Visvaldis Matuzelis

Dzimis 1897. gada 21. martā (citviet minēts, ka 22. martā) Vircavas pagastā.

Militārās gaitas

1916. gada janvārī iestājies Pāvila kara skolā.

Maijā ievests par praporščiku, nosūtīts uz 193. rezerves pulku, ieskaitīts 16. rotā kā jaunākais virsnieks. Jūnijā nosūtīts uz 16. Kaukāzijas strēlnieku pulku, ieskaitīts 14. rotā kā jaunākais virsnieks.

Guvis ievainojumus. 1917. gada janvārī apbalvots ar 4. šķiras Annas ordeni ar uzrakstu „Par drošsirdību”.

Februārī uz paša vēlēšanos nosūtīts uz Latviešu rezerves pulku. Paaugstināts par podporutščiku.

Jūnijā beidzis tranšejas ieroču un grenadieru kursus. Apbalvots ar Sv. Staņislava ordeni ar šķēpiem un lenti.

Jūlijā uz paša vēlēšanos nosūtīts 12. armijas štāba rīcībā. Ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka tranšeju komandā kā jaunākais virsnieks. Augustā pārcelts uz 5. rotu par pagaidu rotas komandiera vietas izpildītāju. Novembrī iecelts par rotas komandieri.

Decembrī paaugstināts par poručiku.

Dezertējis no armijas, uzturējies Maskavā un Petrogradā.

1918. gada jūnijā iestājies 5. Latviešu strēlnieku padomju pulkā kā 2. rotas komandieris. Augustā Kazaņā pārgājis uz čehoslovāku karaspēka ziemeļu grupu. Darbojies izlūku nodaļā. Ienākot lieliniekiem, saņemts gūstā, mēnesi pavadījis Arsamasas cietumā. Ar revolucionārā tribunāla lēmumu atņemtas tiesības ieņemt komandējošā sastāva vietu. Ieskaitīts kā telefonists 5. Latviešu pulkā.

 Pēc tam bijia satiksmes komandas priekšnieks kavalērijas nodaļā pie virspavēlnieka štāba. Pēc nodaļas izformēšanas 1919. gadā jūnijā ieskaitīts kā atsevišķu uzdevumu izpildītājs pie Padomju Latvijas Armijas štāba komandanta. Augustā nosūtīts uz 14. armiju un ieskaitīts armijas štāba komandējošā sastāva rezervē. Saslimis, ārstējies Maskavā. Ticis uz mēnesi atvaļināts, 1920. gada janvārī pārgājis fronti.

1920. gada februārī iestājies Latvijas armijā. Komandēts Latgales divīzijas komandiera rīcībā.

Martā ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā, apstiprināts par 1. vada komandieri. Jūlijā ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulka sarakstos. Pārvests uz Vidzemes divīzija štābu.

1921. gada martā pārvests 6. Rīgas kājnieku pulka komandiera rīcībā.

1922. gada janvārī atvaļināts no aktīvā dienesta.

Apbalvojumi:

 3. šķiras Sv. Staņislava ordenis ar šķēpiem un lenti;

4. šķiras Annas ordenis ar uzrakstu „Par drošsirdību”.

Darbība pēc militārā dienesta beigām

Studējis Latvijas Universitātē.

1931. gadā ievēlēts Rīgas domē no Atvaļināto karavīru, strādnieku un algoto darbinieku kandidātu saraksta.

1937. gadā iecelts par Rīgas pilsētas revīzijas komisijas priekšsēdētāju.

Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās.

Eslingenas bēgļu nometnē darbojās pie IRO. Uzņēmās Sarkanā krusta priekšsēža un revīzijas komisijas locekļa pienākumus.

Vēlāk izceļoja uz ASV.

Aktīvi darbojās Daugavas Vanagu organizācijā.

Miris Pitsburgā, ASV, 1967. gada 28. novembrī.

Ģimene

1921. gada 10. augustā laulājies ar  Helēnu Ponomarevu. Sieva mirusi.

1927. gada 3. decembrī laulājies ar Johannu Zemeli.