Modris Gross

Dzimis Bārtā, tēvs Miķelis Gross -- viens no pirmajiem fotogrāfiem Liepājas pusē.

Pēc 2.pasaules kara Stokholmas Latviešu teātra dibinātājs, administrators, dramaturgs, režisors un aktiris

Pirms pusgada ārsti viņam atklāja smagu, grūti dziedināmu kaiti, kuras uzlikto slogu un sāpi Modris nesa viņam raksturīgā mierā un pacietībā. Vaida vietā viņš, cik spēja, savai tuvākai apkārtnei dāvāja smaidu un humora izjūtu. Kā Modris pats kādreiz stāstīja, viņa ienākšana šinī pasaulē 9. aprīlī 1926. gadā notikusi lielā steigā kādā Bārtas pagasta krogū. Viena no viņa pēdējām lomām ari bija saistīta ar krogu, viņš tēloja krodzinieku A. Brigaderes lugā "Sievu kari ar Belcebulu". Skolojies Valsts tehnikumā un drīz vien sācis apgūt arī aktiera prasmes pamatus Tautas teātra studijā Viļa Lapenieka vadībā. Taču to visu pārtrauca pavēle par iesaukšanu Latviešu leģionā. Modris tolaik, stājoties leģionāru rindās, bija viens no visjaunākiem latviešu kara zēniem un tāds drīz vien nokļuva frontē. Te liktenis Modrim parādīja labvēlību, un viņš, kara uguņu neskarts, paglābās nākotnei. No pēckara Vācijas Modris izceļoja uz Beļģiju, tur strādāja sūru darbu raktuvēs. Pēc dažiem gadiem viņam izdevās pārcelties uz Zviedriju, kur meža darbos kādu laiku bija biedros ar rakstnieku Alfrēdu Dziļumu. Pārnākot dzīvot un strādāt Stokholmā, Modrim radās iespēja atkal ļaut sevi apmirdzēt skatuves starmešiem. Viņa tīkami tembrētā balss, stāvs, spēja ātri iejusties cita "ādā" ātri vien izvirzīja Modri par vienu no Stokholmas latviešu teātra stabilākiem "stūrakmeņiem". Rets bija kāds šejienes iestudējums, kurā neskanētu Modra nevainojamā dikcijā sniegtās replikas. Kaut čukstot viņa balss - kā to tā vēlējās mūsu drāmas meistars Mārtiņš Zīverts - sasniedza ikkatru skatītāju telpas stūrīti. Viņa lomu saraksts turpat četrdesmit gadu garumā ir visai prāvs. Lai pieminam tikai dažas izcilākās viņa tēlotās: Boass (Aspazijas "Boass un Rute"), Edgars, Edvarts (R. Blaumaņa "Ugunī", "Indrāni"), Mindaugs (M. Zīverta "Vara"), Jānis Reiters (J. Viesiena "Jānis Reiters"), Kubulnieks (A. Eglīša "Jolanta Durbe") un Akmens (U. Šiliņa "Ir akmeņi raud"). Akmeni Modris tēloja arī Rīgā, Arnolda Liniņa iestudējumā, saņemot krietnu kritikas atzinumu. levērojot Modra nopelnus skatuves mākslā, Kultūras ministrija sveica viņu mūža 75 gadu atcerē ar ministres Karinas Pētersones parakstītu Atzinības rakstu. Nav šaubu, ja dzīve Modrim būtu veidojusies citādi, atdodot viņu profesionālai latviešu skatuvei Latvijā, viņa vārds skanētu starp izcilāko aktieru vārdiem kādā no mūsu lielajām skatuvēm. Sava brivā laika pūles un enerģiju Modris ziedoja ne vien skatuvei, bet arī trimdas latviešu nacionālajiem un sabiedriskajiem pasākumiem. Vairākus gadus vadīja Daugavas Vanagu Stokholmas nodaļu un bija tās valdes loceklis līdz pēdējai dzīves stundai. Ar Modri daudzi kļuva draugos, viņš prata kopt un sargāt draudzības tikumu: atklāts, godprātīgs, izpalīdzīgs! Tādu savās atmiņās paturam Modri Grosu...

Avots: Brīvā Latvija, 15.03.2008

Dēls - fotogrāfs Imants Gross.