Igors Stoma

Ģimenes ārsts, SIA "I.Stoma ārsta prakse" vadītājs.

1989. gadā beidzis Rīgas medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti.

***

Liepājas slimnīcā no Covid-19 miris Liepājas ģimenes ārsts Igors Stoma, ziņo Liepājas reģionālās slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Grase.

Lai arī publiskajā telpā izskanējušas baumas, ka par ārsta vakcinācijas sertifikāta atbilstību realitātei ir radušās šaubas, Grase uzsvēra, ka ārstam ir bijis vakcinācijas sertifikāts.

56 gadus vecā ģimenes ārsta praksē bija reģistrēti 1396 pacientiem, no kuriem 227 ir bērni, liecina Nacionālā veselības dienesta dati.

***

Lai gan zinātne, medicīnas tehnoloģijas un speciālistu zināšanas ir tādā līmenī kā vēl nekad, hronisko slimību pieaugums pēdējās desmitgadēs cilvēkiem liek ilglaicīgi lietot medikamentus. Tie ne tikai ārstē, bet arī izraisa nopietnas blakusparādības. Farmācija kā bizness triumfē, bet daudziem hroniski slimajiem dzīves kvalitāte neuzlabojas. 

Ģimenes ārsts Igors Stoma neslēpj, kādas pozitīvas pārmaiņas piedzīvojis savā dzīvē:

“Austrumi saka: ja jums dota informācija un to izmantojat ikdienā, tad tās jau ir zināšanas. Ir nekorekti un bezjēdzīgi stāstīt citiem par pareiziem ēšanas paradumiem, kustību nepieciešamību, ja dakteris pats nav paraugs, piemērs. Līdzīgais pievelk līdzīgo: pamanu, ka arvien vairāk mana vecuma cilvēki pievēršas veselīgam dzīvesveidam.” 

- Tomēr pacientu skaits nesarūk?

Negribu būt pareģis, bet domāju, ka būs vēl sliktāk, jo nav likvidēts iemesls. Cilvēki slimo ne tikai tāpēc, ka ir fiziskas kaites, mikrobi, infekcijas. Milzīga nozīme ir “galvas stāvoklim” – trauksmei, nemieram, realizācijai, izpratnei. Ja netiekam galā ar emocijām, tās agri vai vēlu rada diskomfortu. Nepiekrītu, ka mūsdienās par to daudz tiek runāts. Mediji nepārtraukti iesaka zobu pastas, pamperus, dezodorantus, bet informācija par veselīgu dzīves veidu ir absolūti nepietiekoša. Reti kurš zina, kā pareizi jākustas, man pat ar sporta instruktoriem jārunā par slodzes toleranci, līmeņiem. Ne visi speciālisti, kolēģi var atbildēt, kā tas jādara klasiskajās slimībās, piemēram, pēc miokarda infarkta. Šis robežstāvoklis – fiziskā veselība, sporta medicīna plus emocionāli garīgās lietas – ir sarežģīts. 

Cilvēks ir gatavs kaut ko darīt, mainīt tikai tad, kad viņam ir slikti. Uzzinot no ārsta par fizisko slimību, viņš rāda pasaulei karogu – man ir slikti. Atbildības nasta tiek pārvelta uz ārstu, pašam nekas nav jādara. Ja ārsts saka: mīļais cilvēk, pie savas slimības zināmā mērā esi vainīgs pats, deviņdesmit procentos gadījumu tas pacientam ārkārtīgi nepatīk. Jāsaprot – neviens šajā pasaulē nav atbildīgs par manu veselību, izņemot mani pašu, pārējie var tikai sniegt zināmu daļu palīdzības. 

Pieņemot, ka vispārējā veselība pielīdzināma simts procentiem, piecdesmit procenti ir ģenētiskā informācija. Tā ir iedzimtība, kas nav vispār vai ir ļoti grūti ietekmējama. Desmit procentus var iedot medicīna, palīdzot ar medikamentiem, ķirurģiju. 40% veselības atkarīga no domāšanas un dzīvesveida. Pēdējais pētījums vēsta, ka 80% vīriešu neko nezina par holesterīna līmeni, lieko svaru. Ja arī zina, ka veselība atkarīga no tā, kā dzīvo, kāpēc neko nemaina? Ir ērtāk justies slimam nekā pašam ko darīt. Un sūdzēties: dakteris mani nesaprot, izrakstīja nepareizas zāles, nepareizi izmeklēja. 

- Kuram pacientam varat teikt visu “uz aci”?

Tradicionālā un netradicionālā medicīna ir vienisprātis, ka viss sakņojas dzīvesveidā. Austrumos saka: viss, kas noved pie slimības, noved nāvē. Tas nenozīmē, ka, dzīvojot absolūti veselīgi un pareizi, nopelnīsit saules mūžu. Runa ir par dzīves kvalitāti. 

Pacientam ar lieko svaru, protams, jāsāk lietot medikamenti, bet nespēšu radikāli palīdzēt, ja viņš nebūs gatavs sadzirdēt, ka pie paaugstinātā asinsspiediena pats vainīgs. Ar nespēju savaldīties ēšanā, kustību nepietiekamību. Pēc Rietumu filozofijas, ārsta misija ir palīdzēt, bet man ir zināšanas, kuru nav citiem, tāpēc uzskatu par pienākumu teikt taisnību. Patiesība nemēdz būt laba vai slikta, tā ir viena. Turpināt dzīvot ilūziju pasaulē vai ne – tas jau katra paša ziņā.  

- Bieži pieminat jēdzienu “Austrumi”. Kas rosināja to iepazīt? 

Cilvēks ir meklējoša radība, vienmēr būs šaubas. Absolūtā patiesība, iespējams, ir “tur – ārā.” Bet neviens nekur nenonāk nejauši, katrs sastop savu skolotāju, kad ir tam gatavs. Šobrīd esmu atradis sistēmu, filozofiju, kas sniedz atbildes uz maniem jautājumiem, izskaidro lietu kārtību. Par vīrieša un sievietes attiecībām, sabiedrības struktūru, kāpēc cilvēkiem ir atšķirīgas dotības, kas traucē dzīvot. Pirmā uz to pusi paskatījās mana dzīvesbiedre (kardioloģe interniste un homeopāte Margarita Stoma). Viņa šajās lietās sasniegusi vairāk un arī turpina pilnveidoties. 

Esmu skeptiskāks. Tomēr ceļojot redzu, pēc kādiem principiem cilvēki dzīvo Austrumu zemēs, tas kļūst arvien tuvāks. Zināšanu nepietiekamības dēļ nepretendēju uz absolūtu izpratni, bet, manuprāt, visās pasaules filozofijās, nenodalot budismu un hinduismu, pamatā ir viens. Indijā pārliecinājos, ka milzīgs skaits cilvēku, kas mīt mūsu izpratnē nožēlojamos apstākļos, ar vienu bļodiņu un palmu lapu virs galvas, jūtas apmierināti ar savu dzīvi, mierīgi. Mēs dzīvojam tūkstoškārt labāk, bet jūtamies slikti. Tāpēc, ka atšķiras izpratne par lietu kārtību. Rietumu filozofija, šķiet, pazaudējusi garīgi ētiskās normas, vīzijas par nākotni. Pielūgsmes objekts lielākoties ir materiālās vērtības dažādās formās. Kaut kas sajuka brīdī, kad aizgājām no Baznīcas. Liela daļa cilvēku apmeklē dievnamu Ziemassvētkos, jūtas kristieši, bet faktiski maz ko no tā jēdz. Tas ir ceļš uz nekurieni! Austrumu valstīs uz baznīcu, klosteriem regulāri dodas pūļi, ģimenes ar maziem un lieliem bērniem, izprot, ko un kāpēc dara. 

Nesen bijām Taizemē un Kambodžā. Tur jebkuram astoņpadsmitgadīgam vīrietim uz noteiktu periodu jākļūst par mūku. Dzīvojot klosterī, jāpūlas saprast esības pamatus, kas no kā izriet. Austrumos apziņas nesējs ir vīrietis, viņš ir atbildīgs par sievietes garīgi emocionālo pasauli, izaugsmi. Vīrieša apziņu stiprina askēze, fiziskā piepūle, darbs. Jo vairāk viņš sevi piespiež, kontrolē savas maņas, jo mainās pašvērtība. 

- Kā cilvēka problēmas skaidro austrumnieki? 

Viņi uzskata, ka cilvēks sastāv no četrām daļām: fiziskā ķermeņa, prāta, apziņas un dvēseles. Dvēsele ir vienīgā nemirstīgā, dievišķā Visuma daļiņa, tās vienīgais pienākums ir mācīties. Ja mēs slikti apgūstam zināšanas, otrajā, trešajā, nākamajos piegājienos nākas mācīties to pašu. Apziņa pēc būtības ir mūsu kaislības, maņas. Pieci auļojoši zirgi, kas traucas uz priekšu, lai gūtu baudu – redze, dzirde, tauste, oža, garša – izjūtas, kaislības. Kučieris ir apziņa, bet pār to valda saprāts. Līdz ko pakļaujamies apziņas vēlmēm, atbilstoši maksājam. Tas, ka šobrīd gribu ēst, gribu kūciņu, ir apziņas ilūzija. Saprāts saka: to nevajag, jo būs sekas. Novaldīt dziņas, auļojošos zirgus – miesiskās un garīgās baudas – nav viegli. To panāk, mainot domāšanu. Un stiprinot prātu, kas pazīst lietderību un rūpējas par fizisko ķermeni. 

Pilna intervija