Jānis Arveds Norvelis

Dzimis 1901. g. 2. jūn. Rūjienā krāsotāja, neliela rūpniecības uzņēmuma īpašnieka ģimenē.

Tēvs Jānis, māte Emma Matilde, dz. Zariņa. Latvietis, luterticīgs.

No 1911. g. mācījies Rūjienas tirdzniecības skolā (beidzis 1917. g.), 1918. g. mācījies Latviešu izglītības biedrības Valmieras nodaļas Valmieras virsreālskolā.

No 1919. g. 1. maija dienējis Padomju Latvijas armijas Valmieras brīvprātīgo bataljonā, vēlāk bataljons iekļauts Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzijas 8. pulkā, saimniecības komandas rakstvedis. 1921. g. pulks pārdēvēts par 52. divīzijas 467. strēlnieku pulku.

1921. g. atgriezies Latvijā un uzsācis mācības Valsts Rūjienas vidusskolā, pēc kuras beigšanas 1923. g. studējis inženierzinātnes LU (no 1925. g. tieslietas; 1931. g. nov. beidzis Tiesību nodaļu).

No 1927. g. jūn. jaunākais tiesamatu kandidāts Rīgas apgabaltiesā; strādājis 2. civilnodaļā, Rīgas iecirkņu izmeklēšanas tiesnešu, miertiesnešu pakļautībā.  1929. g. 28. febr. pārcelts tādā pašā amatā uz Latgales apgabaltiesu, papildu miertiesneša v. i. 2. civilnodaļā. 1929. g. 27. jūn. iecelts par vecāko tiesamatu kandidātu,

1929. g. 14. nov. iecelts par miertiesnesi Latgales apgabaltiesā.

Strādājis iecirkņos Rēzeknē, no 1930. g. maija Grīvā. 1933. g. 19. dec. Saeima noraidījusi apstiprināšanu tiesneša amatā, 1934. g. 10. janv. atbrīvots no amata pēc paša lūguma.

1934.g. 23. janv. Ministru kabinets atkal iecēlis par miertiesnesi Latgales apgabaltiesā (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa), 1934. g. 6. martā apstiprināts amatā Saeimā.

No 1938. g. 4. febr. miertiesnesis Rīgas apgabaltiesā, strādājis Rīgas pilsētas 1. iecirknī. 1939. g. 9. nov. iecelts par Rīgas apgabaltiesas locekli; strādājis 1. kriminālnodaļā.

Darbojies Daugavpils Latviešu biedrībā, Latvijas Sporta biedrībā.

Darbojies LZS (līdz 1934. g.).

No 1934. g. apr. bijis 12. Ilūkstes aizsargu pulka tieslietu darbvedis, no dec. tieslietu pārzinis, pulka goda tiesas priekšsēdētājs (1938. g. izslēgts no pulka dzīvesvietas maiņas dēļ).

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 30. dec. (no 1940. g. 1. janv.) ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju.

Vācu okupācijas laikā no 1941. g. dec. Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Rīgas apgabaltiesas loceklis.

Pirms otrreizējās padomju okupācijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam izceļojis uz ASV.

Miris 1996. g. 27. maijā Vokišā (Milvoki priekšpilsēta), Viskonsinas pavalstī, ASV.

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 767., 768. l.; 7427. f., 1. apr., 6834. l.; Aizsargu kartotēka; LUAJ.

No J. Norveļa 1938. g. 17. janv. rakstītās autobiogrāfijas: “Mani vecāki nodarbojas ar rūpniecību. Viņiem pieder Rūjienas pilsētā krāsotavas, veltuves un presētavas rūpniecības uzņēmums [..] Sastāvu aizsargos jau pirms 1934. gada 15. maija nepārtraukti līdz šim [..] Pārbraucu Latvijā, cik atceros, 1922. g.? agrāk neatļāva izceļot Latvijā krievu valsts vara. [..] Krievijā esmu sastāvējis 8. Latviešu strēlnieku pulkā kā rakstvedis saimniecības komandā, apmēram 2 gadus. Tas bija, cik atceros, 18 jeb 19 gadus atpakaļ un tādēļ arī neatceros tieši, no kura līdz kuram laikam.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 768. l., 51. lp.).

No J. Norveļa 1940. g. 17. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Mans tēvs, Jānis Dāvja d[ēls] Norvelis ir strādnieks, krāsotājs. 1905. g. tēvs ņēma dalību revolucionārā kustībā un tika ievēlēts no Rūjienas revolucionāriem par Rūjienas pilsētas revolucionārās padomes locekli. Tanī gadā Rūjienas pilsētā iebruka ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijas karaspēks un ar ieroču varu apspieda revolucionāro kustību. Manu tēvu kā revolucionārās padomes locekli apcietināja, aizveda uz Pleskavu un ievietoja cietumā. Ģimene palika bez apgādnieka. Pēc ilgākas mocīšanas cietumā tēvs atgriezās dzimtenē. Tēva stāsti par revolucionāro kustību un cara ģenerāļa neģēlīgo apiešanos ar revolucionāriem atstāja manī dziļi drūmu iespaidu un iededzināja neizdzēšamu naidu pret pastāvošo carisko režīmu, tādēļ, kad atkal uzliesmoja revolūcija, domāju, ka ir pienācis laiks arī man pašam stāties cīnītāju rindās. 1919. gada 1. maijā, kad man bija 17 gadu, iestājos kā brīvprātīgais Sarkanās gvardes Valmieras brīvprātīgo bataljonā. Ar 1. jūliju šis bataljons tika ieskaitīts Sarkanās armijas 8. latviešu strēlnieku pulkā. Kā 8. latviešu strēlnieku pulka sarkanarmietis es piedalījos cīņās arī pret baltpoļiem un vēlāk pret ģenerāļu Deņikina un Vrangeļa baltgvardiem. Ņēmu dalību cīņās pie Perekopa. Tiku ievainots (kas redzams arī no dienesta gaitas apraksta – ļičnaja kartočka [krievu val. – personīgā kartīte, sast.] N. 179). Šie ģenerāļi tika sakauti un pilsoniskais karš izbeidzās. 8. latviešu strēlnieku pulks tika pārdēvēts par 467. strēlnieku pulku (156. brigādē, 52. divīzijā) un vēlāk, ievērojot kara izbeigšanos, 1921. g. tiku demobilizēts. Pēc demobilizācijas atgriezos pie vecākiem, jo biju viņu vienīgais dēls un viņiem bija vajadzīgs darbā palīgs.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 767. l., 44. lp.).