Jūlijs Jansons

Jūlijs Jansons Jāņa dēls

Bija 8. Valmieras kājn. pulka komandieris, palkavnieks. Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1880. g. 28. nov. Šāvienā.

Izglītojies Valkas skolotāju seminārā. Pēc tam izturējis brīvprātīgā eksāmenu Pleskavas kadetu korpusā un

1899. g. iestājies 116. Malojaroslavecas kājn. pulkā Rīgā. Beidzis mācību komandu un iestājies Viļņas junkuru skolā. Pēc tās beigšanas dienējis Daugavpilī un Narvā, sasniedzis štabskapitāna pak. 

1. pasaules kara kaujās piedalījies jau no 1914. g. 1. aug. kā rotas, vēlāk bataljona komandieris 92. Pečoras pulkā. Piedalījies kaujās pie Krakovas, Karpatos, Peremišļas, Ļvovas, ap Strīpas upi un Bržezaniem.

Trīsreiz ievainots.

Apbalv. ar 6 kaujas ordeņiem, paaugst. par apakšpalkavnieku.

1917. g. martā pārcelts uz Rezerves latv. strēln. pulku par bataljona komandieri. 12. dec. demobilizēts. 

1919. g. 1. febr. brīvprātīgi iestājies Ziemeļlatvijas brigādē, iecelts par 1. Valmieras kājn. pulka komandieri, personiski komplektējis pulku, apmācījis karavīrus un 27. martā vedis tos pirmajās cīņās pret lieliniekiem.

No marta līdz sept. pulks izcīnīja spīdošas uzvaras Alsviķu un Karvas staciju raj., pie Apes, Vaidavas un Melnupes krastos, pie Saru un Mencas muižām, pie Alūksnes, Vecgulbenes, Jaunlubānas, pie Atašienes, Līvāniem un Dubnas upes. Pulks noturēja frontes lielāko daļu tajā laikā, kad Ziemeļlatvijas brigādes pārējās daļas cīnījās Vidzemē pret landesvēru.

No 10. jūn. līdz 5. jūl. J. bija frontes pavēlnieks no Ilūkstes līdz Kupravai. Kā viens no pirmajiem armijas dibinātājiem paaugst. pulkveža pak,. skaitot no 1919. g. 18. febr. R. vadībā Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājn. pulks salauza lielinieku pretošanos un ieņēma Alūksni: pulka straujais trieciens Gulbenes virzienā piespieda ienaidnieku steigšus atstāt visu Vidzemi. 

Par šo panākumu 1920. g. apbalv. ar LKO III šķ. un iecelts par LKO domes locekli, šajā amata darbojies līdz 1924. g. 1928. g. par Austrumu frontes noturēšanu Latgalē 1919. g. jūn. apbalv. ar LKO II šķ. 

1919. g. sept. ievainojuma dēļ evakuēts uz kara slimnīcu, bet jau pēc 10 dienām atgriezies ierindā un piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Nāves salas un Jaunjelgavas, kā arī Mercendorfas raj. (8. okt. nov.). 1. nov. iecelts par Papildu brigādes komandieri.

1920. g. 3. jūl. iecelts par robežsargu priekšnieku, vēlāk

līdz 1921. g. 11. janv. Robežsargu divīzijas komandieris, tad ieskaitīts virsnieku rezervē. 

Atvaļināts 1922. g. 1. apr.

Apbalv. arī ar Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2. pak. Pēc atvaļināšanas uzturējies Šāvienas pag. Nainiešos,

1928. g. iestājies militarizētajā robežapsardzībā, dienējis Dagdā, pēc tam Jaunlatgalē. Veselības stāvokļa dēļ šo dienestu ilgi neturpinājis.

Jansona dzīves pēdējos gadus apēnoja trūkums un uzliktie kriminālsodi par dažiem krimināla rakstura nodarījumiem pēc lielinieku apvērsuma 1917. g.

Miris 1937. g. 27. janv. Rīgā.

Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.