skolotājus trešajā un ceturtajā paaudzē, meistara mazbērnus. Pēc deju vecmāmuļas Mildas Lasmanes viņš bija nākamais, nu jau jauno laiku Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris latviešu dejā. Kļuvis tik neierasti klusi Sudmaliņu pasaulē. Dejas miera lielā traucētāja vairs nava...