Eleonora Tuče

Eleonora Tuče, latgaliete, triju bērnu mamma - Marijas, Edvarda un Tonijas. Lielsaimniece. Lauku māju īpašniece.

Padomju vara viņu deportēja no Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Tuču mājām uz Omskas apgabala Isilkulas rajonu Sibīrijā 1949. gada 25. martā.

Eleonora atgriezās Latvijā 1956. gada pavasarī.. Sāka dzīvot pie meitas Marijas, kurai 1955. gadā bija piedzimusi meita Elita. 1962. gadā Marijai piedzima otrā meita - Raimonda. Tagad viņas abas Latvija pazīst kā Elitu Veidemani un Raimondu Vazdiku.

Mūsu vecmamma nodzīvoja bagātu mūžu līdz 1987. gadam. 

***

…Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā.

25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes 1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots…

Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleonora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju.

Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu…

Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks…

Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja… Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds.

Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: “Marija, pēc jums ir atnākuši.” Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: “Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu.

Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu “nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei. …

Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: “Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī “tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā 25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju. …

Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par “ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis.

Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.

Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums. Man toreiz bija tikai trīs mēneši. Un mana mamma - Marija - tikai pēc daudziem, daudziem gadiem izstāstīja visu, kas noticis...

Un tikai pēc daudziem gadiem Marija saprata, cik ļoti bija riskējis skolotājs Purviņš, slēpdams Mariju savās mājās. Arī toreiz bija varoņi.

Elita Veidemane