Alberts Madisons

Radiokonstruktors, inženieris elektrotehniķis dzimis 1895. gada 13. maijā Valmieras apriņķa Burtnieku pagastā, muižas kalēja ģimenē. Jau agrā bērnībā Alberts strādājis muižas dārzniecībā un skaistā parka apkopšanas darbos, vienlaikus iepazīstot gan fiziskā darba grūtumu, gan Burtnieku apkārtnes dabas skaistumu. No 1908. līdz 1909. gadam viņš mācījās Burtnieku pagastskolā, bet pēc tās beigšanas - Valmieras pilsētas skolā, kuru 1912. gadā absolvēja ar teicamām sekmēm. Bērnībā Alberts no tēva iemantoja interesi par mehāniku un it sevišķi par elektrotehniku, jo tēvs savā kalvē ne tikai remontēja, bet arī konstruēja  dažādus mehānismus. Tāpēc Alberts izlēma  turpināt izglītību tālajā Kostromā, kur mācījās  akadēmiķa Čižova vārdā nosauktajā vidējā elektrotehniskajā skolā, kas bija viena no nedaudzajām šāda veida skolām tālaika cariskajā Krievijā. Tur viņš - pirmais latviešu tautības reflektants - teicami nokārtoja visus iestājeksāmenus un 1912. gada 22. augustā kļuva par šīs skolas audzēkni. Skolā viņš mācījās līdz 1917. gada 14. maijam, vienlaikus pelnīdams iztiku, vakaros strādājot privātuzņēmēja Ņemcoviča mehāniskajās darbnīcās par elektrotehniķi. Skolu beidzot, Alberts ieguva elektrotehniķa specialitāti un Latvijā atgriezās 1918. gadā.

1919. gadā inženiera A. Tīpaiņa vadībā Rīgā tika nodibinātas Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas. Sākumā tajās strādāja trīs cilvēki - A. Tīpainis, A. Madisons un Reksnis. 1920. gada 20. jūnijā darbnīcās jau bija 16 cilvēku un par inženieri konsultantu strādāja inženieris Jānis Linters.

Darbnīcās sākumā laboja un montēja no kara laikiem palikušās telegrāfa un pasta sakaru ierīces; 1921. gadā pirmos izremontētos D. Hjūza aparātus uzstādīja Galvenajā pastā. Šajā laikā darbnīcās gatavoja visu telefonijai nepieciešamo. A. Madisons tika komandēts uz Tērbatu, lai Ericsson firmas noliktavās izvēlētos un iegādātos visas telefonijai nepieciešamās detaļas. 1922. gadā darbnīcās sāka ražot mikrotelefonus un 1928. gadā - automātiskās telefona centrāles.

1924. gadā A. Madisons kļuva par Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcu direktora palīgu un radio nodaļas vadītāju. Direktors A. Tīpainis arī šajā laikā maksā inženiera konsultanta algu J. Linteram. Speciālistu laikabiedri un arī A. Madisona dzīvesbiedre atcerējās, ka abi inženieri daudzas naktis pavadījuši  darbnīcās, risinot pirmo radiouztvērēju izveidošanas jautājumus.

1924. gadā ar divām radiolampām izveidoja pirmo radioaparātu, ko nosauca par Lācīti. Šajā laikā Latvijā centās iespiesties ārzemju firmas, bet Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas nespēja ar tām konkurēt. Latvijas Patentu valdē šo darbnīcu direktors A. Tīpainis panāca, ka tika izdots likums par muitas nodevu uzlikšanu ārzemju radioaparātiem - 10 latu  par katru lampas vietu. Turpmāk Latvijas radiokonstruktori bija nodrošināti pret tā dēvēto ārzemju brīvo konkurenci.

1927. un 1928. gadā amerikāņi piedāvāja uzbūvēt radiolampu fabriku Latvijā. No šī piedāvājuma Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas līdzekļu taupīšanas dēļ atteicās, pēc tam amerikāņi to piedāvāja Padomju Savienībai, kura to pieņēma. Rūpnīcu divdesmito gadu beigās uzcēla Ļeņingradā.

Tā kā darbnīcām radiolampas bija arvien vairāk vajadzīgas, tās tika pirktas no Telefunken, Osram un Philips firmām. Pirmos divlampu un trīslampu aparātus konstruēja inženieri A. Madisons un Dzirne.

1929. gadā A. Madisons beidza Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes vakara nodaļu, iegūstot inženiera elektrotehniķa diplomu. Šajā laikā viņš kopā ar Dzirni konstruēja skaļruņus un raidītājus. Uz 16 Latvijas tirdzniecības kuģiem uzstādīja lampu raidītājus, jo citu valstu kuģus ar dzirksteļraidītājiem angļu ostās neielaida.

1932. gadā A. Madisons tika komandēts uz Berlīnes un Parīzes radiofirmām, kur divu mēnešu laikā iepazinās ar šo firmu darbu radiouztvērēju ražošanā. Viņš bija arī Somijā un Igaunijā, kur kārtoja jautājumus par radioaparātu realizēšanu (VEF veikalu - pārstāvniecību atvēršanu). Iepazīšanās ar ārzemju firmu darbu palīdzēja  panākt krasu VEF ražoto aparātu  kvantitātes un kvalitātes kāpumu.

Trīsdesmitie gadi ir uzskatāmi par radiokonstruktora Madisona darba kulmināciju. Šajā laikā viņš piedalās 16 dažādu marku radioaparātu konstruēšanā (piemēram, VEF Luxus MI307; VEF Lux M707 maiņstrāvai 240V, 50Hz; VEFON M607 ar optisko diapazonu uzstādīšanu, divsistēmu maģisko aci, spēcīgu skaļruni; VEF Super (MD/40) ar septiņiem kontūriem, papildskaļruņa pieslēgu, augstvērtīgu skaļruni, īsviļņiem 6-18 MHz (50-16,5 m); VEF Super LM507, diapazoni - garie viļņi 140-45-kHz (2000-670 m); vidējie 510-1550 kHz (590-194 m); VEF Super SM506 ar spiedogu diapazoniem; VEF Super B407 - četru lampu uztvērējs ar baterijām; VEF Super B306 - trīs lampu superheterodīna uztvērējs ar baterijām u.c.). Par radionodaļas vadītāju A. Madisons strādāja līdz 1941. gadam.

Trīsdesmito gadu beigās A. Madisons kopīgi ar inženieriem Neretnieku un Dzirni konstruēja pirmos aeroģeneratorus (dinamo), kas ražoja elektroenerģiju un deva gaismu daudzos Latvijas nostūros, kā arī vēja rotorus - ūdenssūkņus. Pašus pirmos motorus A. Madisona vadībā uzstādīja 1939. gadā Talsu apriņķa Vandzenes pagastā (1940. gadā to skaits šeit sasniedza 20).

Pēc Otrā pasaules kara A. Madisons piedalījās VEF atjaunošanā un strādāja VEF radiolaboratorijā par vecāko inženieri līdz aiziešanai pensijā 1958. gadā, kad nozarē un rūpnīcā bija nostrādāti 38 gadi.

Pēc aiziešanas pensijā A. Madisons dzīvoja Talsu rajona Vandzenes ciema Svintās, sakarus ar savu rūpnīcu un saviem darbabiedriem uzturēdams līdz pat mūža pēdējai dienai. Apbalvots ar Goda nozīmi PSRS Goda radists un daudziem pateicības  rakstiem.