Jānis Osis

Jānis Osis (dzimis 1895. gada 6. jūlijā Rīgā, miris 1973. gada 3. novembrī turpat) — latviešu teātra un kinoaktieris. Nacionālā teātra aktieris kopš 1919. gada, bijis arī šī teātra režisors (1932—1938). Atveidojis spilgtus negatīvus tēlus. PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1956).

Studējis ķīmiju Petrogradas universitātē (1915—1916). Darbojies Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, vēlāk Padomju Latvijas strādnieku teātrī (1919). No 1920. gada līdz mūža beigām bijis Nacionālā teātra aktieris.

Miris 1973. gada 3. novembrī Rīgā, apbedīts Pirmajos Meža kapos tā sauktajā Mākslinieku kalniņā.

Nozīmīgākās lomas teātrī :

• Skule — H. Ibsena "Troņa tīkotāji" (1921)
• Levijs — Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (1921)
• Falstafs — V. Šekspīra "Jautrās vindzorietes" (1936, 1947)
• titulloma — H. Ibsena "Jūns Gabriels Borkmanis" (1936, arī režisējis)
• Garoza — V. Lāča "Zvejnieka dēls" (1949)
• Vanags — A. Upīša "Zaļā zeme" (1950)
• titulloma — P. Rozīša "Ceplis" (1953)

Filmogrāfija : 

1940 Aizsprosts Ronis, lopu uzpircējs debija kino, filma nav saglabājusies

1947 Mājup ar uzvaru pagasta vecākais  

1949 Rainis barons fon Meiendorfs par lomu 1950. gadā saņemta Staļina prēmija

1951 Ardievu, Amerika! Čārlzs Vinčels, vēstniecības ārsts "Mosfiļm" filma

1955 Uz jauno krastu Tauriņš  

1955 Mihailo Lomonosovs Gerhards Millers "Ļenfiļm" filma

1956 Vēstures stunda Bingers, tiesas priekšsēdētājs "Mosfiļm" un Bulgārijas kopražojuma filma

1957 Kā gulbji balti padebeši iet Svike  

1957 Zvejnieka dēls Garoza  

1958 Svešiniece ciemā Jāņa Stagara tēvs  

1963 Nekur vairs nav jāiet Mārcis Segliņš īsmetrāžas filma

1969 Pie bagātās kundzes epizode

1970 Vella kalpi Manteifels  

1972 Vella kalpi Vella dzirnavās Manteifels

1940.gada "Atpūta" raksta: "Nu jau 25 gadi pagājuši, kopš Jānis Osis gan smīdina, gan raudina skatītājus. Varētu domāt, ka viņš jau no mazām dienām par skatuvi vien sapņojis, bet izrādās — teātra lietas tam bijušas diezgan svešas. Viena lieta tikai zīmīga: Osis dzimis un savu bērnību pavadijis turpat, kur Aleksis Mierlauks — Pārdaugavā, Dzegužkalna tuvumā. „Var jau būt, ka Pārdaugavas smilšu kalni, kur manā bērnībā auga priedes un mušmires, ļoti labvēlīgi aktiera spēju attīstībai," prāto Osis. „Bet tajā laikā gan man savas spējas bija jāparāda citā virzienā — jāgana mūsu vienīgā kaza un vēlāk arī govs." Skolas gadi Pētera 1. reālskolā Osim nav viegli, reti gadās dabūt kādu četrnieku vai piecnieku, un puika pats īsti nezina, kas no viņa iznāks. Īsta nelaime nolaižas pār viņa galvu, kad sestā klasē jāsēž otrs gads. „Bet manā dzīvē tā ir, ka liela nelaime nes līdzi laimi. Ja man nebūtu jāpaliek otru gadu sestajā klasē, diez vai no manis būtu iznācis aktieris, un vai es vispār vēl būtu starp dzīvajiem. Tos, kas sesto klasi beidza, tūdaļ iesauca kara dienestā un drīz vien aizsūtija uz fronti. Rets kāds no tiem atgriezās." Sestajā klasē Osis arī pirmo reizi tiek pie teātra spēlēšanas. Romanovu dinastijas 300 gadu svinībās viņam jāspēlē Požarskis patriotiskajā lugā "Miņins un Požarskis". Tā viņš ar pirmo rāvienu tiek pie titullomas Bet atmiņas par šo pirmo uzstāšanos nav sevišķi saldas: frizieris pielīmējis kuplo kupča bārdu tik pamatīgi, ka tā ar varu jānoplēš un pēc tam pāris nedēļas jāstaigā ar sūrkstošu seju. Kļūt pai kumēdiņu rādītāju tam nelāk ne prātā. Laimīgi skolu beidzis, Osis nokļūst Pēterpilī, kur darbojas latviešu teātris. „Teatrī bija vajadzīgas dzīvas mēbeles," stāsta Osis, un tā arī es sāku mētāties pa skatuvi. Bet kādreiz, sagatavojot Vulfa „Sensāciju", mēģinājumos neieradās Aleksandrs Miķelsons. Viņa lomu iedeva man — esot sonora >alss. Kritika bija diezgan atzinīga, un ar to arī sākās manas skatuves gaitas, makāja pat mēnešalgu." Jau astoņus gadus nostrādājis uz skatuves, Osis tomēr neuzskata sevi par "īstu aktieri". Viņš sāk studēl augstskolā ķīmiju un iestājas arī mākslas akadēmijā. Bet taisni tad, kad viņš grib pievērsties arī citām lietām, teātra atmosfēra aizrauj viņu pavisam. Nāk viena pateicīga loma pēc otras, kritika slavina, kultūras fonds piešķir stipendiju studijām ārzemēs. It īpaši pēc papildināšanās pie Maskavas Dailes teātra režisora Masaļitinova Osis sāk apjaust savu īsto dzīves uzdevumu, no intuitīvas lomas uztveres sāk pievērsties apzinīgam, tehniski izstrādātam tēlojumam. Pār viņu nāk "svētais gars", aktiera talants uzplaukst krāšņiem ziediem. Sāk padoties klasiskās lomas — cietie rieksti katram aktierim.
Skatuves mākslas pamatus pētīdams, Osis nevar paiet garām arī režisora mākslai. Divu gadu studijas dod iespēju pašam inscinēt lugas, un ne bez krietniem panākumiem. No šī darba Osis vēlāk gan atkāpjas, lai pilnīgi nodotos tēlošanai.
Blakus tam ir vēl divas mākslas nozares, kur likts lietā Oša talants: deklamācija un filma. Radiofona klausītāji biež dzird viņa sulīgo, izteiksmes pilno balsi, bet uz ekrāna mēs viņu redzēsim vasarā kad sāks izrādīt jauno latviešu lielfilmu „Aizsprosts", kur Osis tēlo galveno lomu. Atpūtas brīžos Osis nododas lasīšanai, bet vasaras brīvlaikā, ko pavada Rīgas jūrmalā, sirsnīgi spēlē tenisu un volejbolu. Savos 25 gadu skatuves darba svētko 26. februārī Jānis Osis izvēlējies Elīnas Zālītes lugu "Vālodzes dziesma". Viss smagums tur gulstas uz jubilāru, bet no smagumu pārvarēšanas Osis nekad nav vairījies."