Videvuts Zeminskis

Dzimis 1894. g. 2. aug. Varšavā grāmatveža, noliktavas pārziņa ģimenē.

Tēvs Mārtiņš (bijis Varšavas Latviešu biedrības dibinātājs, priekšnieks), māte Anna, dz. Strautiņa. Latvietis, luterticīgs.

No 1902. g. mācījies 2. vīriešu ģimnāziju Varšavā, pēc kuras beigšanas ar sudraba med. 1913. g. uzsācis studijas Varšavas Politehniskā institūta Inženieru nodaļā.

1914. g. vasarā ģimene atgriezusies Zemgalē. Sākoties 1. pasaules karam, 1914. g. aug. iestājies Nikolaja kara inženieru skolā Petrogradā, kuru beidzis 1915. g. maijā.

Praporščiks, uzreiz iedalīts Virsnieku elektrotehniskajā skolā (noklausījies mācību kursu).

No 1915. g. aug. dienējis Kronštates mīnu bataljonā, paaugstināts par podporučiku.

No 1916. g. nov. Kronštates Sapieru brigādes mācību komandas priekšnieks, no 1916. g. maija Kronštates mīnu bataljona rotas vecākais virsnieks un motorkuģu nodaļas priekšnieks. 

1917. g. apr. pārcelts uz 3. sevišķās kājnieku divīzijas inženieru rotu frontē (vecākais virsnieks).

1917. g. maijā kaujās kontuzēts, palicis ierindā.

1917. g. sept. paaugstināts par poručiku, iecelts par rotas komandieri un divīzijas inženieri, no 1917. g. okt. štābkapteinis.

1917. g. dec. atlaists atvaļinājumā uz Tveru pie mātes un māsas, kur, Krievijas armijai sabrūkot, palicis un nodarbojies ar gadījuma darbiem.

1918. g. sept. Tverā mobilizēts Sarkanajā armijā, 7. strēlnieku divīzijas 7. inženieru bataljona saimniecības priekšnieks. Piedalījās karadarbībā pret pretlielinieciskajiem admirāļa A. Kolčaka bruņotajiem spēkiem un pretlieliniecisko Dienvidkrievijas Brīvprātīgo (ģenerāļa A. Deņikina) armiju, vēlāk pret Polijas armiju.

No 1919. g. jūl. bataljona komandiera palīgs, no 1920. g. febr. divīzijas inženiera palīgs. 1920. g. 29. maijā uz aizdomu pamata par palīdzēšanu ienaidniekam (Polijas armijai) atcelts no amata un nosūtīts 12. armijas Inženieru pārvaldes un Dienvidrietumu frontes kara revolucionārā tribunāla rīcībā.

1920. g. sept. atvaļināts rezervē.

1920. g. nov. ar Tveras bēgļu ešelonu atgriezies Latvijā.

1920. g. dec. mobilizēts Latvijas armijā, Kurzemes inženieru rotas vecākais virsnieks, kapteinis.

No 1921. g. apr. Tehniskās pārvaldes Inženieru daļas Apmācības nodaļas darbveža v. i., no 1921. g. jūn.

Apgādības daļas Mantu nodaļas priekšnieks, no 1922. g. febr.

Tehniskās divīzijas štāba Apmācības daļas darbvedis.

No 1921. g. studējis LU inženierzinātnes, no 1923. g. tieslietas.

1924. g. aug. iecelts par kara skolas Inženieru nodaļas kadetu grupas vadītāju, 1924. g. okt. pārcelts uz Kara tiesu pārvaldi, kara tiesamatu kandidāts. 1927. g. jūl. atvaļināts no armijas pēc paša lūguma.

1926. g. beidzis LU Tiesību nodaļu.

1927. g. 7. jūl. iecelts par papildu miertiesnesi Rīgas apgabaltiesā, pārzinājis dažādus Rīgas miertiesnešu iecirkņus; 1927. g. sept. piekomandēts apgabaltiesas 2. kriminālnodaļai.

No 1928. g. maija Rīgas pilsētas 7. iecirkņa miertiesneša v. i., 1928. g. 9. okt. iecelts par miertiesnesi un apstiprināts amatā Rīgas pilsētas 7. iecirknī.

No 1929. g. 6. jūn. Rīgas apgabaltiesas loceklis (apstiprināts Saeimā 1933. g. 20. jūn.); strādājis 2. kriminālnodaļā, no 1935. g. maija 1. civilnodaļā.

Darbojies biedrībā “Aleksandra Būmaņa piemiņas fonds”, Rīgas Latviešu biedrībā, Rīgas Latviešu labdarības biedrībā, Latviešu–igauņu tuvināšanās biedrībā, Latviešu–itāļu kulturālās tuvināšanās biedrībā.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 30. dec. (no 1940. g. 1. janv.) ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju.

Vācu okupācijas laikā no 1941. g. aug. nodarbināts pašpārvaldes Tieslietu pārvaldes juriskonsultācijā, vēlāk bijis Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Rīgas apgabaltiesas vicepriekšsēdētājs, 2. kriminālnodaļas vadītājs.

1944. g. 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu.

1944. g. devies bēgļu gaitās uz Vāciju.

Strādājis par naktssargu angļu kokzāģētavā Detmoldā (ZiemeļreināVestfālenē).

1945. g. bijis latviešu Augstākās sabiedriskās tiesas tiesneša kandidāts (1947. g. tiesnesis).

Vēlāk Starptautiskās bēgļu organizācijas (International Refugee Organization; IRO) juridiskais padomnieks Detmoldā.

1950. g. izceļojis uz ASV.

Bijis grāmatvedis Jūmā, Arizonas pavalstī.

Miris 1958. g. 2. dec. Losandželosā, Kalifornijas pavalstī, ASV, ar asinsvēzi.

Apbedīts Jūmā, “Desert Lawn Memorial Park” kapos.

Apbalvojumi: Krievijas So III šķ. ar šķēpiem, Ao III šķ. ar šķēpiem.

Neprecējies.

Studentu korporācijas “Fraternitas Lettica” filistrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 1164., 1165. l.; 5601. f., 1. apr., 7330. l.; P-822. f., 1. apr., 82. l.; 7427. f., 1. apr., 5064. l.; EVP; Ozoliņš K. Videvuts Zeminskis. Latviešu Juristu Raksti. 1959. g. Nr. 1; LUAJ.

No V. Zeminska 1940. g. 17. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Esmu dzimis [..] Varšavā. Mans tēvs Mārtiņš Zeminskis toreiz strādāja kā noliktavas pārziņa palīgs (vēlāk noliktavas pārzinis) firmā “Nevskaja nitochnaja manufaktura”. Mans tēvs kā jaunākais dēls savā ģimenē pēc draudzes skolas pabeigšanas un obligatoriskā kara dienesta nodienēšanas bija spiests meklēt darbu Krievijā. Sākumā viņš strādāja Pēterpilī [Petrogradā – red.], bet vēlāk viņam piedāvāta vieta Varšavā, kur viņš arī strādāja līdz savai nāvei 1913. g. [..] Mūsu ģimenes materiālais stāvoklis pēc tēva nāves bija kļuvis visai nedrošs, kamdēļ nolēmām, ka 1914. gada pavasarī mana māte ar māsu Austru, nevarēdama atrast Varšavā nodarbošanos, brauks pie radiem uz laukiem Zemgalē. Pēc praktisko pavasara darbu pabeigšanas arī es izbraucu uz Zemgali, kur mana māte un māsa bija jau priekšā. Tur mūs pārsteidza Pirmais pasaules karš.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 1164. l., 39. lp.)