Maksimiliāns fon Glāzenaps

Latvijā dzimis (Ēdolē) un studējis ķīmiķis tehnologs, LU (RPI) profesors.

Viņa skolnieki ir ievērojamie PSRS ķīmiķi tehnologi Erhards Bricke (Britzke, 1877 — 1953,  akdēmiķis, Ļeņina prēmijas laureāts, vēlāk kļuva par PSRS ZA viceprezidentu) un Pjotrs Budņikovs (1885 — 1968)

1870.g.  Absolvējis Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļu.

1870 – 1873.g. Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta asistents,

1873 – 1878 docents,

Cukura un cukurbiešu rūpniecībai Eiropā nozīmīgu stimulu deva Napoleona I 1811. gada dekrēts par nozares attīstību. Francijā sākās plaša zinātniskā darbība, dibināja arodskolu, kur gatavoja cukurrūpniecības speciālistus, un par valsts līdzekļiem uzcēla četrus modernus uzņēmumus.

Franču inženieri ievērojami pilnveidoja pārstādes tehnoloģiju. Kopš 19.gs. 20. gadiem cukurbiešu pārstrādes attīstības centrs atkal pārcēlās uz vācu zemēm, īpaši Saksiju, kur līdz 19. gadsimta 70. gadiem vācu inženieri izveidoja jau mūsdienām tuvu cukurbiešu pārstrādes tehnoloģiju.

19. gadsimtā Krievijas Baltijas guberņās cukurbiešu audzēšana neattīstījās pietiekami strauji, jo impērijā galvenā uzmanība tai bija pievērsta Iekškrievijas melnzemes rajonos un Ukrainā.

19.gs. 80-tajos gados Glāzenaps veica cukurbiešu audzēšanas izmēģinājumus Vidzemes un Kurzemes guberņu saimniecībās. Skeptiķi gan viņa darbu sauca par lieku māžošanos, taču profesors pierādīja, ka Latvijā audzēto biešu kvalitāte neatpaliek no Krievijas galvenajos cukurbiešu rajonos audzētajām saldajām saknēm, tātad arī cukura ražošana ir iespējama.

1878 – 1914 profesors.

1887 – 1906  Ķīmijas nodaļas vadītājs.

Savācis plašu ķīmisko preču kolekciju un izveidojis Tehnoloģijas un preču zinātnes muzeju.

Tajā  1900. gadā, kad RPI Ķīmijas nodaļa pārcēlās uz jauno laboratoriju korpusu Kronvalda bulvārī 4, profesora Glāzenapa ķīmijas tehnoloģijas izstrādājumu kolekcijai ierādīja atsevišķu telpu. Izveidojoties LU, šo kolekciju sāka dēvēt par Tehnoloģijas un preču zinātnes muzeju

1904. g. RPI profesori Pauls Valdens un Maksimilians Glāzenaps izvirzīja Nobela prēmijai V. Ostvaldu, kurš vienīgais no Latvijas šōbrīd ir saņēmis Nobela prēmiju ķīmijā (1909. gadā)

1914.g.  Rīgas Politeniskā institūta Goda loceklis

1919.g. lielinieku terora laikā arestēts kā muižniecības pārstāvis, atbrīvots, pateicoties Valdena centieniem.

1919 – 1923 Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas profesors.

Pētījis Rīgas apkārtnes ūdeņus. Ieteicis izmantot Baltezera pazemes ūdeņus Rīgas apgādei ar dzeramo ūdeni. Pētījis arī javu saistvielu (ģipša, romāncementa, portlandcementa) ražošanu, rūgšanas tehnoloģiju, pierādījis biešu kultivācijas iespēju Latvijā. Noskaidrojis magnija kaitīgo ietekmi uz portlandcementu.

Viņa grāmatas par betona un ģipša īpašībām joprojām nopērkamas Amazon.com

***

Dzimtas pirmsākumi meklējami 13. gadsimtā Pomerānijā. Vilekīns, saukts Glazenaps (latīņu: Willekinus dictus Glasenap) pieminēts kā ciema zemes īpašnieks kādā Kaminas (tagad Kameņa Pomorska Polijā) bīskapa dokumetā.

Livonijā dzimtas pārstāvji izsekojami līdz 16. gadsimtam, kad Tenis Glazenaps (Tönnies Glasenap) 1545. gadā bijis Rīgas arhibīskapijas vasalis, Viļakas pils (Marienhausen) pilskungs.

1552. un 1554. gadā arhibīskaps viņam izlēņoja zemi Krustpils apkārtnē. Vēlāk dzimtas piederīgie ieguva īpašumā Saluses muižu (Salishof) Vidzemes guberņā (tagad Hānjas pagastā Igaunijā).

Dzimtas Saluses atzars (Glasenapp a. d. H. Salishof) 1747. gadā uzņemts Vidzemes bruņniecības matrikulā, 1827. gadā - Igaunijas bruņniecības matrikulā.

1898. gadā dibināta dzimtas piederīgo biedrība (von Glasenapp'scher Familienverband e. V.), kas pastāv līdz mūsdienām.

Muižas

Glāzenapu dzimtas valdījumā bijušas

• Duntes muža (Ruthern, Rutershoff, Ruterhoff),
• Ziemeru muža (Semershof),
• Trepes muiža (Treppenhof),
• Kārķu muiža (Alexanderhof)

Igaunijas teritorijā dzimtai piederēja

• Saluses (Salishof),
• Pindi (Bentenhof),
• Leevi (Loewenküll),
• Koigas (Koik),
• Peri (Perrist) u.c. muižas.

Avots: http://www.kimijas-sk.lv, news.lv, lu.lv