Mārtiņš Štrovalds

Mārtiņš Štrovalds savas skatuves gleznotāja gaitas bija sācis jau Rīgas Nacionālā operā, kur kā galveno meistaru L. Liberta, P. Rožlapas un citu palīgdekorātors apgleznoja gan lielos "palagus" gan veidoja dekorātīvās detaļas, ieliekot tajās arī sava paša radošā talanta daļu. Aplausus un atzinību par visu, protams, saņēma meistari, bet palīgiem tika laba skola un viens otrs lats gleznieciskās izglītības nobeigšanai Mākslas akadēmijā.

Mārtiņa Strovalda darinātās skatuves dekorācijas, tāpat kā viņa gleznās pludo gaismā, tajās jūtama saules toņa valdonība. Visai viņa mākslai kopsaucējs bija diža latviska pārliecība, kas staroja no katra viņa garīgās dzīves auda. Tas varbūt ierobežoja viņu kā mākslinieku, lika tam virzīties aplī ap zināmu centru, bet tajā pašā laikā apbalvos ar vienības vainagu viņa personību un tās izpausmes, ko katrs viņa mākslas cienītājs - trimdas latvietis varēja viegli uztvert un pārdzīvot.
Jau pirms gada smaga slimība satrieca Mārtiņu Štrovaldu un atņēma viņam spēju gleznot un tagad, ziemas saulgriežu mēneša vidū, apstājās arī viņa kādreiz strauji pukstošā sirds. Ļaujot tam piepulcēties sentēvu vējiem, kur tam nebūs jākāpj ne augstos šķīstīšanas kalnos, ne jāklaudzina pie paradīzes vārtiem, jo, dievturis būdams, viņš aizmūžu skatīja savā īpatnējā latviskā gaismā. Šo savu ticību aizgājējs arī centās iegleznot savos darbos, kas nu paliks daudzās latviešu mājās kā daļa no viņa dvēseles un pārdzīvojumu pasaules. Diemžēl skatuviskie gleznojumi-dekorācijas zūd reizē ar aizvadītajām izrādēm un pieder tagad tikai mūsuvizuālai atmiņu pasaulei. (Latvija, 06.01.1979)