Osvalds Aigars

1888. gada 31. martā Pēterburgā latviešu skolotāja ģimenē dzimis Osvalds Kristaps Fogelmanis — vēlākais Latvijas armijas pulkvedis.

Jaunībā plānoja iegūst civilista (ekonomista) profesiju un pēc Jelgavas reālskolas beigšanas 1909. gadā iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā.

1911.—1912. gadā studijas pārtrauca obligātais karadienests 2. strēlnieku artilērijas divizionā. Tam beidzoties, ieguva rezerves virsnieka (praporščika) dienesta pakāpi.

Sākoties pasaules karam, 1914. gada vasarā tika mobilizēts un iedalīts 29. artilērijas brigādē 10. armijas korpusa sastāvā. Piedalījās sākumā veiksmīgajās kaujās Austrumprūsijā, bija korpusa artilērijas inspektora sakaru virsnieks.

1915. gada februārī pēc smagās sakāves korpusa sastāvā kritis vācu gūstā un atlikušo kara laiku pavadīja karagūstekņu nometnēs Vācijā. Atbrīvots, Latvijā atgriezies 1918. gada nogalē.

1918. gada 21. decembrī Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kā leitnants, no 1919. gada februāra virsleitnants, bija sevišķu uzdevumu virsnieks apsardzības ministra J. Zālīša rīcībā. Kopā ar valdību darbojās Liepājā. Starp citu, par viņa pildīto uzdevumu īpatnējo raksturu skaidri liecina šāds piemērs: 1919. gada 18. martā valdības pagaidu sabiedrotā — vācu karaspēka pilnā mērā kontrolētās Liepājas Ziemeļu kapos tika svinīgi apbedīts kaujā kritušais Landesvēra vācu vienību rotas komandieris Hanss Vimmers, un starp pavadītājiem bija arī Apsardzības ministrijas pārstāvji — virsleitnants Fogelmanis un leitnants Pēteris Oliņš.

Viņi nolika uz kapa vainagu, bet Osvalds Fogelmanis teica atvadu vārdus, turklāt demonstratīvi — latviešu valodā.

Pēc vācu organizētā apvērsuma aprīlī Fogelmanis kopā ar valdību pārcēlās uz tvaikoni «Saratov» ostas reidā, bet jūlijā kopā ar to atgriezās Rīgā un tika paaugstināts par kapteini, turpinot dienestu jau apvienotajā Latvijas armijā (viņš tika piekomandēts sākumā Amerikas Sarkanā Krusta, pēc tam Amerikas palīdzības administrācijas misijām Latvijā).

No 1920. gada jūnija piekomandēts Ministru prezidentam K. Ulmanim, turpinot pildīt dažādus speciālus uzdevumus,

1921. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu,

1922. gadā iecelts par militāro pārstāvi Polijā (1923. gadā kā brīvklausītājs beidzis Polijas Augstāko karaskolu),

no 1924. gada virsnieks 5. Cēsu kājnieku pulkā,

no 1926. gada — Armijas komandiera štāba Operatīvajā daļā.

1928. gadā iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka bataljona komandieri, vēlāk pulka saimniecības priekšnieku,

1931. gadā — par Vidzemes divīzijas štāba priekšnieku, paaugstinot par pulkvedi.

1939. gada oktobrī atvaļināts no armijas, dzīvoja Rīgā un turpināja darbu tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības «Ādu un vilnas centrāle» valdē līdz padomju okupācijai 1940. gada vasarā. Tieši pirms tās — aprīlī — kopā ar ģimeni uzvārdu latviskošanas kampaņas laikā nomainīja uzvārdu uz «Aigars».

Represijām sasniedzot kulmināciju — 1941. gada 14. jūnijā O. Fogelmanis nebija mājās, tika apcietināta viņa kundze Anna, bet bērni (18 gadu vecā Līvija un 15 gadu vecais Kristaps) izsūtīti.

Izmisušais pulkvedis nākošajā dienā, nepamatoti cerot pievienoties ģimenei, pats pieteicās represīvajās iestādēs, tika arestēts un izvests uz Krieviju, kur 1943. gada 14. janvārī sodīts ar nāvi (1941. gada jūnijā arestēts un Rīgas Centrālcietumā nošauts viņa brālis — pulkvedis Nikolajs Fogelmanis).

Dienests Neatkarības karā
Tieši cīņu laikā par neatkarību Osvaldam Fogelmanim kā labam svešvalodu zinātājam bija jāpilda daudzi īpaši, dažkārt arī diplomātiska rakstura uzdevumi. Piemēram, kauju laikā ar Bermonta spēkiem, 1919. gada 23. oktobrī Amerikas Sarkanā Krusta (American Red Cross — ARC) misijas vadītājs Edvards Raiens devās uz Bermonta spēku kontrolēto Pārdaugavu, lai vienotos par tās iedzīvotāju apgādi. Latvijas valdības pārstāvis pie misijas O. Fogelmanis kopā ar amerikāņu majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta karaspēka artilērijas apšaudē. Vēlāk Patersons liecināja, ka Raiens panācis uguns pārtraukumu no plkst. 10 līdz 12, N. Fogelmanis saņēmis uzdevumu ar amerikāņu virsnieku ierasties pie tilta un izkārt uz tā balto karogu. Ieradušies tur automašīnā ar Patersonu, Fogelmanis uzrāpies uz tilta un izkāris karogu. Abi tālskatī mēģinājuši saskatīt Raienu otrā krastā, taču pēkšņi 50—60 pēdu attālumā aiz viņiem sprāga divi no pretējā krasta raidīti artilērijas lādiņi. Fogelmanis smejoties sacījis: «Sakarā ar to, ka viņi nešķiet izrādām cieņu pamiera karogam, būs labāk aiziet uz mazāk atvērtu vietu.» To abi arī darījuši, paslēpjoties aiz tilta akmens balsta (sekojuši vēl apmēram 25 lielgabalu šāvieni). Patersons ļoti slavēja Fogelmaņa drosmi un aukstasinību šajā epizodē.

Savukārt ARC misijas vadītāja vietnieks Hjū Grifins atcerējās, ka pēc Raiena panāktās vienošanās ar Bermontu ARC automašīnu kolonna no Jelgavas, ko pavadījuši vairāki «krievu» Bermonta karaspēka pārstāvji, 31. oktobrī ieradusies Bolderājā, latviešu štābā, turklāt nekāda izteikta frontes līnija nav bijusi pamanāma, tādēļ krievu pavadoņi palikuši kopā ar amerikāņiem. Bolderājā latvieši uzcienājuši atbraucējus ar kafiju, taču pēc tam krievu pavadoņi apcietināti kā spiegi un nosūtīti uz gūstekņu nometni Valmierā (toreizējais Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis atmiņās skaidroja, ka krievus nevarēja atlaist, jo tie bija redzējuši latviešu pozīciju izvietojumu). Amerikāņi latviešu kuģīšos sakaru virsnieka O. Fogelmaņa pavadībā pārcelti pāri Daugavai un ieradušies Rīgā, uzreiz aktīvi iesaistoties palīdzības sniegšanas darbā ievainotajiem Latvijas armijas karavīriem. Starp citu, no paša darbības sākuma ARC piekomandētajam Fogelmanim, kurš kopā ar Raeinu bija piedalījies minētajā automobiļu pārvešanā «cauri Bermonta frontei uz Rīgu», 1921. gadā valdība izteica pateicību arī par to, jo automobiļus vēlāk varēja «izmantot mūsu armijas un citām vajadzībām».

No 3. līdz 5. novembrim Fogelmanis brīvprātīgi piedalījās «ienaidnieka kustības novērošanā un sakaru uzturēšanā ar Sabiedroto floti» Svētā Pētera baznīcas tornī Rīgā, artilērijas novērošanas punktā, pēc tam 20. novembrī pēc paša lūguma tika nosūtīts uz fronti — 3. Latgales atsevišķo eskadronu. Tieši no turienes viņš novembra beigās saņēma rīkojumu doties uz Austrumprūsiju, pie franču ģenerāļa Anrī Nīsela vadītās Sabiedroto komisijas, kuras uzdevums bija pārraudzīt vācu karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Vēlāk dienesta sarakstā tika ierakstīts: «Latvijas armijas virsnieka formā būdams, viens 28 stundas pavadīja vilcienā starp Šauļiem un Tilzīti, Bermonta atkāpjošos zaldātu vidū. Šā brauciena laikā (tas bija saistīts ar dzīvības briesmām) apbalvots ar franču kara ordeni ar šķēpiem.»

Pulkvedis Osvalds Fogelmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Viestura ordeņa II šķiru ar šķēpiem, Aizsargu Nopelnu krustu, Francijas, Polijas, Somijas un Lietuvas apbalvojumiem

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.