Mārtiņš Siliņš

Esmu dzimis 1900. gada 30. novembrī (17. novembrī pēc veca stila) Carnikavas Mēnesdēlos Gaujas krastā kādus pusotra km no upes ietkas jūrā. Mans tēvs Pēteris Eduards apprecējis Mēnesdēlu saimnieka Kalniņa meitu Annu, un tā kā viņas tēvs ātri nomiris, palika mājās par saimniecības faktisko vadītāju. Viņam bija dotības galdniecībā un dārzniecība, un Mēnesdēlu plašais augļu dārzs bija viņa stādīts. Vēlāk viņš uz Mēnesdēlu zemes uzbūvēja pats savu māju un uzsāka patstāvīgu saimniecību, pelnoties kā zvejnieks un koku pludinātājs.
Mana izglītība sākas Carnikavas pagastskolā, kuras 4 klases beidzu 2 gados, apmeklējot skolu arī vasaras brīvlaikā. Vecāku tālākie nodomi manas izglītības turpināšanā bija jūrskola, bet tā kā mana krusttēva mājās pa vasaru apmetās Millera ģimnāzijas virsskolotāja V. Sama ģimene, tad saņēmu ieteikumu iestāties Rīgas pilsētas reālskolā. 1912.gadā izturēju iestājukonkursa pārbaudījumus.
Pašā Carnikavā tajā laikā bija izveidojusies rosīga sabiedriskā dzīve. 1875. gadā tautiskā atmodas laikmeta un vispārējo dziesmu svētku radītās sajūsmas ietekmē bjja nodibinājusies Carnikavas dziedāšanas biedrība, kuru 1881. gadā pārdēvēja par labdarības biedrību. Tā spēlēja ievērojamu lomu visa novada sabiedriskā dzīvē.

Mans Rīgas skolas laiks pēkšņi pārtrūka 1915.gadā. Vāciešiem iebrūkot Kurzeme, krievi sāka Rīgas rūpnīcu un skolu evakuāciju. Arī mana skola pārcēlās uz Krieviju, tēvs aizgāja karā, bet man, jaunam zēnam, bija jagāda par ģimeni. Tad nu aru, ecēju, pļāvu, ziemā cirtu mežā malku, lai vestu uz Rīgu. Tas bija smaga darba laiks. Tēvs, ar darbu saaudzis no mazām dienām, nekad nebija mani lutinājis, tā kā grūtības mani nesalauza, bet tikai nostiprināja gribas spēu visai turpmākajai dzīvei.
Vāciešiem ienākot Vidzemē, mūs evakuēja uz Jaunciemu pie Ķīšezera un no turienes gribēja pārcelt uz iedzīvotāju pamestajām Kurzemes lauksaimniecībām. Tikai pateicoties tēva pretestībai mums izdevās palikt Rīgā, kur izdevās dabūt darbu pie Polijas ievesto kartupeļu sadales pārtikai Rīgas iedzīvotājiem. Tikai 1918. gadā varējam atgriezties tukšajās, izpostītajās mājās. Vienīgā mūsu bagātība bija 1 govs. Tēvs kājām aizgāja uz Vidzemes pusi un pārjāja ar zirgu. Ar zvejas laivu aizbrauca uz tālākiem jūrmalas pagastiem, lai pārvestu kartupeļu sēklu. Sākās dzīves atjaunošana.

18. novembrī pasludināja Latvijas brīvību. Sekoja jauns sarkano iebrukums un viņu padzīšana. 1919. gada oktobrī sākās manas kara gaitas pret Bermontu pie Rīgas tiltiem. Pirmās uguns kristības, ceļoties pāri Daugavai pie Mīlgrāvja uz Bolderāju. Sekoja Kurzemes atbrīvošana: 1919. gada 30.novembrī, manā dzimšanas dienā, iegājām Ezerē pie Lietuvas robežas. Pēc dažu dienu atpūtas - 4 dienās kājām atpakaļ uz Rīgu. Dienests dažādās vietās Rīgā, pēc tam demobilizācija.

Atpakaļ Carnikavā. Zemes reforma. Zvejnieku saimniecības piešķiršana. 1926. laulības ar Carnikavas pamatskolas skolotāju Elzu Paegli.
Sākās darbs jau pieminētajā Carnikavas labdarības biedrībā. Pēc agrārrefomas biedrībai piešķīra Carnikavas muižas klēts ēku. Arhitekts A. Klinklāvs izstrādāja tās pārbūves projektu 59.000 latu vērtībā. Jauno biedrības namu pabeidzām 1933.gadā. Tagad tajā ietilpa sarīkojumu zāle ar 300 sēdvietām, bufete, telefona centrāle, ekonoma dzīvoklis, bibliotēka un frizētava. Īpašumu nosauca par Ozolaini. Atjauno darbību koris, teātris, dodot 3 izrādes gadā,un biedrības namu atklājot ar Skroderdienām Silmačos.

Korī darbojos nepārtraukti līdz komunistu ienākšanai 1940. g., no 1935.- 40. biju teātra režisors, no 1923.- 40. Carnikavas zvejnieku biedrības priekšnieks, Ādažu pagasta padomes loceklis, Ādažu lauksaimniecības un patērētāju biedrības valdes loceklis un grāmatvedis.
Vācijas nometņu laikā — nometnes komitejas loceklis Altgargē un Dedelsdorfā, korists dir. Brusubārdas un H. Berino koros. Austrālija - Austrālijas latviešu labdarības biedrības valdes loceklis un Sidnejas latviešu biedrības valdes loceklis no 1951.— 1952. un valdes priekšsēdis no 1953. -1974. Vēlāk biedrības darbvedis un finansu daļas vadītājs.

Dēls - dramaturgs, aktieris, režisors Uldis Siliņš (26.01.1930-07.02.2024). Māsa - Elza Pūce (21.09.1910-1997)  mir.ASV