Imants Štāls

Dzimis Jelgavā, miris Vācijā, Veilburgā.

-----

Līdz ar pirmām rudeņa šalkām, stājusies krietna un mīļa cilvēka sirds. Imīša starp mums vairs nav... Draugu atstāts, sporta ļaužu gandrīz vai aizmirsts, krietnais sportists š. g. 1. oktobrī pēc ilgas slimības aizdarīja acis uz mūžu. Visu savu īso dzīvi, tikai 26 gadus, Imants Štāls veltīja gandrīz vai vienīgi sportam. Enerģisks, mūžīgi optimists, godīgs un mīļš, — tā varētu I. Štālu īsi raksturot. Viņu nesatrieca arī ilgā un grūtā slimība, kas izrādījās neārstējama. Ik dienas Štāls, kaut arī uz gultas guļot, kala jaunus plānus, pētīja, mācīja saviem biedriem visu jaunāko basketbolā. Bet dažkārt draugi Imi pārsteidza skatot savus vecos sporta uzņēmumus, kur vēl visi kopā un ...raudot. Bija jau gandrīz vai gads pagājis uz gultas un ilgais slimošanas laiks, šķiet, jau atņēma lēnām ticību. Sākās krīzes un veselība vairs neuzlabojās.

Kā basketbolists Štāls bija |otl iecienīts. Laukumā atjautīgs, zibenīgi veikls ar lieliskiem metieniem. Savas sportista gaitas sāka dzimtenē, Jelgavā. Internacionālās un Latvijas meistarvienības "Starta" sp. Krauklis saskatīja Štālā dotības, gribu un aicināja uz Rīgu. Rīgas "Startā" sākās viņa panākamu ceļš. Diemžēl, Latvijā tas bija īss. Pēc kara un leģionāra gaitām Štāls nokļuva trimdā Ķīlē. Tur drīz izveidojās spēcīga basketbola komanda. Tas bija trimdas pirmais pārsteigums. Sacenšoties gan ar latviešu, amerikāņu u.c. vienībām tiek gūtas daudz jaukas uzvaras. Skatītājiem nāk viens pārsteigums pēc otra. Jo vienība spēlē |oti ātru un zibenīgu basketbolu. Lai rastu lielākas iespējas reprezentēties, vienība atstāj angļu joslu un pārce|as uz Hanavu. Vienības „dvēsele", protams, ir Štāls. Seko ceļš uz latviešu meistarību. Tikai negadījuma dēļ "hanaviešl" netiek tajā godi, jo brīdī, kad Štāls vienībai visvairāk vajadzīgs, pēdējais saukts cīnīties latviešu izlasē turnejā Francijā. Atkal panākumi. Vairākas franču vienības piedāvā Štālam darba iespējas un lūdz pārcelties uz Franciju. Izšķiršanās grūta. Tomēr nogaidīšana šķiet pareizāka un Štāls paliek Vācijā. Hanavā rodas nesaskaņas un komanda pajūk. Enerģijas un optimisma pilns Štāls savervē no malu malām basketbolistus un rodas Glīzenes "Daugavieši'". Šīs vienības propagandas darbs un panākumi |oti lieli. Taču tā arī ir Imanta Štāla pēdējā vienība. Sākas liktenīgā slimība, kurai jau pašā sakumā ārsti dod maz cerību. Draugi to slēpj. Veselības stāvoklis ļoti svārstīgs, līdz seko jauns sāpīgs trieciens — likvidējas Glīzenes darba rota, līdz ar to "Daugavieši" un Štāls paliek viens. Draugi sarakstās, bet drīz vairākām vēstulēm nenāk atbilžu... Nojautas piepildās — klusi, neviena neapgrūtinājis, Štāls aizgājis aizsaulē... Dziļās skumjās paliek viņa dzīvesbiedre, meitiņa, draugi — cīņu biedri, visa sporta saime, kas nemūžam neaizmirsīs Imša brīnišķīgo sirsnību un biedriskumu. (Latvija. 26.11.1949)

-----

Pieci klusi gadi aizskrējuši, kopš veļu valstībā aizsauca no laicīgās pasaules tās puteklīti — latviešu sportistu. Rudens šalku troksnī aizgāja, klusi un neviena netraucēts, izlases basketbolists Imants Štāls, dziļi satriecot savus daudzos draugus. Imants ar savu sirsnību un biedriskumu bija iemantojis tādu mīlestību, ka sāpīgo vēsti dzirdot, ne vienam vien neizdevās apvaldīt sāļās sulas pērlītes acīs... Aizgājušais bija arī teicams sportists vārda pilnā nozīmē. Pāri visam — karsts patriots, krietns latvietis ar izcilām organizatora spējām. Leģiona rindās gājis cauri ugunīm pret komunistiem un savas īsās karavīra gaitas, pateicoties krietnajai stājai, beidza ar seržanta pakāpi. Štāla „režijā" Vācijā radās latviešu basketbola paraugvienība "Daugavieši" Gīzenes latviešu darba rotas paspārnē, šī vienība kalpoja tīri latviskai propagandai. Spēkojoties bez gala daudz reižu ar ASV karavīru vienībām, "Daugavieši" nezaudēja amerikāņiem ne reizi! "Daugavieši" bieži demonstrēja savu māku un latvisko stāju augstu amerikāņu virsnieku klātbūtnē, droši un lepni nesot uz saviem nacionālo krāsu tērpiem vārdu "Latvians". Pats Štāls vairākkārt tika iedalīts latviešu basketbolistu izlasē. Piedalījās arī „All Stars Riga" turnejā Francijā un pēc tam saņēma vairākus piedāvājumus pārcelties turp un saistīties franču basketbolistu sagatavošanas darbā. Visus jaukos nodomus izjauca toreiz nedziedināmā slimība (pēc pārciestās angīnas sekoja sirds vārstuļu iekaisums), kas nelaikā krietno cilvēku izrāva no mūsu vidus. 1952. gada pavasarī no Vācijas bijušos daugaviešus ASV apciemoja kādreizējā Štāla istabas biedra Pētera Skujas vēstule. Tā pastāstīja, ka Veilburgas kapsētā (netālu no Gīzenes), kur atdusas Štāls, visas kapu kopiņas pēc zināma laika nolīdzina ar zemi, ja tās nav pienācīgi koptas. Būtu labi, ja kādi no Imanta bijušajiem draugiem, kas vairums ASV un Kanādā, par šo lietu pārdomātu, jo līdzīgs liktenis draud arī Imanta kapam. Iniciatīvu uzņēmās basketbolists Valentīns Vītols. Viņš informēja vairākus latviešu sporta darbiniekus ASV un Kanādā. Bet pagāja nedēļas, mēneši — viss klusu... Vītols saņēma otru vēstuli, ka kapu līdzinātāji jau „trinot lāpstas..." Tieši ap to pašu laiku tomēr pienāca no Kanādas pirmais, tai laikā arī vienīgais naudas sūtījums — 25 dolāri no visjaunākā daugavieša — Jāņa Rihtera. Vītols pārsūtīja naudu uz Vāciju Skujam un tas steigā parūpējās par cementa ietvara aplikšanu štāla kapam. Nedēļu vēlāk Veilburgas kaprači nolīdzināja nekoptos kapus... Pēc Skujas informācijas, līdz ar zemi pazuda arī kāda cita tautieša kapa kopiņa, par ko neviens nebija interesējies. Bet Štāla atdusas vieta bija glābta un par to galvenā pateicība jaunam latviešu zēnam! „Dzelzs jākaļot kamēr karsta", un V. Vītols tūdaļ uzsāka otru akciju kapakmeņa uzstādīšanai, šoreiz atsaucība bija lielāka. Bet ar to nepietiek Un tad, no Kanādas atkal pienāca jauns naudas sūtījums 60 dolāru apmērā! Tas pats Jānis Rihters kopā ar otru basketbolistu Alfrēdu Miezīti pēc kādām sporta sacensībām bija apstaigājuši klātesošos un minēto summu savākuši. Iztrūkstošo sedza Vītols ar Skuju un Imanta Štāla kapu kopš 1953. oktobra rotā arī izskatīgs kapakmens. Imanta kapu nenolīdzināja ar zemi! Krietnā, sirsnīgā latviešu zēna pēdējā atdusas vieta ir uzposta. Un pateicoties grupai draugu, var būt, kādreiz I. Štāla atvasīte — meitiņa, kad paaugsies, atbrauks no tālās Austrālijas un noliks kādus ziedus... Viņa sava tēva kapu Veilburgas kapsētā atradīs...! (Laiks, 28.08.1954)