Jānis Kļaviņš - Elanskis

Dzimis Saikavas pagastā, miris Šveicē.

Beidzis Tulas ģimnāziju. Studējis filozofiju Vīnes universitātē [1907 - 1914].

No 1904. gada sācis darboties žurnālistikā, publicēdamies laikrakstos Pēterburgas Avīzes, Dzimtenes Vēstnesis u.c. Piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos, pēc revolūcijas apspiešanas devies uz Iekškrieviju, Somiju, vēlāk emigrējis uz Zviedriju, Dāniju, Vāciju. No 1907. gada dzīvojis Austrijā, kur 1914. gadā internēts kā Krievijas pilsonis. Izbēdzis un apmeties Bernē, Šveicē. Publicējies presē, no 1917. gada strādājis Šveices Telegrāfa aģentūrā.

LATVIJAS ĀRLIETU DIENESTĀ - no 1920. gada preses atašejs diplomātiskajā misijā Šveicē. Goda konsulārais aģents (1921 - 1924), goda vicekonsuls (1924 - 1925), goda konsuls (1925 - 1927), goda ģenerālkonsuls (1927 - 1931) Bernē. No 1931. gada aprīļa karjeras ģenerālkonsuls. 1934. gadā kļuvis par Bernes konsulārā korpusa vecāko.

Nav atzinis padomju okupācijas laika Latvijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem (1940. g. novembrī atbrīvots no amata ārlietu resora likvidācijas dēļ). Turpinājis konsulāro darbību. Pēc 1946. gada novembra, kad Šveices valdība slēdza Baltijas valstu konsulārās pārstāvniecības, turpinājis darboties neoficiāli, kārtojot pasu lietas. 1946. gadā uz aizdomu pamata aizturēts par kokaīna tirdzniecību, tiesāts, piespriests 5 mēnešu cietumsods nosacīti un naudassods. Pēc Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāja K. Zariņa pieprasījuma neoficiālo konsulāro darbību izbeidzis 1949. gada augustā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Atzinības Krustu.