Johans Georgs Veigands

Kuldīgas ārsts Johans Georgs Veigands.

Pirmais Kurzemes kulinārā mantojuma dokumentētājs - izdevis aprakstus Svētās Romas impērijas Breslavas pilsētas ārsta un Leopolda akadēmijas locekļa Johana Kanolda krājumā.

Johana Georga Veiganda iesūtītie kurzemnieku ēdienu un dzērienu apraksti
Publicēts: Supplementum Curiouser und nutzbarer Anmerckungen von Natur- und Kunstgeschichten, Bd.3 – Buddisin, 1728

***

J. G. Veigands dzimis 1680. gada 6. februārī Bauskā, ārsta ģimenē, kas 1681. gadā pārcēlās uz Kuldīgu. Tādēļ var uzskatīt, ka Veigands ir gandrīz dzimis kuldīdznieks. Ja neskaita studiju laiku, visu savu mūžu viņš nodzīvoja Kuldīgā, tādēļ viņam bija labi zināmi gan vietējie dabas apstākļi, gan iedzīvotāji un vēsture. J. G. Veigands bija precējies ar Magdalēni Grollu no Alsungas.

1699. gadā viņš uzsāka medicīnas studijas Kēnigsbergas universitātē, pēc tam tās turpināja Rostokā, bet medicīnas doktora grādu ieguva 1707. gadā Leidenes universitātē.

Divus gadus viņš strādāja par ārstu Liepājā, tad 1711. gadā pārcēlās uz Kuldīgu, kur darbojās līdz savai nāvei 1740. gada 20. martā.

J. G. Veiganda intereses un prasmes, līdzīgi vairumam tālaika mācīto vīru, bija apbrīnojami daudzveidīgas. Viņa laikabiedrs, krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs bija gan fiziķis un ķīmiķis, gan anatoms un vēsturnieks, mākslinieks un dzejnieks. Ļoti līdzīgs bija arī J. G. Veiganda interešu loks, tomēr visražīgākais veikums attiecināms uz novadpētniecības jomu. Diemžēl no viņa savāktajiem Kurzemes vēstures rokrakstu un dokumentu trīspadsmit sējumiem ir saglabājies tikai viens, kur kopā ar Kurzemes hercogu ģenealoģijas materiāliem ievietoti viņa Kuldīgas pils un pilsētas, kā arī Ventas rumbas tača zīmējumi. Pārējos sējumus pēc J. G. Veiganda nāves nopirka Kurzemes hercogistes galma tiesas advokāts Šneiders un aizveda tos sev līdzi uz Hamburgu. Kad Šneiders nomira, Jelgavas mācītie vīri sējumus gribēja iegādāties, taču neviens vairs nezināja, kur tie palikuši. Jāpiebilst, ka līdzīgs liktenis piemeklēja arī cita Kurzemes novadpētnieka, J. G. Veiganda laikabiedra, Mežmuižas draudzes mācītāja Samuela Rāneja krājumu, kurš visu mūžu bija vācis Kurzemes vēstures materiālus. Pēc viņa nāves daudzie materiālu sējumi gan nonāca drošās rokās, bet vēlāk gāja bojā ugunsgrēkā. Krājumu bēdīgie likteņi rosināja Kurzemes vēstures mīļotājus nodrukāt savāktos materiālus, tādējādi tos padarot pieejamus plašākam interesentu lokam un saglabājot nākamajām paaudzēm.

J. G. Veigands ir ievērojams ne tikai ar plašu zinātnisko interešu loku un aktīvu darbību, bet arī centieniem publicēt savāktos materiālus, savus novērojumus un secinājumus. Pateicoties tieši publikācijām, daļa no zudušā krājuma ir nonākusi līdz mūsdienām. J. G. Veigands materiālus regulāri sūtīja vienam no tālaika vāciski lasošo izglītoto ļaužu vidū populārākajiem izdevumiem - ”Dabas un medicīnas, kā arī mākslas un literatūras stāstu krājums”, kas 1717. – 1726.g. iznāca Breslavā. Tā sastādītājs un izdevējs bija Johans Kanolds - viens no ievērojamākajiem Eiropas dabaszinātniekiem un mediķiem, ķeizara Leopolda akadēmijas biedrs. J. G. Veiganda raksti minētajā izdevumā bija arī pirmā plašākā Kurzemes dabas un sociālo parādību popularizēšana ārzemēs.

Pirms tam, 1685. gadā, tika izdots Kurzemē dzīvojušā ārsta Rozīna Lentīlija Kurzemes dabas, iedzīvotāju un saimniecības apraksts ”Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi”, kuru J. G. Veigands savos rakstos centās labot un papildināt.

J. G. Veiganda rakstos ir sniegtas ziņas par dabas parādībām un ikdienas dzīvi, kas nav fiksētas dokumentos. Rakstu tēmas atklāj viņa interešu daudzveidību. Uz mehānikas un ķīmijas jomu attiecināmas ziņas par ceļojuma katlu, kurā iespējams vārīt bez malkas un oglēm, par jaunu ūdensdzirnavu tipu, par jaunu jūdžu mērīšanas mašīnu un stipru etiķi, ar kuru var izkodināt attēlus stiklā.

Novērojumus un secinājumus medicīnas jomā Kuldīgas ārsts fiksējis rakstos par asiņainu urīnu, kas iziet ar sāpēm, dedzināšanu un miesas gabaliņiem, par plaušu izspiešanos caur muti, kā arī par hermafrodītismu.

Tālaika zinātnei bija raksturīga pastiprināta interese par slimībām, patoloģijām un anomālijām. Arī J. G. Veigands rakstīja par lopu sērgām Kurzemē 1722. un 1723.g., par Kurzemes jāņogām, kas aug kā vīnogas, par aitām, kas apēd savus jērus, vistu sērgu, četrkājainu zosi, diviem pāriem monstrozi saaugušu riekstu, kā arī par cilvēku, kam nokaltusi roka pēc tam, kad viņš sitis savus vecākus.

Vairākos darbos aprakstīti Kurzemes dabas fenomeni: Ventas rumba un zivju ķeršana gaisā, Kurzemes bērzi un bērzu vistiņu - irbju ķeršana, atrasts milža ribu pāris ar pārakmeņojušos miesu pie tām. Svešzemju ģeogrāfiju skar ziņas par Grenlandi, kas iegūtas, iespējams, no Kuldīgā dzīvojoša jūrasbraucēja.

Vairāki no J. G. Veiganda darbiem uzskatāmi par pirmajiem Kurzemes zooloģijas rakstiem. Vienā no tām, izmantojot gan savus novērojumus, gan ziņas, kas ievāktas no kāda slavena Kurzemes aļņu mednieka, sniegts aļņa anatomiskais apraksts, ziņas par tā dzīvesveidu, medībām, gaļas pagatavošanu un ādas izmantošanu. J. G. Veigands pats veicis sekciju Kuldīgas apkārtnē noķertam sikspārnim un Kurzemei neierastam dzīvniekam – dzeloņcūkai, sastādot izpētīto dzīvnieku anatomisko aprakstu.

A. Dzenis.

***

No vācu valodas tulkojis A. Dzenis (fragments).
Par kurzemnieku saldskābmaizi un magoņkūkām
Pie mums ir paradums cept saldskābo maizi, par ko doktora kungs Lentīlijs vēsta šādiem vārdiem: ”Bez parastās maizes no rudzu un kviešu miltiem vēl sastopama maize, ko sauc par saldskābu maizi, jo tā ēdājiem no sākuma liekas salda, tad skāba; tās pagatavošanas veids man nav zināms, tāpat kā to cepumu, ko cep no magoņu sēklām un sauc par magoņkūkām.” Tā kā viņam cepšanas veids nav bijis zināms, es to īsumā izklāstīšu. Ņem uzvārītu ūdeni pietiekamā daudzumā, ielej to abrā, iejauc bīdelētus rudzu miltus, cik daudz vēlas, un ļauj tam netraucēti pusstundu stāvēt siltā istabā, līdz tas kļūst pilnīgi salds un atdzisis, ko kursiski sauc Sallinat, kas nozīmē – saldināt, pēc kam tas tiek samīcīts kopā ar kādu skābo mīklu tā, kā jau parasti mīklu mēdz mīcīt, un ļauj tai visu nakti skābt jeb fermentēties. Nākamajā rītā mīkla tiek sajaukta un samīcīta ar sagrieztu ingveru, citrona mizām, sagrūstu kardamonu, ķimenēm un anīsa sēklām pēc gaumes, kā arī divām pilnām karotēm rauga, korteli [ceturtdaļa stopa = aptuveni 300 mililitri] rudzu degvīna un 4–5 mārciņām [1 mārciņa = aptuveni 409 grami] medus. Tad ļauj mīklai siltā istabā uzrūgt, veido lielus, ovāli garenus kukuļus (mūsu valodā šo veidošanu sauc par atsišanu), tad iešauj izkurinātā krāsnī, sakur pie krāsns mutes priekšuguni un cep gatavus.
Tā sauktās kurzemnieku magoņkūkas gatavo šādā veidā: No kviešu miltiem un svaiga, tīra ūdens pagatavo labu mīklu, ar koka rulli izrullē to plānos plāceņos šķīvja lielumā, tad samaisa magoņu sēklas ar medu pietiekamā konsistencē, bagātīgā kvantitātē uzziež šo maisījumu plāceņiem, saloka tos uz pusēm, ar pirkstiem aploka tos visapkārt kā marcipānu, tad šauj maizes krāsnī un cep gatavus.

Par Kurzemes zemnieku parasto dzērienu
Doktora kungs Lentīlijs raksta: ”Parastais zemnieku dzēriens nav vis vienkāršs ūdens, bet sazin kāds brūvējums, kas, vismaz pēc mana sprieduma, ir sliktāks par avota ūdeni. Viņi noliek pirtī aizkrāsnē trauku ar tapu apakšgalā. Šī trauka iekšpuse izklāta ar linu drēbi, caur kuru kārš nezinu ar ko raudzētu šķidrumu; ja tu to traukā redzēsi un tajā peldošos salmu stiebrus un dažādas saslaukas, tad tu ar riebumu domāsi, ka tas ir no mēslu kastes savākts kaitīgs šķidrums. Viņi paši turpretim kāri dzer šos netīrumus.” Šo trūcīgo un slikto dzērienu paraduši lietot kuršu zemnieki visā zemē. Šī dzēriena pagatavošanai parasti ņem aptuveni 1 sieku (11,47 litri – A. Dz.) (kas ir astotdaļa no pūra un desmitdaļa no šēfeļa) tukšu kviešu graudu apvalku, ko kuršu valodā sauc Seneles [Šeit un turpmāk oriģināltekstā šādi rakstīti kurzemnieku valodas vārdi – A. Dz.], un pussieku kviešu miltu jebšu – ja tādi trūkst – rudzu miltu, ko samaisa kopā mazā koka brūvējamā traukā, kuršu valodā saukta Bayle, kuras dibens ir apgādāts ar koka spundi. Dibens jau iepriekš 3 pirkstu biezumā tiek izklāts ar gariem salmiem. Tad viņi tur saber šīs maisījuma sastāvdaļas, samaisa ar roku un ielej nedaudz vārīta ūdens, pieliek nedaudz iejava vai pielej alus mieles ieraugam, tad noliek trauku siltumā pie krāsns, līdz dzēriens ir gana sarūdzis un ieguvis pietiekamu skābumu. Tad viņi atkal pielej verdošu vai arī aukstu ūdeni pēc patikas, ļauj tiem savstarpēji fermentēties un, kad viņu dzēriens ir gatavs, tecina [no baļļas] un dzer, kad vien tīk, kā to apraksta doktora kungs Lentīlijs, un, tā kā viņiem tas ir parasts, dzēriens tiem nāk par labu. Kad šis dzēriens vienreiz ir izdzerts, viņi miltiem atkal uzlej verdošu ūdeni un dzer tik ilgi, līdz viss [no miltiem] ir pilnīgi uzsūcies, un tad viņi no jauna brūvē dzērienu tādā pašā veidā. Šo dzērienu pie mums pēc vācu parauga sauc par žemperi (Schemper) jeb plānalu, bet kuršu valodā – Pattak, Dserreschas vai Prettetschas.