Marta Bārbale

Dzejniece dzimusi Rēzeknes apriņķa Barkavas pagasta Murmastienas sādžas "Skalbjudambjos"  Antonijas un Alberta Bārbalu četru bērnu ģimenē. 

Pēc Latvijas valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļas absolvēšanas strādā Slokas 1.vidusskolā par skolotāju un bibliotekāri. No 1959.g. līdz 1967.g. viņa ir daiļliteratūras redaktore izdevniecībā "Liesma". 1960.gadā M.Bārbali uzņem Rakstnieku savienībā. Pirmie dzejoļi sacerēti Varakļānu vidusskolā, pirmā publikācija parādās žurnālā "Karogs".

Dzejai piemīt emocionāls spriegums, viņa ir sirds liriķe: zemnieciska smagnējība, smeldzošas noskaņas sadzīvo ar klusinātu dzīvesprieku - tā I.Bērsons raksturo M.Bārbales dzeju.

14 dzejas krājumi - Zeme rūgst, Arī kadiķi zied, Manas miglas, Saules pirtī, Melni mani kumeliņi, Aiz kalna,  Pa sirmu rasu u.c. 1983.g. izdota izlase "Svied puķi debesīs". Rakstījusi arī latgaliešu valodā.

2012.gadā Murmastienes pagastā izveidots M.Bārbales parks ar tiltiņiem, atpūtas vietām, koka skulptūrām, iestādīta Martas bērzu birzs (2001.g.).kas ved uz dzimtajām mājām Skalbjudambjiem.

M.Bārbales dzeja skan arī dziesmās:         

                                                        Ai, Latgale, tu dvēselīte mana,

                                                       Kur cilvēks Dievam vārdam vēl jau tic.

                                                       Pie tavām kājām atsēstos es bikli.

                                                      Jo manā vietā nedarīs to cits.