Aija Bumbiere
- Geburt:
- 11.10.1933
- Tot:
- 28.12.2020
- Burial Datum:
- 12.06.2021
- Patronym:
- Ģirts Valdis
- Mädchenname:
- Bumbiers
- Kategorien:
- Figur des öffentlichen Lebens, Pädagoge, Träger des Drei-Sterne-Ordens
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Ventspils, Meža kapi
Dzimusi 1933. gada 11. oktobrī Rīgā skolotāja, vēlāk aktieŗa un režisora, Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka Ģirta Valža Juŗa d. Bumbiera (Gihrt Walde, 1894. gada 30. (18. pēc vecā stila) maijā Oktes muižas Ķīļos (Talsu apriņķa Vandzenes (tagad Laucienes) pagastā) - 1973. gada 16. martā Ventspilī) un Tusneldas (Neldas) Annas Bernharda m., dzim. Muižnieks (1904. gada 2. jūnijā (20. maijā pēc vecā stila) Aizkraukles pagastā - 1979. martā Ventspilī) 2 bērnu ģimenē; vecākā māsa Inta (1930. gada 13. jūnijā Rīgā - 2009. gada 27. augustā Venstpilī).
Valmierā apmeklējusi bērnudārzu, 6 gadu vecumā sākusi skolas gaitas. Vecākiem bieži mainot ģimenes dzīvesvietu, mācījusies vairākās pamatskolās Latvijā.
2. pasaules kaŗa gados ģimene dzīvojusi Daugavpilī un Tukumā.
Mācījusies un 1947. gadā beigusi Rēzeknes pamatskolu.
Kad tēvs dabūjis darbu Liepājas teātrī, ar ģimeni pārcēlusies uz Liepāju. Mācījusies un 1951. gada 2. jūlijā beigusi Liepājas Skolotāju institūta Pedagoģisko skolu.
No 1951. līdz 1953. gadam turpinājusi izglītību Liepājas Skolotāju institūtā, beidzot ar izcilību latviešu valodas un literātūras specialitātē ar tiesībām mācīt latviešu valodu un literātūru pamatskolas klasēs.
No 1953. līdz 1955. strādājusi par skolotāju Pāvilostas 7-gadīgajā skolā.
Studējusi un 1958. gada 2. jūlijā absolvējusi Liepājas Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literātūras fakultāti ar latviešu valodas un literātūras skolotājas diplomu; mūzikas specialitātē ieguvusi koŗdiriģentes diplomu.
Rudbāržu vidusskolā strādājusi par mūzikas skolotāju, mācījusi arī latviešu valodu un literātūru, vadījusi ciema kori,
1961. gadā, pēc Ventspils mūzikas vidusskolas direktora Dzintara Kļaviņa aicinājuma strādāt mūzikas vidusskolā, kopā ar ģimeni pārceļas uz Ventspili, kur nostrādājusi līdz pensionēšanās brīdim 2008. gadā. Bijusi skolas direktora vietniece audzināšanas darbā, mācījusi latviešu valodu, literatūru, vēsturi, ētiku, pedagoģiju un psīcholoģiju, beidzamajos darba gados runas kultūru vokālajā nodaļā. Ir vadījusi arī Ventspils mūzikas vidusskolas vecāku Tautas universitāti, bijusi Ventspils mūzikas vidusskolas vecāku Tautas universitātes dekāne.
1950. gadā iestājusies komjaunatnē (Padomju Savienības komunistiskās partijas jaunatnes organizācija), bet vēlāk LPSR Komunistiskajā partijā. Bijusi Ventspils Mūzikas vidusskolas Komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāre.
Jaunības gados dziedājusi korī “Kaiva”, mūža nogalē piedalījusies koŗa koncertos ar dzejas lasījumiem.
Savā literatūras kabinetā pulcēja audzēkņus, kam interesēja literātūra un māksla. Pulciņš vēlāk kļuva par daļu no Ventspils Grāmatu draugu biedrības. Grāmatu draugu biedrības (GDB) Ventspils mūzikas vidusskolas pirmorganizācijas priekšsēdētāja.
1970. gados bijusi Latvijas PSR komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Ventspils grupas priekšsēdētāja.
1988. gadā iestājusies Vides aizsardzības klubā (VAK); darbojusies VAK Ventspils nodaļā, ievēlēta VAK domē, vadījusi VAK Kultūras nozari.
Ventspils disputu kluba "Autografs" dibinātāja un vadītāja.
Sakārtojusi un izdevusi 3 Rudolfa Liedaga dzejoļu krājumus; uzskatījusi Liedagu par talantīgu dzejnieku, jūŗas pazinēju un mīlestības dziesminieku. Kopā ar Andri Jansonu, Ilonu Balodi un Rolandu Ūdri izveidojusi Liedaga dzejas uzvedumu un vairākkārt ar to uzstājusies dažādās vietās Latvijā.
1999. gadā ar Ventspils Domes atbalstu sarīkojusi Kurzemes pirmās Dzejas dienas Ventspilī, pirms tam apbraukājot Kurzemes pilsētas, tiekoties ar dzejniekiem, pulcinot tos kopā.
Sadarbojās arī ar Liepājas literātu avīzi “Helikons”.
Vienmēr aktīvi piedalījusies un veidojusi Ventspils kultūras dzīvi.
Bijusi lektore Ventspils Zinību biedrībā.
Organizējusi Novadnieku dienu Ventspils septiņsimtgadē, ietverot tajā tikšanās ar Ventspilij nozīmīgiem cilvēkiem.
2000. gadā kļuvusi par vienu no pirmajām jaundibinātās Ventspils pilsētas domes Balvas laureātēm.
2004. gadā saņēmusi Dižskolotājas titulu.
Ar ordeņu kapitula 2020. gada 30. oktobra lēmumu, par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un iecelta par par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
2020. gada 28. novembrī pārcietusi instultu. Mēnesi slimojusi Venstpils slimnīcā, 2020. gada 28. decembrī mirusi Venstpils slimnīcā. Pārpelnota Rīgas Kremācijas centrā. 2021. gada 12. jūnijā plkst.14.00. pelnu urna apglabāta Bumbieru ģimenes kapavietā (57°22'39.4"N 21°32'15.5"E; 7.rajons, 49.rinda https://ej.uz/hj45) Ventspils Meža kapos.
************************************************************************************************************
Cilvēcības vēstnese. Gara aristokrāte
Ilze Meiere
Todien uzsniga pirmais sniegs. Aija Bumbiere, omulīgi rosoties savā gaismas pielietajā namā, smējās: “Lūk, tā ir liela māka – kā atnāk cilvēks, tūliņ viņu komandēt! Pieniņu arī? Vārdu sakot – lūdzu, brīvi. Ja garšo, mans audzēknis būs ļoti priecīgs.” Tasītēs kūpēja un viesmīlīgi tika papildināta saimnieces vārīta kafija. Nogriezu pa gabaliņam no Aijas Bumbieres skolnieka ceptās tortes. “Kad nācu darbā uz Ventspils Mūzikas vidusskolu par latviešu valodas skolotāju, mani brīdināja – neej, tur nebūs iespējama nekāda karjera! Bet, kas ir skolotāja karjera?!” retoriski jautā Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, un atbildes vietā rāda viņas mīļo audzēkņu pateicības vēstules un apsveikumus tagad, kad saņemts Latvijas valsts augstākais apbalvojums.
Nolasa priekšā arī romāna “Skolotāji” autora Andra Akmentiņa ierakstu viņai dāvātatājā grāmatā. Uz atvadām atver Maijas Kalniņas dzejas grāmatas rindas: “Tie, kas dodas pretējos virzienos, patiesībā dodas viens otram pretī.” Mirkli klusē un tad saka: “Vai tas nav tas, par ko runājām? Ja es kaut ko gribēju ar šo interviju pateikt, tad to, ko jau bērnībā man teica tēvs: “Paskaties uz visu arī no otras puses!”
- Esmu dzimusi aktiera - Ģirta Bumbiera ģimenē. Tā kā viņa dzīves ceļš bija raibs, - tāda bija arī mana bērnība. Birutas Skujenieces dibinātais “Intīmais teātris”, kurā strādāja mans tēvs, beidza pastāvēt 1934. gada 15 maijā, kad Kārlis Ulmanis nāca pie varas un to likvidēja. Teātris bija kreisi sociāldemokrātisks, bet ne revolucionārs. Aktieri palika bez darba. Mēs ģimenē bijām divas māsiņas. Es piedzimu 1933. gada oktobrī, bet mana māsa bija jau vecāka – viņai bija četri gadiņi. Viņa no bērnības līdz mūža beigām bija invalīds – ar lielu gribasspēku un skaidru saprātu. Mani tā audzināja, ka ir jābūt gudrai, ir jāzina daudz, lai es varu vienmēr rūpēties par savu māsu. Un es arī to uzskatīju par savas dzīves vienu no pamatuzdevumiem. Galveno.
-Tēvs atrada citu darbu?
- Ap 1937. gadu papus tika pieņemts Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā. Tur es iemācījos lasīt, tur gāju bērnudārzā. Katru gadu smagi slimoju ar ausu vainām. Visu mūžu esmu vāji dzirdējusi. Tas mani ir ļoti apgrūtinājis. 1940. gada Lieldienās man operēja ausi. Kad iegāju slimnīcā – plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, kad iznācu – sarkanie. Man bija seši gadi. Bijām atgriezušies Rīgā, dzīvojām pie papus māsas. Bija padomju varas pirmais gads. Manai māsai, kura neskaidri runāja, bija ar sastīvētām kustībām, bija jāiet skolā. Mani sūtīja līdzi par tulku, jo skolotāji nesaprata, ko māsa runā.
Sākoties nākamajam mācību gadam, jau bija nomainījies režīms – bija jau vācu okupācija. Mūs no skolas izsvieda, tur iekārtoja lazareti ievainotajiem cīnītājiem. Turpinājām mācības privātos dzīvokļos. Tad papu aicināja uz Daugavpils teātri, iecēla par direktora vietas izpildītāju. Pārcēlāmies, manas skolas gaitas divus gadus turpinājās tur.
1944. gadā tuvojās fronte, papum tika dota pavēle, ka jāevakuē teātris uz Tukumu. Bet tā gada vasarā padomju armija Tukumā ienāca vienu vai divas dienas ātrāk nekā Daugavpilī! Pienāca rudens, biju jau gatava piektajai klasei. Mana mammiņa un tēvs teica: “Vienalga, kā, tu nedrīksti nemācīties!” Līdz Tukumam bija jāiet ar kājām vairāki kilometri. Gulējām lauku mājā mazā koridoriņā uz grīdas visi četri. Tukumu apšaudīja. Stundu sākumā, kad sākās apšaudes, gājām uz pagrabiem – mācījāmies mājā, kurā tagad ir Tukuma muzejs. Vēlāk jau pieradām. Sākoties apšaudēm, palīdām zem galdiem. Pārdzīvojumi, protams, bija. Teātra inventāru papus izglāba, bet mūsu mantas – neko, tikai fotogrāfijas izplēsa no albumiem.
-Atceraties kara beigas?
-Ļoti atceros to dienu, kad paziņoja, ka karš ir beidzies! Cik tā bija liela laime! Man daudz iznāk stāstīt par papiņu, bet viņš bija mūsu ģimenes gars. Mammiņa bija ģimenes sirds. Viņa arī bija mācījusies par aktrisi, bet pabeigt nesanāca – viņas pirmais vīrs neatzina to visu. Tad iepazinās ar papiņu, piedzima Intiņa – slimais bērns, bija rūpes lielas. Vasarās papiņš ar mammiņu brauca pie lieliem saimniekiem par kalpiem strādāt, mūs ar Intu ņēma līdzi. Dabūjām izjust, ko nozīmē būt kalpiem. Teātra direktors un kalps! Kara laikā viss bija uz kartiņām, ar algu vien nevarēja izdzīvot.
Re, tur papiņš ir! (Rāda uz portretu pie sienas – red.) Kad es te sēžu, viņš uz mani skatās. Blakus mazajā fotogrāfijā – tā ir mammiņa. Otrā fotogrāfijā – tā mana slimā māsa. Tā kā – es ar viņiem esmu kopā. Es it kā esmu viena, bet es neesmu viena. Papus to vienmēr teica, un mammiņa teica, ka svarīgi ir, lai galva un sirds būtu īstajā vietā. Pēc kara braucām uz Rīgu, sāku iet 6. klasē. Saprotiet, gandrīz katru gadu citā skolā! Visur – ienācēja. Rīgā tik ārprātīgi maz maksāja aktieriem… Papiņš pēc izrādes pārnāca mājās, iedeva mammiņai 25 rubļus, bet tirgū piens tolaik viens litrs maksāja 18 rubļus! Mēs bijām četri!
-Iztikšana maza, bet dzīve – gaiša?
-Mums vienmēr bija ļoti patīkama sabiedrība! Mammiņa bija viesmīlīga, viņa prata uzņemt – cilvēki pie mums vienmēr labprāt nāca. Dzīvojām papus brāļa dzīvoklī elegantā vietā, katru dienu to vietu pie Brīvības pieminekļa tagad redzu televīzijā! Naktī, atverot logu, dzirdējām, kā pie pieminekļa dzied studenti! Taču no kaut kā bija jādzīvo. Tika dibināts Latgales teātris Jēkabpilī. 1945. gada rudenī mācījos Rīgā, bet sestās klases otrajā semestrī – jau Jēkabpilī. Tad teātris pārcēlās. Septītajā klasē jau mācījos Rēzeknē. Pēc mana pamatskolas izlaiduma pārcēlāmies uz Liepāju, papiņš jau no gada sākuma bija sācis strādāt Liepājas teātrī, kur arī nostrādāja līdz pat savām darba gaitu beigām. Tāda bija mana pamatskola – septiņas klases, septiņas pilsētas. Man nav bērnības draugu, nav vienas bērnības vietas.
-Sākās jaunības gadi.
-No bērnu dienām man bija skaidrs – būšu aktrise, bet vecāki teica – būtu ļoti labi, ja es pēc iespējas ātrāk varētu iegūt profesiju un strādāt. Uzzināju, ka Liepājas pedagoģiskajā skolā maksā stipendiju… Redzēju, kā mums “knapi” gāja.
Visu stipendiju atdevu māmmiņai, man pašai neko nevajadzēja. 1953. gadā strādāju skolā Pavilostā. Tā bija mana pirmā darba vieta, kurā nostrādāju divus gadus. Tad devos uz Liepāju turpināt pedagoģijas studijas. Mūzikas specialitātē ieguvu diriģenta diplomu. Biju uzaicināta Rudbāržu vidusskolā par mūzikas skolotāju, bet mācīju tur arī latviešu valodu un literatūru. Izveidoju jaukto kori. Teicu: “Kā var dzīvot, ja nemāk dziedāt!?” Ar jokiem, nevis ar rāšanos piedabūju puišus gan uz ansambli, gan uz kori! Savas dzirdes dēļ sapratu, ka nevaru būt diriģente. No Ventspils Mūzikas vidusskolas man atsūtīja praktikantu – armiju izdienējušu puisi, kurš gribēja precēties, viņa iecerētā bija no Rudbāržu apkaimes. Ventspils Mūzikas vidusskolas direktors tolaik bija Dzintars Kļaviņš. Viņš aicināja mani darbā, es pieņēmu piedāvājumu. Rudbāržos palika mans praktikants. Viņa dēls – Normunds Naumanis – bija Latvijā pazīstamais literatūrzinātnieks un kritiķis.
-Kurā gadā sākās jūsu Ventspils laiks?
-Uz Ventspili atnācu 1961. gadā. No tā brīža esmu te. Dzintars Kļaviņš mani pazina, viņa sieva Dzidra bija klavieru skolotāja manai māsai, kuru nevarēja dabūt nost no klavierēm. Gan Pāvilostā, gan Liepājā un Rudbāržos biju darbojusies arī dramatiskajā pulciņā, bet, kad braucu uz Ventspili, devu sev zvērestu uz skatuves nekāpt. Teicu sev: “Ja es gribu būt skolotāja, nevaru uz skatuves ākstīties.”.
Ar skolniekiem kopā veidoju visādas tradīcijas. Raiņa dzimšanas dienu 11. septembrī svinējām jūrmalā. Esmu “rainiska”. Pati cepu “dzejas maizi”, savārīju termosos kafiju. Tad jau es varēju! Katru gadu gaidījām pavasari, gājām uz Ventmalu. Reiz – divos naktī! Sarakstījām zīmītes ar netikumiem, no kuriem gribam atbrīvoties, salikām pudelē un metām upē. Robežsargi klāt: “Ko jūs tur iemetāt?!” Skandinājām: “Ziema, ej projām, ziema, ej projām! Pavasari, nāc šurp!”. Sieviešu diena. Nopirku veikalā sniegpulkstenītes vai vizbulītes. Skolā pasniedzu meitenēm, bet to, kas palika pāri – puikām, lai iet uz ielas un pasniedz pretimnācējiem! Tik apgaroti viņi nāca atpakaļ! Tā ir tikai cilvēcība. Prasme parādīt drusku uzmanību citam.
-Vadījāt arī diskusiju klubu!
-Mani lielie notikumi ir saistīti ar Atmodas laiku. Mūzikas bibliotēkas vadītāja Inga Aulmane ir mana skolniece, viņa bija tā, kas mani uzaicināja Vides klubā. Mani ievēlēja Vides kluba domē un uzticēja vadīt kultūras darbu. Izdomāju, ka jātaisa katru nedēļu sanākšanas. Tā radās disputu klubs “Autogrāfs, kur katrā reizē pieaicināju muzicēt savus audzēkņus. Kad gāju pensijā, tad pārcirtu visu – arī “Autogrāfu”.
-Kā rādās Kurzemes Dzejas dienas?
-Tās sākās 1999. gadā Venstpilī. Dzejas dienas ir Olafa Gūtmaņa doma. Man ļoti patīk viņa dzeja! Reiz Gūtmanis man saka, ka gribētu sapulcināt Kurzemes dzejnieku, lai viņu sevi sajūt kā vienotu saimi. Nolēmu: jādara! Izbraucu visas Kurzemes pilsētas. Pa telefonu vienojos, bet visur aizbraucu pati, uzrunāju dzejniekus. Nostrādājso tovasar pamatīgi! Izdevās. Tie, kas bija pilrmajās Kurzemes Dzejas dienās, vēl tagad atceras, ka paticis.
-Kur mīt Ventspils dvēsele?
-“Es ilgi meklēju pilsētas sirdi. Pilsēta mana, tava sirds zaļajā jūrā!” – tas ir Ulda Krasta dzejolis. Jūra. Tā ir mana atbilde. Man, piemēram, ar Ventspili nesaietas tās govis, kas te ir. Man gribētos, lai Ventspils ir jūras un Ventas pilsēta! Man liekas, ka jūras krasts Ventspilī ir samaitāts. Rotaļu atribūtiku cienu namu pagalmos. Jūrmalā vajag sajust jūru un smiltis, nevis – braukāt pa trubām! Tas, ko cilvēks gūst, būvējot smilšu pilis… Jūras klātbūtne Ventspilij piedod sīkstumu. Gunārs Priede rakstīja, ka ventspilnieki svešiniekus sagaida, iecērtot sejā slapju dvieli. Ja tu to izturi, tikai tad atveras ventspilnieka sirds. Ļoti jauki pateikts, vai ne? Mans pirmais iespaids par Ventspili – Dagnijas Zigmontes romāns “Jūras vārti”. Domāju – kas par pilsētu! Viņa sajuta!
Grūti pateikt, vai atbraucējam ventspilnieki ir strupi un neatsaucīgi. Man bija citādi. Kļaviņi bija pazīstami, sāku dziedāt korī “Kaiva”. Tūliņ bija savējie apkārt. Un man jau vēl…
Papiņš izgāja pensijā – viņa apgādībā bija māsa un mammiņa. Uz trim cilvēkiem kā nopelniem bagātais skatuves mākslinieks viņš saņēma pensiju – 80 rubļus. Izdzīvot ar to nebija reāli. Man bija dzīvoklis Pārventā. Papiņš ar vienu dakteri savas Liepājas komunālā dzīvokļa divas istabas samainīja uz vienistabas dzīvoklīti Pārventā. Un tad, kad 1970. gadā uzcēla šo māju Sarkanmuižas dambī, mēs abus Pārventas dzīvokļus samainījām uz šo.
-Dzīvojāt visi kopā?
-Kā es varēju nošķirties, ka tāda situācija? Kad papiņš nomira, Inta un mamma mantoja katra 40 rubļu pensiju. Esmu pieticīga un varu pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Šī bufete ir vienīgā mēbele, kuru esmu nopirkusi. Šo galdiņu papiņam pasniedza viņa jubilejā. Man galvenais bija iztikt un nopirkt grāmatas. Es stundām nevarēju gatavoties bibliotēkā, man vajadzēja būt pie māsas. Pēdējos vairāk nekā desmit gadus viņa bija pilnīgi bez kustību iespējām. Bija viņu jāapģērbj, jāpabaro. Algoju cilvēku, kas nāca, bet neviena no palīdzēm necēla Intu augšā, jo – smagi. Es gulēju ar māsu blakus. Bet mēs ļoti daudz smējāmies, mums nāca ciemiņi. Bija jauki. Man viņas pietrūkst. Man tiešām patīk, kā raksta Svirskis: “Tu radi pasauli, kas ir ap tevi. Un visu iekrāso ar to, ko atnes sevī.”
************************************************************************************************************
Ģimenes draudzenes Zigrīdas Brilovskas dēla Kārļa Līdakas apkopojumā.
Mammas Tusneldas Annas Muižnieks dzimšanas ieraksts nr.46 Aizkraukles ev. lut. dr. 1904. g. metriku grāmatā https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2311:15730#&gid=1&pid=9,
Tēva Ģirta Valža (Gihrt Walde) Bumbiera dzimšanas un kristību ieraksts nr. 79 Nurmuižas ev. lut. draudzes 1894. g. metriku grāmatā https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2451:22560#&gid=1&pid=54,
Tēva Ģirta Valža Bumbiera 15.09.1925. Latvijas pase nr.258427, LVVA, 2996.f., 2.apr., 48818.lieta https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSZ8-9Z1W?i=1,
Mammas Tusneldas Muižnieks (Muischneek) 23.01.1920. Latvijas pase nr. 78264, LVVA, 2996.f., 10.apr., 24906.lieta https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSKN-1YWX?i=1,
Mammas Tusneldas Kirš, dzim. Muižniek 30.07.1923. Latvijas pase nr. 230165, LVVA, 2996.f., 12.apr., 30619.lieta https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CS55-QDW8?i=1,
Mammas Tusneldas Muižnieks 9.05.1928. Latvijas pase BA No 020926, LVVA, 2996.f., 2.apr., 48863.lieta
https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CSZ8-M9MB-B,
Laikraksts "Padomju Venta", 11.08.1972. nr.126 "Palīdzot dzimteni saprast" https://tinyurl.com/y5rr9rs9,
Laikraksts "Padomju Venta", 28.05.1974. nr.82. S.Alders. "Ko spējam paņemt sev" saruna ar Aiju Bumbieri https://tinyurl.com/y2u8xr7q,
https://www.ventspils.lv/lat/pilseta/49707-sveicam-80.-gadu-jubileja-aiju-bumbieri!?&&,
Aijai Bumbierei 80
,ReTV sižets "Ventspilnieces Aijas Bumbieres divdesmit gadu sirdsdarbs ''Autogrāfā''
,https://egineto.lv/saruna-ar-aiju-bumbieri-par-kurzemes-dzejas-dienam/,
https://www.ventspilnieks.lv/izklaide/ventspilniekus-sovakar-aicina-uz-vecmodigo-deklamaciju-vakaru/,
https://likumi.lv/ta/id/318553-par-apbalvosanu-ar-triju-zvaigznu-ordeni,
Ilzes Meijeres raksts laikraksta Ventspilnieks.lv 11.12.2020. nr.46 "Cilvēcības vēstnese. Gara aristokrāte",
Koris "Kaiva" Aija Bumbiere In memoriam (11.10.1933.- 28.12.2020.)https://www.facebook.com/725021134239117/videos/1090801728026752/.
Ursache: youtube, LVVA
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Ģirts Bumbieris | Vater | ||
2 | Inta Bumbiere | Schwester | ||
3 | Dora Švīkule | Tante |