Anžs Felikss Patasē

Anžs Felikss Patasē (Ange-Félix Patassé; dzimis 1937. gada 25. janvārī, miris 2011. gada 5. aprīlī) bija Centrālāfrikas Republikas politiķis. Bijis premjerministrs 1970. gados un prezidents no 1993. līdz 2003. gadam.

Patasē Francijā studējis agronomiju un zootehniku. Pēc Centrālāfrikas Republikas neatkarības iegūšanas viņš 1963. gadā kļuva par Lauksaimniecības ministrijas lauksaimniecības inženieri un inspektoru.

Pēc Žana Bedela Bokasas apvērsuma Patasē ieņema dažādus ministru posteņus. 1976. gadā, pēc tam, kad Bokasa pasludināja sevi par imperatoru Bokasu I, Anžs Felikss Patasē tika iecelts par premjerministru. 1979. gadā viņš atstāja premjerministra posteni, publiski paziņojot "sakarā ar veselības problēmām". Patasē sevās uz Parīzi, kur uzturējās līdz Bokasas gāšanai 1979. gadā. Īsi pirms Bokasas gāšanas viņš paziņoja, ka ir opozīcijā imperatoram un dibināja Centrālāfrikas Tautas Atbrīvošanas Fronti (Front de Libération du Peuple Centrafricain, FLPC). Pēc Bokasas gāšanas pēc jaunā prezidenta Dāvida Dako pavēles arestēja Patasē, bet vēlāk viņu atbrīvoja veselības problēmu dēļ.

Anžs Felikss Patasē kandidēja 1981. gada prezidenta vēlēšanās, iegūstot otro vietu aiz Dako. 1981. gada 1. septembrī notika valsts apvērsums Andrē Kolingbas vadībā. Patasē devās trimdā, bet 1982. gadā atgriezās Centrālāfrikas Republikā, kur piedalījās neveiksmīgā valsts apvērsumā pret Kolingbu. Pēc dažām dienām, nesaņemot atbalstu no bruņotajiem spēkiem, Patasē patvērās Francijas vēstniecībā. Viņam atļāva doties uz Togo.

992. gadā Anžs Felikss Patasē atgriezās Centrālāfrikas Republikā. Viņš kandidēja prezidenta vēlēšanās kā Kustības par Centrālāfrikas Tautas Atbrīvošanu (Mouvement pour la Libération du Peuple Centrafricain, MLPC) vadītājs. Pēc tam, kad Kolingba sabotēja pirmās vēlēšanas, kurās Patasē, iespējams, bija uzvarējis, 1993. gadā tika sarīkota vēlēšanu otrā kārta, kurā Anžs Felikss Patasē uzvarēja.

Patasē, kura vecāki nāca no valsts ziemeļu provincēm, vairāk atbalstīja savannās dzīvojošos "ziemeļniekus", kamēr visi iepriekšējie prezidenti nāca no mežainajiem dienvidiem, un "dienvidniekiem" palīdzība tika liegta. 1996.—1997. gadā, atspoguļojot strauji samazinošos tautas uzticību, notika trīs bruņoti dumpji pret Patasē valdību, kas tika pavadīti ar plašu īpašuma demolēšanu un pieaugošu etnisko saspīlējumu. 1997. gada 27. janvārī tika parakstīta Bangi Miera Vienošanās, kas paredzēja multinacionālo Āfrikas militāro spēku Mission Interafricaine de Surveillance des Accords de Bangui (MISAB) izvietošanu.

1999. gadā, neskatoties uz plašiem pretkorupcijas publiskiem protestiem pilsētās, Patasē uzvarēja brīvās vēlēšanās un kļuva par prezidentu uz otro termiņu. 2001. gada 28. maijā nemiernieki Kolingbas vadībā uzbruka stratēģiskām celtnēm Bangi neveiksmīgā puča mēģinājumā. Dumpinieku armijas vadītājs Abels Abrū un ģenerālis Fransē N'Djadders Bedaija tika nogalināti. Patasē puču apturēt izdevās tikai ar Lībijas un Čadas armiju un Kongo nemiernieku palīdzību.

Pēc šī neizdevušā valsts apvērsuma Patasē lojālie militārie grupējumi veica atriebības uzbrukumus pret dumpiniekiem galvaspilsētas nomalēs, kuru rezultātā tika iznīcinātas vairākas mājas, kā arī veiktas vairāku politisko oponentu slepkavības. Patasē uzzināja, ka ģenerālis Fransuā Bozizs ir iejaukts maija puča gatavošanā pret viņu, tādēļ Bozizs bija spiests bēgt kopā ar saviem lojālajiem spēkiem uz Čadu. 2002. gadā no 25. līdz 31. oktobrim Boziza spēki veica neveiksmīgus uzbrukumus Bangi. 2003. gada 15. martā, laikā, kad Patasē bija izbraucis no valsts, Boziza spēki iegāja galvaspilsētā. Lībijas karaspēks un aptuveni 1000 Kongo dumpinieku karavīru nespēja apturēt pučistus, kuri pārņēma varu valstī un gāza Patasē no troņa. Anžs Patasē devās uz Togo.