Jānis Teodors Indāns

            SKATĪT otru ierakstu Jānis Indāns.

1895. gada 28. februārī Gārsenes pagastā dzimušais Jānis Teodors Indāns bija viens no ievērojamākajiem Latvijas armijas ģenerāļiem, kurš ne tika guvis nozīmīgu pieredzi Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara cīņas, bet jau neilgi pēc karadarbības noslēguma kļuva par vieno no redzamākajiem un talantīgākajiem jaunās valsts aviācijas speciālistiem, strauji gūstot laikabiedru atzinību.

            Militāro karjeru vēlākais ģenerālis uzsāka Pirmā pasaules kara gados. Pēc sekmīgas Viļņas vidējās ķīmiski tehniskās vidusskolas absolvēšanas Kazaņā, Indāns pēc dažu mēnešu ilgušām studijām 1916. gada oktobrī beidza Petrogradas Tehnisko artilērijas skolu, iegūstot Krievijas impērijas armijas jaunākā virsnieka – praporščika pakāpi. Dienests Indānam turpinājās jau frontē, stājoties pretī ienaidniekam kā Latvijas teritorijā dislocētās Krievijas 5. armijas štāba artilērijas daļas karavīrs. Guvis gan nopietnu ievainojumu, gan kontūziju, 1917. gada septembrī neilgi pēc Rīgas krišanas vācu rokās jaunais virsnieks tika paaugstināts podporučika pakāpē. 1918. gada februārī, Vācijas 8. armijai realizējot strauju ofensīvu visā Latvijas teritorijā, kas rezultējās pilnīgā Baltijas zemju okupācijā, Indāns Daugavpilī krīt gūstā, un laiku līdz pat kara noslēgumam pavada kā vācu karagūsteknis, taču veiksmīgi atgriežas dzimtajā Gārsenē jau nākamajā mēnesī pēc Vācijas kapitulācijas.

            Sākoties Latvijas Neatkarības karam, 1919. gada pirmos trīs mēnešus Indāns pavada lielinieku apcietinājumā. Aprīlī viņš tiek mobilizēts Padomju Latvijas armijā, taču jau jūnijā dezertē, pāriet fronti un turpina cīņu Latvijas Pagaidu valdībai lojālo bruņoto spēku rindās, Sēlijā virsleitnanta pakāpē komandējot un uzsākot Lietuvas armijas komandiera pakļautībā esošā Augškurzemes partizānu pulka organizēšanu, kā ari no jūlija pildot Ilūkstes apriņķa komandanta pienākumus. Indāna veidotais partizānu pulks veiksmīgi cīnījās, atbalstot Lietuvas karaspēka cīņu pret lieliniekiem, gan Daugavpils apkārtnē, gan pie Bebrenes un citos frontes sektoros. Pēc vienotas Latvijas armijas izveidošanas 1919. gada vasarā, Augškurzemes partizānu pulku augustā pievienoja jaunizveidotajam 3. Jelgavas kājnieku pulkam, kur bijušie partizāni veidoja pamatu tā 3. bataljonam, iesaistoties arī turpmākajās kaujās par Latvijas brīvību. Par nelielo partizānu grupu apvienošanu vienā organizācijā un tā cīņām 1919. gada pavasara un vasaras mēnešos, Indānam tika piešķirts Latvijas valsts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis.
1920. gada janvārī Indāns uzsāka aviācijas virsnieka gaitas, iestājoties Aviācijas parka lidotāju skolā, kuru absolvē tā paša gada jūnijā. Turpmākajos gados Indānu raksturo strauja un daudzpusīga karjeras izaugsme. Pēc dienesta Armijas galvenajā mehāniskajā darbnīcā, 1921. gada aprīlī Indānu pārceļ uz Aviācijas divizionu, savukārt jau 1923. gadā viņš tiek iecelts par Aviācijas skolas priekšnieku. 1920. gadu beigās Indāns bija Latvijas valsts militārais atašejs jeb kara aģents Lietuvā. No 1934. gada veic arī civilās aviācijas inspektora pienākumus un jau gadu vēlāk viņš kļūst par Latvijas armijas Aviācijas pulka komandieri. No 1937. gada bijis arī civilās aviācijas inspektors Tehniskās divīzijas pārvaldē. Žurnāls “Spārnotā Latvija” 1935. gada 1. februārī par Indānu rakstīja sekojošo: “Tiešām, starp aviācijas darbiniekiem nav daudz tādu, kas līdztekus administratīvam darbam, prastu atlicināt laiku arī praktiskai lidošanai. Jāzin, ka pulkveža Indāna darbs kara aviācijas skolā, prasa tik daudz laika, ka tiešām ir vajadzīga liela enerģija un fiziska izturība, lai pēc darba štābā un aviācijas skolā, vēl rastos vēlēšanās doties uz tālo aerodromu, sēsties lidmašīnā un pavadīt dažas stundas gaisā. [..] Nenogurstošais skolas priekšnieks daudz mīļāk uzturas aerodromā, nekā šaurās kancelejas telpās. Viņš vienmēr ir gatavs uzņemties visgrūtāko un tālāko lidojumu – ja vien to atļauj dienesta apstākļi. [..] Varētu domāt, ka lidotājs, pulkveža dienesta pakāpē, atšķiras no pārējiem ar atturīgu, uzmanīgu lidošanu, ka pulkvedis nekad nedrīkst taisīt cilpas un veidot figūrlidojumus. Bet tā tas nav. Šinī ziņā pulkvedis Indāns ir savā nozarē revolucionārs – viņš rāda, ka administrators un skolas priekšnieks, pat pulka komandieris, var būt arī lielisks lidotājs. [..] Un ir taču pareizi, kad jaunie lidotāji spriež: “Ja pulkvedis veido tādas figūras, tad jau mums, kā jauniem, jācenšas viņu pārspēt!””
 

Indāna karjeras kāpums atspoguļojās arī dienesta pakāpēs - 1920. gada novembrī saņēmis kapteiņa pakāpi, 1925. gadā – pulkveža-leitnanta, 1930. gadā pulkveža un visbeidzot 1940. gadā neilgi pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā – ģenerāļa dienesta pakāpi. Turklāt no 1927. līdz 1928. gadam Indāns veica arī žurnāla “Aizsargs” galvenā redaktora pienākumus, bijis studentu korporācijas “Tervetia” filistrs, kā arī turpinājis pilnveidot savu izglītību, apmeklējot ne tikai virsnieku kursus, bet arī 1930. - 1932. gadā studējot Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā.

  Pēc valsts neatkarības zaudēšanas Indāns bija viens no Latvijas armijas virsniekiem, kurus represēja okupācijas vara. Pēc atvaļināšanas no dienesta viņš tika apcietināts 1941. gada 14. martā un deportēts uz Maskavu, kur 18. jūlijā, līdzās citiem augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem, Indānam piespriedu nāvessodu, ko neilgi pēc tam izpildīja.

            Savas militārās karjeras laikā Jānis Indāns apbalvots ar vairākiem Latvijas un ārvalstu apbalvojumiem - Lāčplēša Kara ordeni (3. šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (4. šķira), Somijas Baltās rozes ordeni (3. šķira), Zviedrijas Šķēpa ordeni (3. šķira), Lietuvas Vīta Krusta ordeni (1. šķira, 2. pakāpe), Krievijas impērijas Sv. Staņislava ordenis (3. šķira) un citiem.