Edvīns Zariņš

Edvīns Zariņš (bija latviešu dziedātājs un ģitārists, grupu "Dālderi" un "Dakota" vadītājs.

Dzimis Rīgā, agri zaudējis māti, audzis pie vecāsmātes Čiekurkalnā.

Mācījās Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā, aizrāvās ar hokeju, futbolu un cīņas sportu.

Spēlēja ģitāru vispirms skolas ansamblī, tad mācības skolā pārtrauca, strādāja rūpnīcā un spēlēja ģitāru Gunāra Freidenfelda vadītajā Tramvaju un trolejbusu pārvaldes (TTP) kluba ansamblī (neoficiāli sauktu par „Prauliem”, kas noteikti jāpiemin, kā  viena no Latvijas leģendārākājām rokgrupām kopā ar "Katedrāli" un "Citadeli").

Uzstājās 1972. gada festivālā „Liepājas dzintars”. Neilgu laiku muzicēja kopā Kasparu Dimiteru un Ivaru Godmani, pamatā atkaņojot grupas „Creedence Clearwater Revival” dziesmas.

1975. gadā viņu iesauca Padomju okupācijas armijā, pēc dienesta Zariņš pievienojās Bauskas kultūras nama ansamblim, kas 1979. gadā Skaistkalnes zaļumballē pirmo reizi uzstājās ar nosaukumu „Dālderi”. Uzstājās Latvijas televīzijas raidījumā “Varavīksne”, kļuva populārs ar dziesmu „Dzeltenie aizkari”, kas 1981. gadā piedalījās “Mikrofona” aptaujā.

1983. gadā grupas „Dālderi” pajuka, bet 1988. gadā tika atjaunota citā sastāvā. Līdztekus strādāja Bauskas galdniecībā.

1996. gadā Edvīns Zariņš izveidoja kantrī mūzikas grupu „Dakota”, kas bieži uzstājās Lietuvā.

2013. gadā Edvīnu Zariņu uzņēma Latvijas mūziķu Slavas alejā Liepājā.

#######

«Es uzskatu, ka mūzika ir azartspēle. Tā izraisa ļoti lielu atkarību, no kuras vaļā nevar tikt,» sapratis populārās kantri mūzikas grupas Dakota līderis Edvīns Zariņš. Svinot Dakotas 18. jubileju un savus 60 gadus, ar pārdomātu programmu un vērienīgu koncertu tūri Mana spēle grupa un tās vadītājs dodas pie saviem klausītājiem visā Latvijā.

Kā saka Edvīns Zariņš: mājas spēles aizvadītas, tagad sekos izbraukumu spēles. Ceturtdien Rīgā, koncertzālē Rīga, 9. aprīlī Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē, 11. aprīlī Tukuma pilsētas kultūras namā, 16. aprīlī Jelgavas kultūras namā un 18. aprīlī Latgales vēstniecībā GORS. «Kamēr trumpji rokā, jāspēlē!» viņš uzsver.

Ar koku uz skolu

Grupas Dakota pilngadības un Edvīna Zariņa 60. jubilejas koncertam dots simbolisks nosaukums Mana spēle. «Katrs to var tulkot savādāk. Tā var būt spēle kā muzicēšana uz skatuves. Tā var būt dzīve, kas ir kā spēle. Un spēlē, kā zināms, var laimēt un var pazaudēt. Man šajā spēlē ir laimējies. Laimējies ieraudzīt gan Bagātību salu, gan Manu mīļo, staigāt pa Muzikantu ielu un Piena Ceļu, kā arī aizkurt Kurtizāņu ugunskuru... Dziesmu teksti un mūzika ir manas dzīves lielākais laimests,»

saka grupas līderis. Un, tā kā viņš nav no tiem, kurš nolien pagrabā un viens priecājas par padarīto, bet savu laimestu grib rādīt cilvēkiem, spēle turpinās – jau vairāk nekā 40 gadu garumā.

Edvīns Zariņš atklāj, ka savulaik, mācoties vijoles spēli, pat nedomāja, ka mūzika varētu kļūt par viņa dzīves lielo aizrautību un mīlestību.

«Mani audzināja ome, viņa gandrīz ar koku mani dzina uz mūzikas skolu. Arī no kora stundām bieži muku prom. Taču, kad sāku mācīties spēlēt ģitāru, es iekritu un nekas cits mani vairs neinteresēja. Pat sports ne, ar ko skolas gados biju nopietni aizrāvies. Gan jau tie tur, augšā, zina, kāpēc tā notiekas...»

mūziķis aizdomājas un tad saka: ja sākotnēji mūzika bija kā stabils un pārliecinošs hobijs, jo ilgus gadus paralēli bija arī darbs, tad pamazām tā vilka arvien dziļāk.

Edvīns Zariņš atzīstas, ka ir ļoti paškritisks, viņš neraksta katru dienu pa dziesmai. Un visu, ko uzraksta, nākamajā dienā mēģina paklausīties ar citām ausīm.

«Es esmu iemācījies pārslēgties tā, it kā tas nebūtu mans produkts, un to paklausīties kā vienkāršais klausītājs. Ja kaut kas nepatīk, momentā izdzēšu. Tāpēc Dakotai arī nav ik gadu pa albumam. Turklāt mūsdienās ar albumiem jau vairs neko nevar nopelnīt, tikai ievilkt ķeksīti, ka tas izdarīts.»

Visi Zariņi dulli

Edvīns Zariņš neslēpj, ka viņam nav nekādu īpašu hobiju un aizraušanos. Mūzika viņam ir «viss vienā», un viņš domā, ka tas ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Bet tāpēc ģimene nav apdalīta. Paralēli aktīvajai skatuves darbībai mūziķis vienmēr ir atlicinājis laiku saviem bērniem, tagad – arī mazbērniem.

«Šobrīd, jubilejas tūres laikā, viss notiek saspringtāk, bet, piemēram, Dālderu laikā es jau vispār neko citu nedarīju – programma bija izveidota, vakarā to nospēlēju, un visu dienu biju brīvs cilvēks. Tad daudz biju mājās. Ir bijis periods, kad paralēli strādāju galdniecībā, tad gan, darbu apvienojot ar koncertēšanu, mājās biju mazāk. Taču vienā brīdī šo darbu vairs fiziski nevarēju apvienot ar muzicēšanu, un tad atkal biju brīvāks,» atminas Edvīns Zariņš.

Viņš labprāt atklāj, cik kupla ir viņa ģimene: tie ir četri bērni – divi paša miesīgie [otrajā laulībā dzimusi meita Agnese, trešajā – meita Linda] un divi sievas, taču viņš bērnus nešķiro, visus uzskata par savējiem.

«Šī man ir trešā laulība. Savu tagadējo sievu, ar kuru esmu kopā jau vairāk nekā 30 gadu, apņēmu ar diviem bērniem – tolaik puika gāja 1. klasē, meita bērnudārzā –, un mēs kopā viņus esam uzaudzinājuši. Tāpēc arī viņi ir mani bērni.»

Edvīns Zariņš stāsta, ka vecākā meita bija pārcēlusies uz dzīvi Kiprā, bet nu dzīvo Argentīnā, savukārt Agneses meita, mūziķa mazmeita, palikusi Kiprā. Jaunākā meita Linda dzīvo un strādā Bauskā. «Laikam jau visi Zariņi ir mazliet dulli,» viņš nosmej un izstāsta, ka meitu Lindu 14 gadu vecumā aizsūtīja trenēties teikvondo – lai iemācās pašaizsardzību. «Nedomāju no viņas taisīt sportisti, bet gribēju, lai iemācās par sevi pastāvēt – lai kurš katrs nevar pa dibenu uzsist. Trīs gadus trenējās. Viņa man ir baigais skuķis: kas uz mēles, to arī saka, nekad aplinkus nerunā. Un, ja vajag, arī čaļiem var pa degunu iedot,» smaidot stāsta populārais mūziķis, uzsverot, ka viņam ir arī septiņi mazbērni un tūliņ, tūliņ gaidāms pirmais mazmazbērns.

Nebija izņēmums

Svinot Dakotas 18 gadus, Edvīns Zariņš atsauc atmiņā sevi šajā vecumā. «Tajā laikā aktīvi sportoju, bet, protams, bija arī visādas ballītes un piedzīvojumi. Kārtīga bohēma! Kādas tik ziepes savulaik kopā ar Kasparu Dimiteru tika vārītas! Visam ir iziets cauri. Un kāpēc gan ne? Kad tad vēl iztrakoties, ja ne jaunībā?!» viņš domā. Bet savus 60 gadus mūziķis nejūt. «Kad paskatos spogulī, redzu, jā,» viņš nosmej un piebilst, ka, protams, arī mazbērni, arvien pieaugot, liek štukot, cik tad pašam to gadu. «Nav izjūtas, ka man jau sešdesmit. Laikam tāpēc, ka apgrozos starp jauniešiem. Arī skatuve un publika mani tur. Protams, ir bijuši arī visādi trūkumi – reti kurš mūziķis nav iekritis alkohola gūstā, un arī es nebiju izņēmums. Ko tur slēpt: bija periodi, kad bez divsimt gramiem uz skatuves nemaz neizgāju... Es nesaku, ka tagad nelietoju vairs nemaz, bet nu jau sesto gadu sevi kontrolēju un alkoholu lietoju tikai mājās, kādā kompānijā,» vaļsirdīgi stāsta Dakotas līderis. Viņš atklāj: pašam vienā dienā uznāca apskaidrība, ka tā vairs nevar turpināt.

«Es nekad neko neplānoju stingri uz priekšu. Šodien domāju, ko darīšu rīt, bet rīt domāšu, ko darīšu parīt. Protams, grupas koncertu tūre tiek plānota, bet tas ir kaut kas cits. Es par sevi nekad nedomāju, ko darīšu, piemēram, pēc trim mēnešiem. Jo pasaule tā iekārtota, ka rīt viss var beigties. Kā spēlē: šodien varu vinnēt, rīt – visu zaudēt.»

Edvīns ZARIŅŠ

• Dzelteno aizkaru un Kurtizāņu ugunskura autors

• Populārās kantri grupas Dakota līderis

• Dzimis 1954. gada 9. novembrī Rīgā. Čiekurkalna puika, audzis pie vecāsmātes. Jau vairāk nekā 30 gadu dzīvo Bauskā, rušinās savas mūzikas dārziņā, bet sirdī joprojām ir rīdzinieks

• Uz skatuves ir jau vairāk nekā 40 gadu; savulaik slavens kļuvis kopā ar Bauskas grupu Dālderi

• Vijoles spēli sācis mācīties četru gadu vecumā un to turpinājis Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā

• Skolas gados aizrāvies ar sportu: spēlējis hokeju, futbolu, nodarbojies ar boksu

• Darba pieredze: bijis mēbeļu galdnieks, iekšējās apdares celtnieks, santehniķis, apģērbu šuvējs, rūpnīcā VEF labojis mehāniskās rakstāmmašīnas

• Pirmo lielo skatuves pieredzi ieguvis 1972. gada Liepājas dzintarā

• Dakotas pirmais albums Klaidoņa pasakas ticis nominēts Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai, otrais Vakariņas piecatā un trešais Viss vēl būs to arī ieguva

• 2003. gadā Bauskas kantri mūzikas festivālā atzīts par labāko kantri solistu

• 2013. gadā uzņemts Latvijas mūziķu Slavas alejā Liepājā

• Trīsreiz precējies. Ar trešo sievu Karmenu (visi gan viņu sauc par Silvu) ir kopā jau vairāk nekā 30 gadu. Četri bērni, septiņi mazbērni.

Santa Raita