Eduards Graudiņš

Eduards Graudiņš ir viens no Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas vēsturē plaši pazīstamās ģenerāļa Jāņa Kureļa komandētās vienības augstākajiem virsniekiem, kuru represēja vācieši par to, ka ar savu darbību minētajā vienībā viņš bija paudis gatavību cīnīties par neatkarīgu Latviju gan ar padomju, gan vācu spēkiem.

. Dzimis 1890. gada 27. martā Ilūkstes apriņķa Bornes (Kaplavas) pagastā, zemnieka ģimenē, beidzis Katrīnas II kadetu korpusa mācību kursu un 1910.—1911. gadā dienējis obligātajā karadienestā 98. Jurjevas kājnieku pulkā Daugavpilī, sasniedzot jaunākā unteroficiera dienesta pakāpi.

Pēc atvaļināšanas rezervē strādāja par sevišķu uzdevumu ierēdni Rostovas pie Donas pilsētas policijas priekšnieka kancelejā.

Sākoties karam, 1914. gadā nokār- toja virsnieka pārbaudījumus un dienēja Kaukāza kara apgabala Intendantūras pārvaldē Tiflisā (Tbilisi), no 1915. gada — 144. Kaukāza strēlnieku pulkā frontē pret turkiem un bulgāriem.

Par varonību kaujā apbalvots ar četriem ordeņiem, kontuzēts, paaugstināts līdz štābkapteiņa pakāpei.

1917. gada septembrī iecelts par 4. Kaukāza strēlnieku divīzijas pārsienamās daļas saimniecības priekšnieku,

1918. gada martā tā tika izformēta.

Maijā par darbību likvidācijas dokumentācijas sakārtošanā viņš saņem pateicību no demokrātiskās Gruzijas un Armēnijas republikas vadības, pēc tam aizbrauc uz ārzemēm.

1918. gada oktobrī E. Graudiņš atgriezās Bornes pagastā, bet, tuvojoties sarkanajai armijai, devās uz Rīgu, kur 20. decembrī iestājās Pagaidu valdības bruņoto spēku Virsnieku rezerves (vēlākajā 1. Neatkarības) rotā kā tās komandiera Jāņa Baloža vietnieks, piedaloties pirmajās Neatkarības kara cīņās Kurzemē (16. janvāra kaujā pie Lielauces ievainots un par nopelniem šajā kaujā vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni).

1919. gada 4. martā Liepājā sāka formēt tā saukto Graudiņa rotu, ar kuru vēlāk viņš iestājās 1. Neatkarības bataljonā frontē. Līdz 11. septembrim, kad tika iecelts par Kuldīgas apriņķa komandantu, dienēja 1. Liepājas kājnieku pulkā. Sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam Liepājai, E. Graudiņš 15.—21. novembrī sāka formēt Grobiņas kājnieku pulku.

1920. gada 22. janvārī, kad Dienvidlatgali bija atbrīvojis Polijas un Latvijas karaspēks, E. Graudiņš tika iecelts par Daugavpils pilsētas latviešu komandantu (vēlāk bija arī pilsētas latviešu garnizona priekš- nieks).

Viņš stājās amatā 5. februārī, tikko saņēmis paaugstinājumu pulkveža - leitnanta pakāpē, un nokļuva sarežģītā situācijā. Pilsētā sākotnēji bija tikai neliels latviešu garnizons (viens bataljons), un to kopā ar apkārtni pilnībā kontrolēja sabiedrotais po- ļu karaspēks. Attiecības bija samērā labas, kaut gan, pavasarī sarežģījoties starpvalstu attiecībām (Latvijas valdība nevēlējās cieši saistīties ar Poliju cīņā pret Padomju Krieviju), tas kļuva jūtams arī Daugavpilī. Turklāt tālākais apraksts nekādā ziņā nenozīmē, ka attiecības ar Poliju, kura sniedza Latvijai ļoti nozīmīgu palīdzību, aplūkojamajā laikā bija sliktas — taču tajās bija zināmi sarežģījumi.

26. februārī Graudiņš no Daugavpils ziņoja, ka stāvoklis poļu «patvarību» dēļ arvien pasliktinās, kaut arī iedzīvotāji bailēs no represijām Latvijas varas iestādēm gan- drīz ne par ko nesūdzas. Poļu izturēšanās kļuvusi izaicinoša, kaut arī latviešu karavīru attieksme palikusi pilnīgi «lojāla». Tomēr par «tālāku pacietību nevar galvot». Rezultātus nedeva arī apvienotās karaspēka grupas otrā štāba priekšnieka — Latvijas armijas pulkveža-leitnanta A. Veisa starpniecības mēģinājumi. Tajā pašā dienā Latgales apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš ziņoja, ka Latvijas iestādes nevar normāli strādāt, jo ierēdņu pārvietošanās ir ierobežota, — «komandantūru dzen no telpām laukā, man nedod iespēju pārvaldi pienācīgi novietot». Par stāvokļa nopietnību liecina arī viņa pavisam pesimistiskais paredzē- jums: «... ja poļi drīzumā neatstās Daugavpili, tad nav šaubu, ka viņi mūs izdzīs laukā un par Latgali izlietās kareivju asinis būs velti plūdušas.»

Pilsētā stāvoklis pakāpeniski kļuva kritisks. Saskaņā ar A. Veisa 29. marta pavēli par varas pār- iešanu latviešu komandantūras rokās aprīļa sākumā latviešu virsnieks Graudiņš mēģināja pārņemt stacijas komandantūru, taču saņēma poļu komandanta atbildi, ka «viss paliek pa vecam». Poļu karaspēku pa- gaidām vairs neizveda, pilsētas latviešu komandantūras un Latgales apgabala priekšnieka rīkojumi vairs vispār netika ņemti vērā. Pastiprinājās poļu karavīru patrulēšana ielās. 3. aprīlī Graudiņš sūdzējās poļu štābam, ka «poļu karavīru patvarības pārsniedz jebkādas robežas». Poļi dokumentu pārbaudei aizturot uz ielām latviešu karavīrus un pat virsniekus. Viņš paziņoja, ka, turpinoties šādai darbībai, poļu karavīri tiks apcietināti un nodoti poļu komandantūrā. Štābs atbildēja, ka jebkura «uzstāšanās» pret poļu patruļām vai žandarmēriju tiks sodīta saskaņā ar Polijas Kara sodu likumu. 3. aprīļa vakarā poļu žandarmi aiz- turēja piecus dienesta norīkojumā esošus 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīrus par atrašanos ielās pēc plkst. 21. Graudiņš mēģināja panākt viņu atbrīvošanu. Kad viņš deva pavēli tiem doties uz kazarmām, bet žandarmi mēģināja E. Graudiņu pašu tādēļ apcietināt, gandrīz izraisījās kautiņš. Pēc tam komandants un karavīri ar ieroču lietošanas draudiem tika piespiesti sekot žandarmiem. Notiekošo pamanīja latviešu garnizona 1. rotas karavīri, kas izskrēja no novietnes un apturēja gājienu. Šajā brīdī ieradās poļu virsnieks, pavēlot saviem kareivjiem izklīst.

Nākamajā dienā poļi padzina latviešu sargposteni no Daugavas dambja pie poļu būvētā pontonu tilta. Poļu štābs skaidroja notikušo kā «lielu pārpratumu» un solīja dot rīkojumu netraucēt ieņemt posteni. Tomēr poļu karavīri atkal to neatļāva.

Analoģiska rīcība tika pieļauta 5. aprīlī pie prāmja piestātnes. Graudiņš uzskatīja, ka latviešu postenis traucē izvest preces, un ziņoja, ka poļu izturēšanās pēdējās dienās ir izaicinoša, pastāvīgi aizskarot latviešu karavīrus. Uz ielām notiek šaudīšanās, bet naktīs — «atklātas laupīšanas». Latviešu karavīri ir uztraukti par «varmācīgajiem kaimiņiem», un «kuru katru brīdi var izcelties lielas nepatikšanas». Tādēļ Graudiņš aizliedza karavīriem bez īpašas vajadzības iziet ielās, bet uzbrukuma gadījumā pavēlēja rīkoties saskaņā ar sardžu dienesta nolikumu, atklājot uguni (par to tika informēts arī poļu štābs).

6. aprīļa naktī poļi sarīkoja ielās tādu šaudīšanos, ka apgabala priekšniekam A. Bērziņam «mums draudzīgā armija likās traka palikusi».

8. aprīlī E. Graudiņš kārtējo reizi lūdza norādījumus Rīgā, taču to jo- projām nebija, un vajadzēja rīkoties, vadoties no apstākļiem uz savu atbildību.

Jautājums atrisinājās tikai 11. aprīlī, kad Rīgā tika noslēgta vienošanās, saskaņā ar kuru 18.—19. aprīlī poļi izgāja no Daugavpils, pagaidām atstājot vienīgi nelielu vienību cietoksnī un paliekot arī Ilūkstes apriņķī otrā Daugavas krastā. Attiecības joprojām palika sarežģītas.

Maija sākumā latviešu un vēl palikusī poļu komandantūra diskutēja par savstarpējā sarakstē lietojamo valodu.

Graudiņš vairākkārt nosūtīja atpakaļ poļu valodā piesūtītos dokumentus, bet poļu komandants 6. maijā paziņoja, ka vēl arvien iestādēs galvenā ir poļu valoda un turpmāk uz rakstiem citā valodā netiks atbildēts. Poliski protošais Graudiņš uz šī raksta uzlika rezolūciju: «Nesaprotu, nosūtīt atpakaļ.» 13. jūnijā E. Graudiņš, kas bija iecelts arī par Daugavpils apsardzības priekšnieku, saņēma no poļiem atļauju Kurzemes divīzijas luterāņu mācītāja E. Stanges braucienam uz poļu ieņemto Ilūkstes apriņķa daļu. Mācītājs E. Graudiņa un A. Bērziņa pavadībā tajā pašā dienā ieradās Graudiņa dzimtajā Bornes pagastā, un 14. jūnijā izpostītajā luterāņu dievnamā notika dievkalpojums. Pirms tā Bērziņš vietējiem latviešu zemniekiem dievnama priekšā skaidroja Latvijas valsts uzbūvi, bet dievkalpojumā mācītājs aicināja lūgt Dievu par «brīvu, neatkarīgu Latviju, mūsu dzimtenes visiem novadiem — arī tiem, kas vēl nav atbrīvoti». Pēc tam tas pats notika Siķeles luterāņu baznīcā. Latviešu spēki šo teritoriju varēja ieņemt tikai jūlija sākumā, kad poļi atkāpās zem sarkanarmijas spiediena.

1921. gada pavasarī Graudiņš tika pār- celts uz Galvenā štāba virsnieku rezervi, pēc tam apmēram pusgadu dienēja 11. Dobeles kājnieku pulkā kā rotas un bataljona komandieris, bet 1922. gada aprīlī tika atvaļināts un ar ģimeni dzīvoja savā saimniecībā Salienas pagasta «Imantās». Viņš bija 12. Ilūkstes aizsargu pulka bataljona komandieris.

No 1924. gada strādāja par Daugavpils muitnīcas ekspertu, bet no 1925. gada dienēja par rajona priekšnieku Ludzas, vēlāk Jaunlatgales robežpolicijas apgabalā. Aktīvi darbojies «Pērkonkrustā» un citās radikāli nacionālajās organizācijās. Piedalījies sabiedriskajā dzīvē, biedrības «Tēvijas sargs» Salienas nodaļas dibināšanā.

1931.— 1940. gadā bija valsts nekustamo īpašumu pārzinis Daugavpilī.

1941. gada vasarā, sākoties Vācijas— PSRS karam, organizējis latviešu pašaizsardzības spēkus Ilūkstes apriņķī. Vācu okupācijas laikā no 1941. gada augusta bijis Ilūkstes apriņķa vecākais, bet 1944. gada rudenī — ģenerāļa Kureļa vienības Skrīveru bataljona komandieris.

1944. gada 14. novembrī kopā ar citiem Ventspils apriņķa Puzēs arestēts.

1944.g. 19. novembrī vācu kara tiesa Liepājā notiesāja uz nāvi vairākus vienības štāba virsniekus, vēl vairākus — izveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Viņu vidū arī E. Graudiņu.

Gājis bojā nometnes evakuācijas laikā 1945. gada februārī pie Lauenburgas. Kopā ar viņu Liepājas cietumā un pēc tam nometnē bijušais Nikolajs Ševčenko atcerējās: «..pulkvedis Graudiņš gāja bojā jau mūsu ceļa otrajā vai trešajā dienā. Viņš vairs nebija jauns un kliboja.»

Pēc: Ēriks Jēkabsons, asoc. profesors.