Nikolajs Pļavenieks

Dzimis Iecavas pagasta Ābelēs zemkopja ģimenē. Izglītojies Rīgas Nikolaja 1. ģimnāzijā.

Krievu armijā iesaukts 1915. gadā, dienējis artilērijas rezervē, bet kopš latviešu strēlnieku bataljonu nodibināšanas pārnācis uz tiem. 1916. gadā beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu. Pēc tam dienējis 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots ar Staņislava III šķ. un Annas IV šķ. Ordeņiem.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 9. jūnijā Rīgā. Līdz oktobra beigām dienējis Vestienas un Cēsu komandantūrās, tad pārcēlis uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku un piedalījies kaujās pret bermontiešiem un vēlāk pret lieliniekiem Latgalē. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 

1919. gada 9. novembra naktī kaujā ar vāciešiem pie Bulduru tilta ar savu pusrotu, neskatoties uz aukstumu un spēcīgu ienaidnieka uguni, noturējās slēpnī līdz uzbrukuma sākumam, tad straujā triecienā forsēja tiltu, iznīcināja sargu nodaļu tā otrā galā un saņēma 2 smagos ložmetējus. Tas deva iespēju mūsu spēkiem bez zaudējumiem pāriet tiltu un atbrīvot Jūrmalu līdz Dubultiem. Par šo varoņdarbu apbalvots ar Lāčplēša ordeni.

Pēc brīvības cīņām turpinājis dienestu pulkā, vairākus gadus bijis Instruktoru rotas komandieris. 1939. gadā pēc paša vēlēšanās atvaļināts. 

1942. gada martā brīvprātīgi iestājies 267. Rēznas policijas bataljonā. Sākumā bijis 3. rotas , pēc tam no 1943. gada 25. februāra bataljona komandieris. Piedalījies kaujās Dno-Novoseļņiku rajonā, Latvijā atgriezies 1944. gada jūlija vidū. Apbalvots ar Dzelzs krusta II šķ. 

1944. gadā kopā ar ģimeni devies uz Vāciju, strādājis Veimārā ieroču fabrikā. Pēc kara ievietots Veidenes bēgļu nometnē Veimārā, vēlāk latviešu nometnē "Cerība".

1949. gadā izceļojis uz Austrāliju, dzīvojis Sidnejā. No 1955. -1956. gadam bijis "Daugavas Vanagu" valdes loceklis, veicis 2. sekretāra pienākumus LKOK biedrībā. Piedalījies Virsnieku apvienības Sidnejas nodaļas darbā, veco strēlnieku biedrībās. Miris Sidnejā.

Avots: lkok.com