Viktors Valgums

Dzimis 1948.27.05. A i z p u t ē kalpotāju ģimenē.
Sieva Eva Valguma – arhitekte, dēls Pauls – datorgrafiķis.

Beidzis RPI Arhitektūras un celtniecības fak. arhitektūras nod. (1972). Diplomdarbs – ZA komplekts Rīgā, Buļļos (vad. M.Ģelzis). Strādājis institūtā Pilsētprojekts (1972 – 89), 5.darbnīcas vadītājs, proj. Kooperatīva Unico valdes priekšsēdētājs (1989 – 90), SIA Zenico direktors (1991 – 96). Kopš 1996 Zenico Projekts direktors. Arhitektu Savienības biedrs (1975).

Līdzautors un autors

• Zemgales priekšpilsētas galvenajai ēkai (1975),
• Automātiskajai telefona centrāles ēkai Jūrmalā (1976),
• Motormuzejam Rīgā (1988),
• poliklīnikai un slimnīcai A i z p u t ē, slimnīcas rekonstrukcijai Saldū, velotrekam Ventspilī (visi 1988 – 90),
• Kuldīgas raj. slimnīcai (1991 – 96), 
• Audi centram Rīgā (2001),
• dzīvojamai ēkai Marienbade Lielupē (2002),
• izstrādājis projektu viesnīcai ar 300 vietām Rīgā, Zemes bankas filiālēm Valmierā un Daugavpilī, tirdzniecības centram Rīgā, Juglas ielā, interjera projekts Rīgas Komercbankas filiālei un Zviedrijas vēstniecībai Rīgā (1991 – 96), 
• VEF banka telpu rekonstrukcijai, rindu mājām Jūrmalā (1997 – 2000).

Jaunu formu meklējumos izmanto datorprogrammas. Piedalījies arhitektu konkursos – Rīgā stacijas laukuma apbūve (1999, 1.prēmija), daudzfunkcionāls darījumu centrs Ķīpsalā (2001, 1.prēmija kopā ar Tectum, sākta celt.  

Avots

###################

Būvindustrijas lielā balva par mūža ieguldījumu būvindustrijā SIA Zenico projekts vadošajam arhitektam un vadītājam Viktoram Valgumam tika pasniegta ne tikai par vairāk nekā 40 gadu ilgo darba stāžu, bet galvenokārt tāpēc, ka garus gadus viņš spējis apvienot darbu pie nozīmīgiem projektiem ar pedagoģisko un aktīvu sabiedrisko darbību, dodot nozīmīgu ieguldījumu gan galvaspilsētas attīstībā, gan Latvijas Arhitektu savienības izaugsmē, gan arī visai būvniecības nozarei būtisku jautājumu risināšanā.

Īpaši gribas izcelt Viktora Valguma ilgstošo un neatlaidīgo arhitektu un inženieru profesionālās prakses problēmu aktualizēšanu un ieguldījumu to risināšanā. Valguma inicēts un galvenokārt arī viņa izstrādāts ir Latvijas Arhitektu savienības (LAS) profesionālais standarts Būvprojekta stadijas, kas apraksta praksē pastāvošo būvprojekta stadiju mērķi, apjomu un detalizāciju, kā arī LAS profesionālais standarts Prakses formas, metodiskie materiāli par būvniecības līgumu formām. Valgums ir viens no pirmajiem BIM (Būves informācijas modelēšana) koncepcijas izmantotājiem un enerģisks tās popularizētājs.

Viktors Valgums ir Rīgas pilsētas Arhitekta kolēģijas un Nacionālās arhitektūras padomes sastāvā, darbojies Rīgas vēsturiskā centra padomē. Viens no aktīvākajiem Latvijas Arhitektu savienības biedriem, no 2012. līdz 2015. gadam bijis LAS padomes priekšsēdētājs. Viņa vadībā tapuši Rīgas Motormuzeja, sanatorijas Rīgas Jūrmala (tagad Baltic Beach Hotel), Swedbank galvenās ēkas, Rietumu bankas, bijušās rūpnīcas VEF ražošanas korpusa pārbūves projekti.

Bērnībā sapņojāt par savu māju vai tās zīmējāt, ja jau izvēlējāties arhitekta profesiju?

Man patika zīmēt. Biju viens no labākajiem zīmētājiem klasē. Taču zīmēšanas skolotājs teica: tu neesi tik labs zīmētājs, lai kļūtu par mākslinieku, varbūt arhitekts no tevis varētu iznākt (smejas). Kopš 9. klases šī lieta mani sāka interesēt. Nolēmu, ka būtu jāmēģina. Īstas sajēgas par arhitekta darbu nebija. Kā jau jebkuram, kurš nenāk no arhitektu ģimenes.

Kurā brīdī sapratāt, kas ir arhitektūra un ka būsiet arhitekts?

Es vēlējos strādāt šajā profesijā, par to nebija šaubu. Protams, bijuši arī vilšanās brīži, bet tas ir mans darbs, sūtība, un man nav bijusi vēlme to mainīt pret ko citu. Darbs, kas prasa lielu atdevi, personīgu atbildību, nepārtrauktu pilnveidošanos, radošumu, pacietību,   kas dod iespēju apliecināt sevi, kas aizrauj un ir vienkārši interesants.

Pirmo būvi atceraties?

Protams. Tā bija Ziemeļu (toreiz Ļeņina) rajona administrācijas   (izpildkomitejas un partijas komitejas) ēka. Paralēli studijām 4. kursā 1970. gadā sāku strādāt pie Modra Ģelža. Viņš mani uzaicināja. Institūtā izsludināja iekšējo konkursu starp darbnīcām. Es piedalījos. Darbus vērtēja vadība, institūta galvenais arhitekts, darbnīcu vadītāji un atzina, ka mans risinājums bija labākais. Tā studējot realizēju savu pirmo ideju.

Tātad nevis biroja vadošais arhitekts dod katram kādu uzdevumu, bet   ļauj visiem izpausties?

Ir dažādi biroji. Es ilgu laiku strādāju Pilsētprojektā, līdz sāka parādīties kooperatīvi. Tur bija ap 1000 cilvēkiem un kādi 300 arhitekti. Pēdējais no amatiem, pirms atstāju Pilsētprojektu, bija institūta galvenais arhitekts. Labu laiku pēc Modra Ģelža vadīju 5. darbnīcu. Darbnīcā bija 20 arhitekti, katrs ar savām īpatnībām, pieeju, skatījumu un saviem uzstādījumiem, pretenzijām un ambīcijām. Nebija viegli vadīt līdzvērtīgus arhitektus. Ir biroji, kur pastāv iekšējā partneru sacensība. Astoņdesmito gadu vidū projektējot Motormuzeju, sastapāmies ar somu arhitektu praksi, un biju pārsteigts par stingru vertikālo pakļautību. Bija bezjēdzīgi prasīt kādam arhitektam, kas strādā galvenā arhitekta pakļautībā, ko viņš domā.

Kad izlēmāt veidot savu biroju?

Nevar teikt, ka man ir pašam savs birojs. Tas ir kopā ar partneriem. Šķiet, tas bija 1988. gadā. Mēs – arhitekti   Normunds Pavārs, Andris Briedis un es – kopā ar būvinženieri Anatoliju Majorovu vieni no pirmajiem nodibinājām projektētāju kooperatīvu. Tas bija sen. Tagad partneris ir jaunākais dēls Viktors.

Jums kā arhitektam ir bijusi vēlme radīt ko īpašu, specializēties?

Man nav ambīciju par kādiem īpašiem darbiem. Ja gadās, jā, bet mani interesē visas tēmas. Agrāk bieži piedalījos konkursos, bet pēdējā laikā ne. Vienu brīdi bija slimnīcas, lielie dzīvojamie rajoni, piemēram, Ziepniekkalns.   Projektējām muzejus, noliktavas, rūpnieciska rakstura ēkas, bankas, dzīvojamās ēkas.

Kad rodas īpašs azarts?

Azarts var rasties jebkur. Specializācija veidojas pati par sevi. Daži kolēģi, kuri nejūtas tik spēcīgi kādā jomā, piemēram, sabiedriski publiskās ēkās vai sarežģītākos objektos, specializējas uz privāto apbūvi, individuālām ēkām.   Ir kolēģi, kas specializējas uz veselības aprūpes objektiem. Ja vienam, diviem projektiem izej cauri, rodas lieliska pieredze.

Cik daudz domājat par to, lai tiem, kuri tur dzīvos, ir viegli kopt un ekspluatēt ēku?

Paralēli tam, ko lielos vilcienos dēvē par arhitektūru, daudz laika pievēršam tieši šiem jautājumiem. Jebkurā gadījumā tos vieglāk risināt sadarbībā ar visiem projektā iesaistītajiem, tostarp pasūtītāja pārstāvjiem.   Ir klienti, kam ekspluatācija nešķiet svarīga, īpaši   objektos, kas paredzēti tālākpārdošanai. Tiem, kuri domā par būves nākotni, visi aspekti ir svarīgi, sākot no energoefektivitātes, apkopšanas, materiāliem un beidzot ar budžetu.

Jūs daudzus gadus esat arhitektūras projektēšanas pasniedzējs Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentiem? Ko tas nozīmē pašam –   prakses un teorijas savienojums vai kas cits?

Paralēli aktivitātēm Arhitektu savienībā tas sniedz tādu plašāku ieskatu profesijā,   sapratni par to, kāds ir līmenis, kur mēs esam. Protams, svarīgs ir kontakts ar studentiem. Tas ir kā dopings. Finansiāli tas nedod neko, drīzāk otrādi – ar mīnusa zīmi,   tāds misionārisms vien ir.

Kāda aug jaunā arhitektu paaudze?

Process ir samērā ciklisks. Ir gadi, kad ir vairāk spējīgu, pat talantīgu studentu, un ir «tukšāki» gadi. Katru gadu RTU šajā specialitātē uzņem 50 jauniešus, un viņi visi ir talantīgi. Katru gadu mums iznāk 50 ļoti spēcīgi arhitekti. Pieņemsim, ka tā ir. Kāds ir tirgus?   Ir dzirdēts sakām: viņš ir vājš students, tad būs ierēdnis un mācīs citus, kā projektēt. No tā nevajag baidīties, jo arī izglītoti un zinoši ierēdņi mums vajadzīgi. Varbūt viņš kļūs par skolotāju? Varbūt būs ministrs? Pamatā arhitekta izglītība ir diezgan universāla. Valstīs, kur par studijām nav jāmaksā, arhitektūras studijas ir vienas no pieprasītākajām. Ir liela nozīme daudzpusīgām studijām, talanta devai un nopietnai praksei.

Kas liek būt sabiedriski aktīvam?

Zināmā mērā tā ir misijas apziņa. Bet arī neapmierinātība jeb kaut kāds dzinulis, jo rodas sajūta,   ka visapkārt valda stulbums, bet   pasaulē ir tik daudz labas prakses piemēru. Tad kāpēc mums tā jādzīvo, cik ilgi? Jau 25 gadi pagājuši, bet mēs nekam neesam gatavi. Man grūti sadzīvot ar bezjēdzību. Un uznāk klikšķis, ka jādara. Protams, ar arī vilšanās. Ja visiem kolēģiem būtu tādi klikšķi par to, kas jādara   un jāmaina, tad būtu labi. Ārzemju kolēģiem   ir skaidra gan profesionālās organizācijas loma, gan sakārtoti prakses jautājumi. Mums būvniecības jomā viss iet «dibenā». Gadi aizvadīti veltīgi.

Kad jūs atrodat laiku radošai domāšanai, ja sabiedriskais darbs prasa nemitīgu pacietību un intensīvu darbu, ko visbiežāk nepamana un arī nenovērtē?

Tam, protams, tiek ziedots privātais laiks. Brīžam gan sāk zust motivācija. Tagad esam iegājuši kaut kādā birokrātijas ierēdniecības pasaulē. Viena būtiska detaļa, kas raksturo mūsu domāšanu un tiek iepotēta arī pārējai sabiedrībai: visa likumdošana, visi normatīvi izstrādāti tā, lai tos varētu apstrīdēt. Būvvaldē neuzraksta konkrēti, ka nevar saskaņot projektu, jo izdarīts nav tas un tas, bet apraksta vismaz trīs lappuses, pieminot visu, ko vien spēj pieminēt. To nesaprot neviens ārzemju kolēģis, neviens ārzemju klients! Ārzemju kolēģis nemaz nezina, ko nozīmē projektēt ārējos tīklus, pieslēgumus, kabeļus. Ir zemes gabals un pašvaldības, citi infrastruktūras uzņēmumi, kas nosaka, kad un kā objekts tiks pieslēgts pie ielu tīkliem. Mums ir pagājuši 25 gadi, bet mēs joprojām dzīvojam padomju laikos. Domāšana ir tā pati, tikai pastiprināta ar to, ka vēl vairāk ierobežojam. Faktiski tiek noliegts uz galarezultātu orientēts loģiskās attīstības process, jo primārās ir birokrātu intereses, kas tiek interpretētas kā sabiedrības intereses.

Katra būvvalde ir sava karaļvalsts… vieglāk rakstīt papīrus nekā palīdzēt attīstīt pilsētas, ciemus.

Pēc jaunā likuma stāšanās spēkā birokrātija kļuva vēl trakāka. Manuprāt, drīz vien būs kritiskais punkts. Tas nav normāli. Un viss balstās uz vienu izpratni. Mūsu Latvijas Būvniecības likuma izpratnē būvprojekts ir dokumentu kopums, bet projekts   ir process. Tur ir tā būtiskā starpība. Mums ir būvprojekta vadītājs. Kā apvienojas būvprojekts, kas ir dokumentu kopums, un būvprojekta vadītājs? Kā viņš var vadīt dokumentu kopumu? Definīcijas ir absurdas. Tas ir domāšanas veids – galvenais ir papīrs, ne jau rezultāts.

Vai ir bijusi jēga jūsu sabiedriskajam darbam?

Protams, efektam būtu bijis jābūt daudz lielākam, bet es vēl turpinu ar to nodarboties. Ceru, ka kaut kādu loģiku tajos procesos varu ieviest. Vismaz, ja to nevar ierēdņu apziņā, tad vienoties ar kolēģiem par profesionālu rīcību. Tas gan arī ir grūti. Tā varbūt ir mentālā, nacionālā īpatnība. Diskutēt mēs varam, bet diskusija ir svarīga, lai būtu rezultāts. Šos aspektus pārbaudu arī savā praktiskajā darbībā. Attiecībās ar pasūtītāju, klientu. Vienā, otrā gadījumā lietas var novirzīt pareizā, loģiskā gultnē, sākot ar pirmsprojekta izpēti, ievērojot visus secīgos projekta attīstības posmus.

Kas ir arhitekta absolūtā dzirde?

Tas atkarīgs no kritērijiem. Kas ir arhitekts? Mums būvvaldē ir galvenais arhitekts, ir arhitekts būvprojekta vadītājs, ir vienkārši arhitekts. Absolūti ideāls arhitekts būtu tāds, kas var vadīt projektu, ir kvalificēts vadīt projektu, kas orientējas visās konstrukcijās, inženiersistēmās, kam nav nekas svešs, kurš ir labs organizators. Tas ir tik daudz prasīts. Piemēram, vadīt kolektīvu – tas ir tikai viens no daudziem tava darba aspektiem. Var būt labs arhitekts, kurš neprot vadīt kolektīvu, viņš pats ir ģeniāls, talantīgs, bet viņam blakus vajag menedžeri, kas atbrīvo no administrēšanas sloga. Te tā nevar atbildēt, kas ir labāk. Ideālas zināšanas, komunikabls cilvēks, viss, kas ir profesijas standartā, tās ir īpašības, kas arhitektam nepieciešamas.

Dažkārt nācies dzirdēt, ka arhitekts neskaita klientu naudu…

Manā praksē tā nav bijis. Par citiem grūti teikt. Tas ir abpusējs process, pasūtītājam ir jābūt zināšanām par gaidāmajām izmaksām, ja nav, jāpiesaista eksperts. Piemēram, cilvēks saka: gribu māju. Kad viņam telpas šķiet par mazu, pieliekam vēl un tad norādām, ka tas papildus maksā. Viņš nepasaka sava budžeta limitu. Kad sākas iepirkums, viņš vaimanā, cik dārgi. Procesu varēja kontrolēt jau no sākuma. Ir ļoti svarīgi strādāt ar pasūtītāju kopš pirmās dienas.

Bieži vien   pašvaldības stāsta, ka sabiedrības vērtējums sākotnēji ir negatīvs, bet   pēc būves atklāšanas viņiem saka pat paldies.

Ar to diemžēl ir jārēķinās. Ja jums kaimiņos kādu māju gribētu būvēt, pirmā reakcija arī būtu, ka nevajag. Mūsu sabiedrībai vispār neko nevajag būvēt. Absolūti neko. Sabiedrība baidās no pārmaiņām, izņemot to, lai ir labāks asfalts uz ielām, lai bedres nebūtu, bet pārējās izmaiņas sabiedrību baida. Sabiedrībai vajag stabilitāti, lai viss paliek nemainīgs, bet, ja ir labāk, tad mazliet labāk. Strauji labumi, ja laimē kādā loterijā, arī nav slikti. Bet citādi, it sevišķi būvniecību, nemaz nerunājot par ražošanu, nevajag. Pamatā ir nezināšana. Tas nozīmē, ka sabiedrību vajag izglītot visos līmeņos un izglītoties pašiem. Tas ir vienīgais ceļš, cita nav.   Ir acīmredzama cilvēku nespēja un nevēlēšanās analizēt cēloņus un sekas.

Arhitekti ietekmējot pasaules virzību. Kas Latvijā nosaka arhitektūras virzību?

Arhitektūra faktiski ir sabiedrības atspulgs. Kāda izpratne mums ir, kāda ir mūsu ekonomiskā spēja, cik tālu mēs esam attīstījušies, tāda mums ir arhitektūra. Kāda ir mūsu mentalitāte, mūsu gaume, tāda ir arhitektūra. Arhitektūra Baku atšķiras no arhitektūras Rīgā. Saūda Arābijā jebkurš arhitekts, arī izcils arhitekts, vienmēr pielāgojas estētiskās vides tradīcijām. Būtībā arhitekts pilda pasūtītāja uzdevumu, jo arhitekts ir pakalpojuma sniedzējs. Daudzi pasūtītāji teic, ka viņi ir uzbūvējuši māju, arhitektu nepieminot. Arhitekta loma reizēm ir pārspīlēta, un dažkārt runas par tā vietu sabiedrībā ir uz liekulības robežas.

Jūs iestājaties par profesionālām kamerām.

Pirmām kārtām pašiem jātiek skaidrībā. Ja nav vienotības, ja nav kopīga mērķa, ja tas neveidojas, tad valdība arī neko nevar. Kādam valdības pārstāvim jāspēj pateikt: jums ir dažādi viedokļi. Tas ir gandrīz vienmēr. Taču, lai virzītos, ir jāvienojas. Eksistē arī kombinētais modelis, kad nav kameras, bet ir, līdzīgi kā pie mums, savienības. Starp citu, Eiropā tās ir ļoti maz, pārsvarā visur ir tikai kameras. Tas prasa pašorganizāciju, organizāciju struktūru un izpratni, kā mēs to darām un kāpēc mēs to darām. Kamēr tas nav, nekas nenotiks.

Lai strādātu, būtiska ir kvalifikācija. Kā novērtēt kolēģiem vienam otru? Kurš būs tas, kurš vērtēs augsta līmeņa arhitektu, kuram šobrīd jāatsēž kursos?

Tā sistēma noteikti jāuzlabo. Esmu piedalījies semināros kopā ar kolēģiem, par kuriem zinu, ka viņi tēmu pārzina daudz labāk par lektoru, bet sēž sešas stundas, kuru laikā varēja darīt kaut ko efektīvāku un jēdzīgāku, piemēram, normatīvu vai standartu uzrakstīt, un no viņiem kāds labums nāktu tādā veidā, to darbu varētu ieskaitīt viņu profesijas izaugsmē. Kvalifikācijas nepārtraukta uzturēšana visā pasaulē ir profesijas pamats. Ja kāds brauc uz ārzemēm un iegūst pieredzi tur, jārada šī sistēma, lai to var ieskaitīt pie mums. Nepastāv vecuma vai kvalifikācijas līmeņa cenzi – esmu gudrs, man neko nevajag mācīties. Tā nav. Arhitektūra attīstās, parādās jaunas metodes, materiāli. Cits jautājums, kā es to apgūstu – seminārā vai pamatīgi rokoties internetā, meklējot rakstus, staigājot pa uzņēmumiem. Tas ir pakārtots jautājums.

Pašizglītojoties varbūt pat uzzina vairāk, nekā apmeklējot vietējos seminārus.

Mēs nevaram būvēt visu tikai uz pierādījumiem, jo tad viss apstāsies. Bez uzticēšanās nekas nenotiek. Mēs varam rakstīt standartus, cik gribam, smērēt papīru kaudzes un aprakstīt, par ko katrs ir atbildīgs, bet tik un tā paliek jomas, ko nekādi nevar aprakstīt, un neatliek nekas cits kā uzticēties. Ja es kā projektu vadītājs uzticos kādam inženierim, tas ir tikai loģiski. Tad kāpēc es nevaru uzticēties kolēģim, ja viņš pasaka, ka to ir apguvis.

BIS sistēma uzticību nepieņem.

Jā, jā. Tas jau ir tas trakākais.   Viss bāzējas uz dokumentiem, turklāt nevis uz rezultātu, bet uz formālo pusi. Ja tomēr vairāk runājam par pašu organizāciju, tad tas ir dialoga jautājums. Organizācijai jāzina, kādi semināri un kādai arhitektu un inženieru daļai tie ir nepieciešami. Ja tie ir par seklu, savā tematikā neatbilstoši augstākas kvalifikācijas speciālistiem, tad speciālistiem pašiem jāierosina semināru tēmas un veidi. Tas ir dialogs starp organizāciju un tās biedriem.

Vai arhitektu vidē ir iespējams dalīties pieredzē, stāstot kolēģiem par kādu savu projektu?

Mums kādreiz bija tā sauktais diskusiju klubs, kur runāja par nozīmīgiem un svarīgiem objektiem. Arhitektu savienībā kolēģi prezentēja, rādīja, noklausījās piezīmes, kritiku vai saņēma atbalstu. Pēdējā laikā diskusijas kļuva strīdīgas. Agrāk tā bija norma, pēdējā laikā tas izpalicis. Jūs man devāt ierosmi kaut ko tādu uzsākt. Taču šeit būs svarīgs motivācijas aspekts.

Arhitekti ir greizsirdīgi cits uz citu?

Gan jā, gan nē. Neko jau īsti neatšķiras no citiem profesionāļiem, teiksim, advokātiem, ārstiem. Kādas citas profesijas universitātes pasniedzējs teica: «Ko es iešu kaut kādu sertifikātu   gādāt; tur mani vērtēs tie, kas pie manis studējuši.» Varbūt arhitekti publikas priekšā ir atklātāki, nav kā citu profesiju pārstāvji, kas patur emocijas savā vidē. Ir pārsteidzīgi arhitektu uzskatu dažādību traktēt kā greizsirdību.

Mārīte Šperberga

Intervija lasāma žurnāla “Būvinžnieris” 2016.gada augusta numurā.