Zigurds Zariņš

Pēc Rīgas medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātes beigšanas mani paņēma armijā. Institūta izlaiduma dienā man paziņoja, ka esmu iesaukts armijā un jābrauc uz Sverdlovsku (tagad – Jekaterinburga) un pēc trim mēnešiem – uz armijas daļu Sibīrijā.

Pēc Rīgas Medicīnas institūta sadalījuma man bija jāstrādā par terapeitu Maltas slimnīcā, taču, kad atgriezos no padomju armijas, es varēju pats izvēlēties, kur strādāt. Tā kā mani jau skolas laikā interesēja medicīna un ķīmija, izvēlējos pievērsties dietoloģijai.

1964. gadā pēc demobilizēšanās no padomju armijas sāku strādāt Uztura laboratorijā, kas sākumā bija Rīgas 2. slimnīcā, Ģimnastikas ielā, pēc tam – Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā, kas atradās Pārdaugavā pie Māras dīķa.

Tur izstrādāju disertāciju par to, vai organismā ar vēzi, dodot vitamīnus, vēzis augs ātrāk, vai arī organisms labāk pretosies vēzim. Eksperimentēju ar dzīvniekiem Kleistos.

Kāds bija galvenais darba secinājums?

Šī eksperimentālā darba galvenais secinājums bija, ka dzīvniekiem ar mākslīgi uzpotētu audzēju, dodot vitamīnus, vitamīnu vielmaiņa uzlabojas un audzējs lielāks neaug. Ja vitamīnus kombinēja ar profesores Ainas Mucenieces vīrusterapiju, tas ātrāk regresēja. Mans darbs bija kā mazs ķieģelītis kopīgajā zinātnes celtnē.

Cik attīstīta tajā laikā bija dietoloģija?

Profesore Ksenija Skulme lika pamatus Latvijas dietoloģijai. Pēc kara nebija pietiekams uzturs, un viņa, labi protot krievu valodu, mācēja dabūt vairāk līdzekļu, lai slimnīcās būtu labāks uzturs. Taisījām rauga dzērienus – uz cukura uzlēja raugu, raudzēja, tad turēja 70◦C, lai pacientam neuzpūstu vēderu. Raugs saražoja B grupas vitamīnus.

Profesores K. Skulmes vadībā tika vērtēta uztura ietekme uz kuņģa un zarnu trakta slimībām un audzēju veidošanos.

Kas dietoloģijā pa šo laiku ir mainījies?

Mēs tagad esam diētas ārsti vai dietologi – ārsti, kas specializējušies dietoloģijā. Pateicoties RSU bakalaura studiju programmas Uzturs un akadēmiskā maģistra studiju programmas Uzturzinātne vadītājai Lolitai Neimanei, kas aizguva ideju no Eiropas, Latvijā tagad ir uztura speciālisti. Viņi paši diagnozi nenosaka, taču saprot, ko ir uzrakstījis ārsts, un zina, kāda diēta pacientam jānosaka. Uztura speciālists labāk pārzina praktisko pusi – kas nopērkams tirgū un veikalā, zina vairāk par uztura bagātinātājiem utt. Tas ir kā ārsta palīgs.

Kādi ir pēdējā laika atklājumi dietoloģijā Latvijā un pasaulē?

Lielākie atklājumi ir veikti pēdējo 50 gadu laikā par balastvielām – cik tās ir vajadzīgas un ko tās labu dara. Otrs lielākais atklājums ir par taukiem, kas ne tikai dod enerģiju, bet no tiem veidojas arī šūnām vajadzīgas vielas.

Vai pacientu, kuri vēršas pie dietologa, problēmas pa šiem gadiem ir mainījušās?

Pirmsākumā – profesores K. Skulmes laikā, kad bija pēckara laiks, – bija uztura nepietiekamība. Kad es sāku strādāt, bija M. Pevznera diētas – Padomju Savienībā obligātas, arī Latvijā. Tad domāja, ka slimais orgāns ir jāsaudzē.

Profesores K. Skulmes nopelns bija tas, ka mēs tā izgrozījāmies, ņemot vērā, ka bija padomju laiks, ka šīs diētas Stradiņa slimnīcas pacientiem bija modernākas, liberālākas un atļaujošākas.

Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centrā es tajā laikā vienlaikus biju dietologs un pētīju, kā būtu labāk pacientiem, un praktizēju kā gastroenterologs.

Vai aptaukošanās ir mūžsena problēma?

Nē! Kad profesore K. Skulme strādāja, mēs lūkojām dabūt vairāk rubļu, lai slimniekiem uzturā būtu vairāk kaloriju. Jau tā viņš ir slims, bet uz tādu knapu robežu turas. Runājām ar mājiniekiem, kas nāca pie slimniekiem, un teicām, lai lūko no mājām atnest tos un tos produktus, jo slimnīcā īsti nebija ko ēst.

Tagad, kad ir pārticība, tad ir aptaukošanās problēma. Tāpēc ka ir slinkums, rijība un baudas. Pašlaik aktuāla ir tēma par to, ka šīs lietas iedzimst – gēni nosaka, kuram ir tieksme aptaukoties. Taču jāatceras, ka ne tikai gēni nosaka, vai cilvēks aptaukosies.