Helēna Zemjāne

Pirmā pasaules kara vētra agronomu Pauli Mituli aiznesa uz Smoļensku, tur 1919. gada 17. decembrī piedzima Helēna. Viņai bija tikai divi gadi, kad nomira māte. Kara beigās kopā ar tēvu atgriezusies dzimtenē, viņa auga pie tēva mātes lauku saimniecībā netālu no Jelgavas. Helēna Jelgavā beidza Hercoga Pētera ģimnāziju, mācījās klavierspēli Jelgavas Tautas konservatorijā. Viņa iestājas Latvijas Universitātes Filoloģijas un Filozofijas fakultātes ģermāņu nodaļā, 1939. gada rudenī pievienojās korporācijas Daugavietes saimei un konventos bieži spēlēja klavieres
1941. gada 14. jūnijā kopā ar tūkstošiem citu iznīcībai pakļauto uz Staļina Gulagu deportēja Helēnas tēvu. Helēnas trauslajā dvēselē šis notikums atstāja dziļas pēdas. Viņas glezna "Tēva māja" ar nokaltušu koku pauž izmisumu un bēdas par zaudējumu. Otrs trieciens - degošā Jelgava 1944. gada vasarā. Bet šajā traģēdijām piesātinātajā laikā Helēnas dzīvē gadījās arī laimīgāki brīži - viņa satika savu izredzēto - Raimondu Zemjāni,  un 1943. gadā piedzima viņu pirmais bērns, meitiņa Ilze.
Pirms Padomju armijas ienākšanas Latvijā Helēnai, viņas vīram, bērnam un vecmāmiņai izdevās nokļūt Zviedrijā, te 1948. gadā piedzima dēls Jānis. Tomēr viņi, tāpat kā daudzi citi latvieši Zviedrijā, nejutās drošībā un nolēma doties uz ASV. Viņi apmetās uz dzīvi Minesotā, kur Raimonds Zemjānis turpināja studijas, ieguva grādu un sāka strādāt Veterinārās medicīnas koledžā. Minesotā piedzima jaunākā meita Silvija. Helēna 1972. gadā beidza universitāti Minesotā, iegūstot grādu mākslas pedagoģijā ar skolotājas tiesībām.  Piepildījumu viņa atrada, spēlējot klavieres un pavadot tautasdejas, dziedot korī, mācot ticības mācību un latviešu valodu, darbojoties korporācijā Daugavietes, kā arī gleznojot. Viņa mēdza teikt, ka ota jātur rokā katru dienu, tāpat kā katru dienu jāvingrinās klavierspēlē. Lielākoties viņa darināja akvareļus, gleznojot ziedus priecīgās krāsās un ainavas, bet viņai ir arī eļļas gleznas, kapara grebumi, keramikas veidojumi.
Garezerā latviešu nometne un vasaras vidusskola kļuva par Helēnas oāzi, jo šeit viņa varēja būt starp tautiešiem un darīt darbu, ko mīlēja. 
Raimondam Zemjānim pensionējoties, viņi kādu gadu dzīvoja Kenetskvērā (Kennet Square), Pensilvānijā, kur Raimonds mācīja studentus, būdams viesprofesors. Viņi dzīvoja vēsturiskā celtnē auglīgu lauku un ziedošu dārzu vidū. Ņujorka ar Metropolitena operu, ko viņi bieži apmeklēja, bija autobusa brauciena attālumā. Tie bija laimīgākie laiki viņu dzīvē.
Viņu dēls Jānis un meita Silvija dzīvoja Kalifornijā, abi apprecējās. Sāka dzimt mazbērni, un vecvecāki pārcēlās tuvāk mazbērniem, lai varētu viņiem mācāt latviski lasīt, rakstīt un visu pārējo, kas latvietim jāzina.
Helēna Losandželosas latviešu skolā sāka mācīt ticības mācību un latviešu valodu mazākiem bērniem, spēlēja pavadījumus tautasdejām, kuras kādu laiku mācīja Silvija. Helēna nenogurusi gādāja, lai mazbērni kārtīgi veiktu mājas darbus, viņa uzņēma mazbērnus savā mājā. Vasarās Helēna devās uz Garezeru un iedvesmoja arī savus mazbērnus braukt tur mācīties.
Losandželosas latviešu namā mēs esam priecājušies par Helēnas gleznu izstādēm. Tāpat mums prieku sagādājusi viņas dēla Jāņa vijoļspēfe. Helēna saviem bērniem un mazbērniem vienmēr centās dāvināt latviskas piemiņas lietas, rotaslietas, grāmatas, viņa gribēja, lai mazbērniem būtu tautastērpi, apkārt latviska gaisotne... cik nu iespējams.
Latvijai atgūstot neatkarību, Raimonds Zemjānis vēlējās braukt mācīt studentus Latvijā, ja vien būtu mazliet jaunāks...
Helēna pievienojusies aizgājēju pulkam. Cerēsim, ka latviskuma dzirkstele, ko viņa iededza gan savos mazbērnos, gan citos latviešu bērnos un jauniešos, neizplēnēs, bet degs ar rāmu, pastāvīgu liesmu. (Laiks, 15.10.2005)