Jānis Kalniņš

Dzimis zemnieka ģimenē Ropažu pagasta Zālītēs.              Rakstnieks, ZA Valodas un literatūras institūta direktors (1963-1983),  LZA akadēmiķis (1982).

   ***

Jānis Kalniņš nemīlēja ārišķību, un smalko aprindu dzīve viņam bija sveša. Dzīvoja savā Murjāņu mājā, pavisam reti iebrauca Rīgā, jo tas dārgi maksāja. Kādreiz Jānis Kalniņš bija cītīgs teātra gājējs, iecienīts teātra kritiķis, rakstīja teātra sezonu apskatus, kas palikuši almanaha Teātris un dzīve sējumos, bet recenzijas pats kādreiz apkopoja grāmatā Pa gadu kāpnēm (1966). Pēdējos gados no teātra nācās atsacīties, pensionārs to nevarēja vairs atļauties. Teātrim Jānis Kalniņš veltījis arī prāvu skaitu lugu, bet viņa dzīves laikā tās diemžēl tā arī palika nenodrukātas. Izdevējiem šķita, ka tās nenes peļņu. Ilgus gadus Jānis Kalniņš nostrādāja toreizējā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, bija līdzstrādnieks, sektora vadītājs, direktors. Mūsu literatūrzinātne un daudzi pētnieki var būt pateicīgi, ka pētniecības iestādi vadīja tāds cilvēks kā Jānis Kalniņš, kas reizēm it kā piesedza līdzstrādniekus un neļāva mūsu literatūrzinātnei gluži padoties tā laika ideoloģiskajiem spaidiem. Jānim Kalniņam dzīvē bija labs garīgs patvērums - mūsu literatūras dižgari. Kad viņš sāka strādāt toreizējā ZA Valodas un literatūras institūtā, dzima doma par Raiņa kopoto rakstu zinātnisku izdevumu. J.Kalniņš, būdams gan kādreizējā Tekstoloģijas sektora vadītājs, gan institūta direktors, uzmanības lokā ilgus gadus turēja šī izdevuma sagatavošanu un klajā laišanu. Gāja visādi: Raiņa rakstu izdošanu Centrālkomitejas priekšnieki apturēja, un tikai mūsu rakstnieku saimes atbalsta rezultātā rakstu izdošanu tomēr atļāva. Par šo procesu J.Kalniņš paguva pastāstīt grāmatā Rainis - derīgais un nederīgais. Tā iznāca 1999. gadā un ir pēdējais plašais viņa darbs. Darbošanās ar Raiņa sacerējumiem, darbu uzmetumiem un vēstulēm nepalika bez atbalss paša J.Kalniņa daiļradē. Viņš bija aizsācis latviešu literatūrā tais gados vēl neizkoptu virzienu - uz dokumentiem balstītu romānu rakstīšanu: 1964.gadā iznāca viņa grāmata Andrejs Pumpurs, bet 1977.gadā sekoja biezs sējums ar vienkāršu nosaukumu Rainis. Vēstījums tiek balstīts uz dokumentiem un faktiem, taču arī šo J.Kalniņa darbu nesagaidīja vieglas dienas, tā izdošana kavējās, augsti kungi to lika pārlasīt un pārkrāsot, bet to J.Kalniņš nemēdza darīt. Aizsākto žanru turpināja J.Kalniņa biogrāfiskie romāni Auseklis (1981) un Kalna Kaibēni (1991). Līdzās biogrāfiskam žanram Jānis Kalniņš kopa gluži pretēju virzienu - tās bija teiksmas, teiksmaini stāsti, līdzības, un tās iegūla grāmatās Mūžība (1971), Hronists un velns (1985), taču arī šāda žanra izvēle nebija nejaušība: to, ko tajos gados nevarēja pasacīt atklātos vārdos, bija iespējams uzrakstīt līdzībās. Jānis Kalniņš runāja par sava laika problēmām, par nodevību, necieņu, par izlikšanos, par nepatiesību, tik norises laiks un vieta bija citi. Jānis Kalniņš nemēdza vaidēt un sūdzēties. Viņš bija radis strādāt, ne gausties. Īsts goda vīrs. Uz viņu varēja paļauties. Atvadīšanās 28.janvārī plkst. 12.00 I Meža kapu kapličā