Ofēlija Sproģere

Studējusi Latvijas Universitātē romāņu valodas, strādājusi par skolotāju un bibliotekāri. Pirmās publikācijas kopš 1934. gada. Devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1950. gada dzīvoja Anglijā, 1954. gadā pārcēlās uz Zviedriju. Publicējusies laikrakstā "Tēvijas Sargs", žurnālos "Daugava", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Latvju Mēnešraksts", trimdā – laikrakstos "Latvija", "Laiks", "Nedēļas Apskats", žurnālos "Sauksme", "Jaunā Gaita", "LaRA's Lapa". Publicējusi recenzijas un apceres par Aleksandra Čaka, Alfreda Dziļuma, Rūtas Skujiņas, Teodora Tomsona, Edvarda Virzas, Veronikas Strēlertes, Zinaīdas Lazdas, Andreja Eglīša, Mirdzas Bendrupes un citu autoru darbiem. Sastādījusi literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša izlases "Starp provinci un Eiropu" (1971), "Tālos ceļos, savos ļaudīs" (1973), "Raksti" (1977); tulkojumi, piemēram, Džovanni Bokačo "Dekamerons" un citus darbus.

Dzimusi ierēdņa Žaņa Friča Alberta Sproģera ģimenē. Māte Lūcija Laura Sproģere (dzimusi Skuja; 1897-1981).
Māsa Berta Sofija Rudzīte (dzimusi Sproģere; saukta par Bitīti; 1912-1994), literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša sieva.
Precējusies ar Aleksandru Jansonu (1916-1991), vēsturnieku, bibliotekāru.

1944.gadā devusies bēgļu gaitās ar dēlu Mārtiņu un savu tēvu uz Vāciju; vīrs palika Latvijā, bijis represēts un izsūtīts.

----

Vēl kāds fakts no ofēlijas dzīves, kas aprakstīts 1946.gadā latviešu nometnes "Saule" laikrakstā: "Šajās dienās Lībekā rakstniecei — literatūras kritiķei Ofēlijai Sproģerei, kad viņa atgriezusies mājās no franču valodas stundas, uzbrukuši divi laupītāji. Tas noticis pilsētas nomalē, kapsētas apkārtnē, netālu no rakstnieces dzīves vietas. Vēl nenoskaidrotas tautības uzbrucēji izrāva Sproģerei no rokām portfeli un viens iešāvis pistoles lodi krūtīs, pēc tam ļaundari aizbēguši. Par laimi drīz pēc tam garām gājuši tautieši, kas sašauto atraduši, citādi viņa būtu mirusi noasiņojot. Sproģere ievietota latviešu slimnīcā, kur viņas dzīvību izdevās glābt. Plaušās iestrēgusī lode vēl nav izņemta."