Vera Puķīte

1939.gadā beigusi Latvijas konservatoriju P.Šuberta klasē.

Meita Līga Puķīte (Brita) - pianiste un ērģelniece Zviedrijā.

---

Stokholmā 25.augustā mirusi bijusī mūzikas skolotāja, Latvijas Konservātorijas absolvente un ilggadējā gēteborgiete Vera Puķīte (dzimusi Ozere, arī Puķe-Puķīte).

V. Puķīte dzimusi Maskavā 1915.gadā, jo viņas māte bija aizbraukusi no Latvijas, Pirmā pasaules kaŗa laikā, kad dzimtenē notika kaŗadarbība. Vēlāk viņa kopā ar māti, sešus gadus vecāko māsu Austru un trīs gadus vecāko brāli Herbertu (Herbi) atgriezās Latvijā, kur uzauga Valmieras apkaimē.

Herbis gāja bojā traģiskā nelaimes gadījumā 1936. gadā. Ar māsu Austru un Austras meitu Intu  Vera uzturēja tuvas attiecības, lai gan māsas pēc došanās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā dzīvoja katra savā valstī – Vera Zviedrijā, Austra ar dzīvesbiedru – Dānijā.

Veras vecāki cēlušies no zemnieku ģimenēm, bet abi strādāja „pilsētnieku” darbos – tēvs bija dzelzceļa stacijas priekšnieks, māte atvēra savu grāmatnīcu un rakstāmlietu veikalu. Vera gāja mūzikas skolā, un klavieŗspēle bija viņas mūža aizraušanās. Viņu uzņēma Latvijas Konservātorijā, kur viņa mācījās pag. gs. 30. gados, ko daudzi no viņas paaudzes atceras kā Latvijas uzplaukuma gadus.

Kā daudziem Pirmā pasaules kaŗa laikā dzimušajiem jauniešiem, Otrā pasaules kara sākšanās un PSRS karaspēka ienākšana Latvijā pārtrauca aizsākto karjeru iedīglī un sagrāva nākotnes nodomus un sapņus.

Kara laikā, 1944.gadā, Vera pieticīgos apstākļos apprecējās ar bijušo Latvijas armijas virsnieku Albertu Puķi-Puķīti, kas pēc vienīgās māsas un viņas ģimenes deportācijas 1941. gadā atgriezās karavīra gaitās un iesaistījās Latviešu leģiona 19. divīzijā. „Baigajā gadā” Alberts jau bija aizgājis no Latvijas armijas, un tas viņu paglāba no represijām, kas tika vērstas pret virsniekiem. Viņš strādāja par skolotāju.

Kara jukās Vera nonāca Vācijā, pēc tam Dānijā un Zviedrijā, bet Alberts, cīņās ievainots, karam beidzoties, ilgāku laiku slapstījās Polijā, līdz beidzot atkal satika Veru Zviedrijā.

Zviedrijas dzīvi Vera uzsāka Melndāles pilsētā, pēc tam Gēteborgā. Sākumā viņa strādā fabrikā, Alberts celtniecībā. Taču pēc kāda laika viņai izdodas atrast darbu savā profesijā – par mūzikas skolotāju bērnu mūzikas skolā. Aizraušanās ar mūziku Verai bija nepārtraukta – viņa piedalījās mūzikālos sarīkojumos bēgļu gaitās Vācijā un Dānija, vienmēr bija gatava vai nu muzicēt pati vai kādam māksliniekam atskaņot klavieŗpavadījumu Gēteborgas latviešu sarīkojumos.

Kamēr Vera un Alberts dzīvoja Gēteborga, viņu vasarnīcā bieži ciemojās māsas Austras meita. Arī vēlāk pārcēlusies uz Stokholmu, Vera, kamēr vēl spēja, reizi vai pāris reizes gadā ciemojās pie māsas Kopenhāgenā.

Gēteborga 1954. gadā piedzima Veras un Alberta meita Līga, kas gāja mātes pēdās un izskolojās par ērģelnieci Zviedrijā un Vācijā. Līgas toreizējā laulībā ar žurnālistu Juri Kažu 80. gadu vidū dzimuši mazdēli Dāvis un Nīls. Lai palīdzētu mazdēlus audzināt, Vera un Alberts pārcēlās uz Stokholmu un nopirka dzīvokli Husbijas priekšpilsētā.

1989. gadā Alberts nomira. Vera dzīvoja viena, pa laikam piedalījās Stokholmas latviešu dzīvē un joprojām palīdzēja audzināt abus mazdēlus, attīstot arī viņu mūzikālās iemaņas. Abi zēni vecomāti ar iesauku „Vava” palaikam izklaidēja ar mūzikāliem un komiskiem priekšnesumiem viņas dzīvoklī.

90. gadu otrajā pusē Verai nākas arī palīdzēt ar multiplo sklerozi slimojošajai Līgai. Rodoties slimības komplikācijām, Līga 1999. gadā nomira. Tā kā zēnu tēvs ir pārcēlies uz Latviju, Vera ir latviskuma un mūzikālitātes atbalsts abiem zēniem, kas auga pie Līgas atraitņa Hansa Kolēna Zviedrijā. 2009. gadā piedzima mazmazdēliņš Eliots mazdēlam Nīlam.

Pēdējā laikā Verai pasliktinājās veselība. Taču gandrīz visu laiku, izņemot pēdējās dažas nedēļas, viņa ar mazdēlu un sociālo darbinieku palīdzību un aprūpi dzīvoja ierastajā vidē, pie sava flīģeļa, ar tuvinieku fotografijām un citām piemiņas lietām.

Veras tuvinieki un draugu loks atceras un piemin viņas pozitīvo dzīves skatījumu par spīti dzīves gaitā piedzīvotām grūtībām, viņas sirsnīgo humoru, dabas mīlestību un, protams, arī viņas mūzikālitāti. Vera bija viesmīlīga un, kamēr vēl bija spēks, visus savus ciemiņus – vienalga „savējos” vai zviedrus – cienāja ar bagātīgi klātu galdu – kā jau pie latviešiem.

Veru Puķīti izvadīs 29. septembrī Stokholmā no Skogskyrkogården kapličas plkst. 13.30 un viņas urnu apglabās Veras mātes atdusas vietā Gēteborgā, latviešu kapos Kvībergā.

Par Veru Puķīti sēro un viņu piemiņā paturēs mazdēli Dāvis un Nīls, mazmazdēliņs Eliots, māsas meita Inta Dānijā, māsīca Diāna ar vīru ASV un citi tuvinieki un draugi Gēteborgā, Stokholmā, Latvijā un citās pasaules malās.