Jānis Sieriņš

1975. gada 28. septembrī Rīgā 86 gadu vecumā mūžībā aizgāja korists, korvadonis un skaņradis Jānis Sieriņš. Latviešu mūzikas vēsturē viņu lielākoties pieminēs kā vīru koru biedrības Dziedoņa un Doma kora vadoni.
Muzikālās gaitas viņš sācis 1907. gadā dziedāšanas biedrības Gaismas korī, bet jau 1909. gada rudenī, 20 gadu vecumā, pirmo reizi vadījis nelielo Rīgas Latviešu katoļu apustuļu draudzes kori. Līdz 1959. gadam, kad dzirdes traucējumu dēļ bija spiests atteikties no aktīva koru darba, Sieriņš bija vadījis vismaz 20 dažādus korus. Līdz 1924. gadam, līdztekus šim darbam, ir arī dziedājis Romas katoļu biedrības Vainagā, Rīgas latviešu Izglītības biedrības, Pēterburgas dziedāšanas biedrības un Reitera korī. Arī pēc aktīva korvadoņa darba sadarbība turpinājusies ar Doma un Dubultu draudzes kori, vadot dažas dziesmas sarīkojumos un svinīgos gadījumos. Šķiet, ka pašu pēdējo reizi viņš kora priekšā ir stāvējis 1971. gada 20. decembrī Dubultu draudzes kora eglītes vakarā Dubultu dievnamā, vadot Bēthovena Svētā nakts, ak izlej tu un Tā debess izteic.
Ir apzinātas ap 170 Sieriņa dziesmas. Pirmās komponētas jau 1912. gadā: Veļu naktī vīru korim un Ziedu nakts jauktam korim, bet lielākais skaits, vairumā garīgās dziesmas, pēc 1940. gada.
Pirmā pasaules kara notikumi Sieriņu bija noveduši Krievijā. Tur viņš saņēmis ziņu, ka 1917. g. 28.augustā Rīgā ar asinssērgu 62 gadu vecumā miris viņa tēvs. Vēlāk savās atmiņās viņš raksta: Ar rūgtumu man tagad jāatzīst, ka maz es tomēr zinu par savu tēvu. No kurienes lai tagad šādas ziņas saņemu, kas mani interesē, kad arī mana māte mirusi? Lai maniem bērniem būtu pieejams kāds avots, kur smelties ziņas par saviem vecākiem, nolēmu uzrakstīt šīs savas dzīves atmiņas. Lai gan bērniem rakstītas, un ne mūzikas vēsturniekiem, tās tomēr satur informāciju, kas varētu interesēt arī citiem. Protams, ikviens atmiņu stāsts apraksta notikumus tā, kā autors tos atcerējies, pārdzīvojis un izjutis. Rakstot šīs atmiņas padomju okupācijas gados, Sieriņam nebija iespējams ieskatīties priekškara gadu preses aprakstos, jo tā laika preses izdevumi glabājās tā saucamajos "specfondos", un jāšaubās, ka tie autoram būtu bijuši pieejami. Tamdēļ ir bijis jāpaļaujas tikai uz tiem materiāliem, kas bijuši paša arhīvā. Jāpieņem, ka Doma un Dubultu draudzes kora darbība pēc 1945. gada vispār netika pieminēta padomju laika presē.
Sieriņš atmiņas sācis rakstīt pēc pensionēšanās 1949. gadā un vēl turpinājis 1960-os gados. Pilnīgākās viņš uzrakstījis tikai līdz 1940. gadam. Par sekojošiem lielo pārmaiņu gadiem (1941-1944) viņš raksta, ka tie atnesuši tik daudz nelaimes un ciešanu, postījumu un materiālu zaudējumu visiem, ka par tiem negriboties atcerēties. 1942. gada janvārī ar tuberkulozi miris dēls Elmārs. Jaunākais dēls Jānis Valentīns 1943. gadā iesaukts darba dienestā, nonācis Vācijā, un viņi vairs nav redzējušies, tikai sarakstījušies. Atmiņas par pēckara gadiem saglabājušās tikai atsevišķu piezīmju veidā.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Jānis Valentīns izceļoja uz Austrāliju un apmetās Sidnejā. No viņa arī saņemta visa šajā apcerē izmantotā informācija. Ziņas par tēva gaitām pēc 1944. gada saņemtas, jau sākot ar 1946. gadu, no mātes uz Vāciju rakstītās vēstulēs un kartītēs, bet kopš 1950. gada uz Austrāliju rakstītās, kurās māte vairījusies minēt cilvēku un organizāciju vārdu toreiz pastāvošās cenzūras dēļ. Ap 1960. gadu stāvoklis uzlabojies un tēvs sācis viņam sūtīt pēc 1945.gada komponēto dziesmu norakstus un līdz 1974. gadam atsūtījis ap 170 skaņdarbu. Pilnīgāks pārskats par tēva darbību saņemts tikai 1993. gadā, kad ciemojies Rīgā. Saglabāto dokumentu skaitā arī triju lappušu gara īsbiografija, kas ir labākais papildinājums tēva atmiņām.
Par 1932. gada notikumiem atmiņās lasām:
Pārlapojot savas piezīmes un pārdomājot dažādos un daudzveidīgos notikumus manā dzīvē nākamos gados, rodas doma: diez' vai dažs labs visā mūžā pārdzīvo tik daudz kā es vienā gadā; tādēļ, uzrakstot atmiņas, man grūti ko atmest, resp. izlaist. Domāju pieturēties pie līdzšinējās kārtības memuāru uzrakstīšanā, kaut arī tā, varbūt, kļūst mazliet stereotipiska.
Jāņa, ģimenē saukta Žaņa, Sieriņa dzīves gaitas sākās 1889. gada 6. jūlijā Dubultos. Ģimenē vēl auga brāļi Maksis un Heinis, kas abi miruši Pirmā pasaules kara laikā, un māsas Milda un Mērija. Jau kopš pirmajiem soļiem mājās esot dzirdēta mūzika. Tēvs Jānis uz paštaisītas harmonija spēlējis korāļus un citas dziesmas. Arī māte Katrine labprāt mūzicējusi pie veca flīģeļa un dziedājusi vairākas tā laika iecienītās P. Šancberģa dziesmas. Man tādās reizēs ļoti patika palīst zem flīģeļa, pielikt ausi pie kādas instrumenta kājas un klausīties. Kāda skaņu bagātība tur bija dzirdama, sevišķi kad mātei aizmirsās noņemt kāju no pedāļa! Protams, no tā, kas tika dziedāts, neko nedzirdēju, toties instruments skanēja kā vesels orķestris. Orķestri vēl nebiju dzirdējis un šāda klausīšanās manī radīja dīvainas nojautas. Nereti mātei piebiedrojās arī tēvs ar savu baritonu. Dzirdētās melodijas paslepus mēģināju izvilināt no tēva harmonija, protams, ar vienu pirkstu tikko varēju aizsniegt taustiņus, bija jāmin arī paminas, tādēļ negāja viegli, tomēr interese man bija liela un lielajiem prieks par mazā Zanīša pašmācības pirmajiem panākumiem. Lai man būtu pašam savs instruments, saņēmu kā dāvanu mutes harmoniku, ar kuru daudz, noņēmos. Tā bija viegli spēlējama, tomēr lielais instruments mani pievilka vairāk. Vērojot manu interesi, māte sāka mani mācīt spēlēt klavieres pēc notīm. Tā sākās mani pirmie soļi skaņu mākslas pasaulē. Man tai laikā varēja būt 5 gadi.
Ziemā Žanītim uzdāvināta vijole un nospriests, ka klavieres mācīšoties pie mātes, bet vijoli pie skolotāja Heidemaņa, kas dzīvojis viņu ielā. Pēc dažām vijoles mācības stundām nolemts, ka skolotājs jāaicina mājās, bet, tā kā Heidemanis mājās nenācis, par otro vijoles skolotāju kļuvis vācietis Roze. Vijoles spēlēšanā tomēr nekādu sevišķu panākumu neesot bijis, lai gan muzicēts diezgan cītīgi.
Sešu gadu vecumā uzsācis skolas gaitas vijoles skolotāja Rozes pirmskolā. Klavieru spēli mācijies pie māsīcas Ellas Putniņas. 1898. gadā uzsācis skolas gaitas Bulduru pamatskolā pie skolotāja A. Šulca, arī vijoles spēli, bet klavieru stundas nācies pārtraukt, jo nebijis instrumenta uz kā vingrināties. 1899. gada rudenī iestājies A.J. Millera privātā ģimnāzijā Rīgā. Dažas reizes nedēļā turpinājis vijoles stundas pie skolotāja Šulca. 1900. gadā pārgājis mācīties uz Rīgas pilsētas Katrines II skolu. Tai bijis skolēnu pūtēju orķestris kapelmeistara Buharda vadībā, kurā sākumā spēlējis II altu, tad I altu un beidzot tenoru. Nobeigt šo skolu nav izdevies, jo 1905. g. rudenī saslimis ar skarlatīnu, kam sekojis pleirīts. Nākošajā rudenī un ziemā apmeklējis Odiņa kursus un gatavojies gala pārbaudījumiem Katrines skolā kā eksternis. Slimības sekas tomēr kavējušas šo skolu nobeigt.
1907. gada 4. janvārī sācis kantora mācekļa darbu M. Krēgera aģentūrā Rīgā. Tā paša gada rudenī, sava drauga Augusta Kalevica aicināts, Sieriņš apmeklējis dziedāšanas biedrības Gaismas kora mēģinājumu A. Ķēniņa ģimnāzijas zālē Tērbatas ielā, ko tolaik vadījis bazūnes brīvmākslinieks Arnolds Sineps. Šis vakars izrādījies liktenīgs: viņš kļuvis par aizrāvīgu kora basu dziedātāju. Sācis dziesmas norakstīt savā kladē, un 1908. gadā jau bijuši 38 skaņdarbi.
Tā kā vecāki piederējuši pie Rīgas latviešu Katoļu apustuļu draudzes, bērni audzināti draudzes tradicijās. 1909. gadā sācis spēlēt draudzes dievkalpojumos harmoniju un arī vadīt nelielo draudzes kori. Dziedāšana vienā korī vien nav apmierinājusi Sieriņa slāpes pēc aktīvas muzicēšanas. 1910. gada rudenī sācis dziedāt arī Rīgas latviešu Izglītības biedrības korī, ko vadījis Zamuels Erdmanis. No viņa varēja mācīties, kā jāstrādā diriģentam pie lielu dziedājumu iestudēšanas lielam korim. Tanī laikā korī bija pāri par 100 dziedātāju. Notika vairāki lieli koncerti. Koris piedalījās Ziemeļblāzmas jaunā nama atklāšanā Mīlgrāvī ar J. Vītola kantāti Dziesma. Tai gadījumā pirmo reizi dziedāja arī J. Straumes Pie Baltijas jūras. Tādu izpildījumu šai dziesmai nekad vēlāk neesmu piedzīvojis. Dziedāju plecu pie pleca ar vēlāko Latvijas operas solistu basu Jāni Niedru. Korī vēl dziedāja Helēna Cinka-Berzinska, Herta Mauriņa-Lūse, Aleksandrs Valle (komponists). Pie manis labprāt atnāca koristi padziedāt uz balsīm, jo man bija klavieres un arī nošu netrūka. Kādu laiku sastādījās jaukts dubultkvartets un neliels vīru koris. Dubultkvartetā dziedāja: I tenoru K. Jansons un P. Rudzītis, II tenoru O. Sirmais un O. Eglītis, I basu O. Teteris un J.Sieriņš, II basu O. Dambrāns un O. Seppe. Piedalīšanās Rīgas latviešu Izglītības biedrības korī man deva iespēju iepazīties ar daudziem lieliem koru dziedājumiem un partitūrām. Varēju novērot, kā strādāja pie apvienota jaukta kora meistars Pauls Jozuus, pie vīru kora Arturs Bobkovics. Kad ieradās no Taškentas komponists Emīlis Melngailis un pirmo reizi uzveda savu Bārenītes slavināšanu un Pastaro dienu, tad arī es atrados dziedātāju pulkā. Kad komponists Ernests Vīgners reiz tajos gados (1910) uzveda savas Līgotnes un Trimpulu, arī es vērīgi sekoju mēģinājumam tagadējā (toreizējā G.S.) Dailes teātra zālē, Lāčplēša ielā, un biju ļoti neapmierināts ar E. Vīgnera it kā paviršo mēģinājuma izvešanu. Bārties un izrunāties gan Vīgners prata tik pat "labi" kā Melngailis.
Nodarbojoties ar vīru dubultkvartetu, man radās vēlēšanās pašam priekš šī kvarteta ko komponēt. Pēc nojautas uzrakstīju korim dažas dziesmiņas 1912. gadā. Pirmā saucās Veļu naktī vīru korim un otrā Ziedu nakts jauktam korim. 1913. gadā uzrakstīju Pie debess vīru korim.

1912. gada rudenī Sieriņš iestājies Rīgas A. Gižicka mūzikas skolā un mācījies harmoniju pie N.Alunāna un dziedāšanu pie Ernesta Elka-Elksnīša. Tur tai pašā laikā mācījušies ari vijolnieks Alberts Bērziņš un komponists Kārlis Kažociņš. Pēc 3 gadu mācīšanās M. Krēgera kantorī viņš dabūjis grāmatveža palīga darbu A.G. Rūtenberga kantorī, Sarkandaugavā, ar sākuma algu 50 rubļu mēnesī. Nu varējis sākt šo to iegādāties, kā arī apmeklēt kādu koncertu, iegādājies arī klavieres.

1914. gadā saderinājies ar darba kolēģi Elizabeti Menģelsoni. Sieriņa mūzikālā aktivitāte nevarējusi palikt neievērota, sākuši nākt uzaicinājumi uzņemties klavieru pavadītāja lomu. Mācības Gižicka mūzikas skolā pārtraucis 1913. gada rudenī, jo nebijis apmierināts ar sekmēm un pietrūcis līdzekļu. Profesionāla mūziķa gaitas tajos laikos bijušas pārāk nedrošas. Sācis mācīties harmoniju un kontrapunktu privāti pie tajā laikā pazīstamā teorētiķa Škļara.
Jau dažus gadus spēlējot dievkalpojumos katoļu apustuļu draudzes dievnamā, atzinis, ka par speciālo instrumentu viņam varētu būt ērģeles. Kaimiņos Doma laukumā dzīvojis Doma ērģelnieks komponists Haralds Kreicburgs. 1914. g. rudenī Sieriņš pieteicies pie viņa mācīties ērģeļu spēli, izraugot arī dienu, kad sākt pie Doma lielajām ērģelēm. Bet sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu Krievijas valdība Kreicburgu līdz ar citiem vāciešiem izsūtījusi no Rīgas.
Kad 1915. gadā no Rīgas evakuē fabrikas uz lekškrieviju, evakuē arī Rūtenberga fabriku. Sieriņa līgava gatavojusies doties uz Vitebskas guberņu pie radiem, kas saimniekojuši Virvinas muižā, Veližas apkārtnē. Noskaidrojies, ka arī Sieriņš tur varētu strādāt lauku darbos. Dzīve tur bijusi laba, bet kādā septembra dienā kļuvis zināms, ka vīriešiem būs jāiet tranšeju ierakumu darbos. Sieriņš devies uz Pēterburgu, kur vēlāk ieradusies arī viņa līgava.
1916. gada 19. martā abi salaulājušies mācītāja Jāņa Sandera mājā.
Nejauši satiekot kādu dziedātāju, dabūjis zināt Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrības adresi. Kori vadījis prof. J. Vītols, viņa asistents - Teodors Reiters. Sākušās atkal dziedātāja gaitas. Latviešu dziedāšanas biedrības biedru vakaros un nereti arī kora mēģinājumos ieradies prof. J.Vītols kopā ar Pēterburgas konservatorijas pedagogiem. Diezgan bieži viesojušies dziedone Annija Vītola, komponists Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele u.c. Prof. Vītols nesis korim savas jaunās dziesmas: Dūkņu silu, Pie Dzintara jūras, Sveiki, lai skan dziesmas.
Radies vīru dubultkvartets, kurā dziedājuši R. Vizbulis un K. Jansons I tenoru,  Kr. Bubeics un J.Zariņš II tenoru, K. Grass un J. Sieriņš I basu, Volmanis un Zēbergs II basu. Ansamblis saukts par J. Sieriņa vīru dubultkvartetu. Dziedājuši Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrības vakaros. Ļoti paticis prof. Vītola asistents T. Reiters. Izrādījies, ka Reiters darbojies par diriģentu arī Pēterburgas Labdarības biedrībā Vasila salā. Sieriņa dubultkvartets darbojies ar panākumiem. R. Vizbulis gājis pie Vītola mājās un neliecies mierā, kamēr dabūjis Trīs nāves. Tai sekojusi  Pūtiet, vēji! ar R.Vizbuļa paša tekstu.
Līdz 1916. g. beigām abi Sieriņi strādājuši Treugoļņika gumijas fabrikā. Jānim bijusi uzticēta vajadzīgo ārzemju preču kalkulācija. Kad 1917. gada janvārī ģimenē piedzimis pirmais dēls Alfrēds, sievai nācies darbu atstāt. Rudenī pārcēlušies uz Taiciem, apmēram 25 km no Pēterburgas. Sieriņa atminās lasām: Prof. J. Vītols bija komponējis dziesmu Dievzemīti vīru korim ar Roberta Vizbuļa tekstu. Kad bija dubultkvarteta pirmais mēģinājums šai dziesmai, profesors apsolījās atnākt uz. Saviesīgo biedrību un dot savus norādījumus. Izrādījās, ka klavieres tajā vakarā bija aizņemtas. leradās profesors un negāja prom, bet pacietīgi klausījās, kā es iestudēju dziesmu bez instrumenta. Pārliecinājies, ka darbs iet labi, beidzot atvadījās. Šai vakarā viņam pirmo reiz bija izdevība vērot mani diriģenta darbā un palika iespaids, ka apmierināts.
Jūnijā komponēju 3 dziesmas vīru korim: Zeltotais prieks, Lai un Es tevi sveicu, lielā jūra! R. Vizbulis man atnesa 2 tekstus un nodziedāja tiem melodijas. Vajadzēja iekārtot korim. Es tomēr neuzdrošinājos, jo redzēju, ka ar komponēšanas tehniku vēl neesmu tik tālu. Vēlāk no šī materiāla E. Melngailis izveidoja pazīstamās 2 jaukta kora dziesmas Kad pārnāksi bāleliņ un Meita sēde kurazās.
Par lielu notikumu Pēterburgas latviešu mūzikas dzīvē izvērties prof. J. Vītola godināšanas vakars Pēterburgas Latviešu dziedāšanas biedrībā 1918. gada 26. jūlijā sakarā ar profesora 55-to dzimšanas dienu. Piedalījušās ap 70 personu, to skaitā dziedoņi Pauls Sakss un Ādolfs Kaktiņš, komponists Jānis Zālītis, diriģents Teodors Reiters, deputāts J. Goldmanis, gleznotāji Vītols un Hugo Grotuss u.c.
Rudenī notikusi dziedoņu un spēlētāju savākšana Latvijas Nacionālai operai. Arī Sieriņu aicinājuši braukt uz Rīgu, strādāt operā par kora repetītoru. Neko noteikti nevarējuši solīt, kamēr Pēterburgā viņam bijusi stabila vieta un pieklājīgs atalgojums. Ko viņš darītu, ja, aizbraucot uz Rīgu, izrādītos, ka nevarētu veikt kora darbu nepietiekošas klavieru spēles dēļ? Tamdēļ izšķīries par palikšanu Pēterburgā. Līdz ar vairākiem dziedoņiem un mūziķiem uz Latviju aizbraukuši viņa koristi R. Vizbulis un K. Jansons. Aizbraucis arī prof. Vītols, lai uzņemtos Latviešu Nacionālās operas direktora pienākumus.
1919. gada februārī Sieriņš sācis kalkulātora darbu Ziemeļrietumu dzelzceļa kooperātīva valdē. Novembrī ar difteriju saslimis un nomiris pirmdzimtais dēls Alfrēds. 1920. gada janvāri pats saslimis ar izsitumu tīfu. Nolēmuši atgriezties dzimtenē, tamdēļ marta mēneša sākumā abi ar sievu braukuši uz Vitebsku, no kurienes ešeloni gājuši uz Latviju, kas gan pagaidām bijuši pārtraukti. Reģistrējušies bēgļu komitejā, kur ticis iesaistīts par sekretāru. Gaidot uz ešelonu, noorganizējis latviešu bēgļu kori ar apm. 30 dziedātājiem. Koris pirmo reizi dziedājis Vitebskas luterāņu kapu svētkos. Pēc tam garīgā koncertā Vitebskas ev. lut. baznīcā. Koncertā piedalījušies prof. Mossius (ērģeles), prof. Grigorovičs (vijole), L. Sprūle (soprāns), Herta Lūse (alts) un jauktais koris. Koris dziedājis Vītola Dieva lūgumu, Čaikovska Leģendu, F. Fleminga un Em. Baha dziesmas.
Sieriņu ģimene pārbraukusi Rīgā 1920. gada 20. augustā. Ar 1920. gada 15. oktobri sācis ekspeditora - kalkulatora darbu Latvijas eksporta un importa sabiedrībā pie Latviešu Tirgotāju savienības. 1921. gadā pārgājis valsts Krāj- un kreditbankas darbā. Šī kredītbanka 1923. gadā pārdēvēta par Latvijas Banku, kuras ārzemju valūtas nodaļā Sieriņš darbojies līdz pat 1940.gadam.
Drīz pēc pārbraukšanas dzimtenē noorganizējās dubultkvartets Krīvs J. Sieriņa vadībā. 1921. gada rudenī sācis vadīt Dziedāšanas biedrības Rotas kori.
Sacenšoties ar toreiz Rīgā populāriem Piltenes prāģeriem, nodibinājis sekstetu Rīgas Švauksti, kas dziedājuši dažādas estrādes dziesmas un kino divertismentos. Dažus mēnešus dziedājis arī E.Melngaiļa korī.
1922. g. 4. jūlijā ģimenē piedzimis Elmārs, bet 1924. gada 24. novembrī trešais dēls Jānis Valentīns. 1929. gadā izdotajā ilustrētā albumā Latvijas skaņu mākslinieku portrejas ir ievietota arī Sieriņa saīsināta biogrāfija līdz 1929. gadam. 1930. gadā, pēc aiziešanas no Dziedoņa diriģenta darba, iestājies Latvijas konservatorijas obligāto priekšmetu nodaļā, jo studiju uzsākšanai kādā speciālā priekšmetā bijis par vecu. Mācījies solfedžo, harmoniju, instrumentāciju, mūzikas vēsturi, vispārējo pedagoģiju un obligātās klavieres. Reiz runājis ar prof. J. Vītolu, vai nevarētu viņam atļaut mācīties kompozīciju profesora klasē. Profesors brīdinājis, ka, pa dienu strādājot, nebūšot iespējams tikt līdzi viņa klases tempam, kas esot ļoti straujš. Devis padomu nobeigt obligāto priekšmetu nodaļu un tikai tad atgriezties pie šīs domas. 1934. gada pavasarī pabeidzis pilnu kursu obligāto priekšmetu nodaļā, saņēmis apliecību, bet no tālākas mācīšanās atteicies pasliktinātās veselības dēļ.
Pirmajā padomju okupācijas gadā strādājis LPSR Valsts bankā. No 1941. gada jūlija līdz 1944.gada
septembrim Latvijas Bankā par grāmatvedības grupas vadītāju. No 1945. gada sākuma līdz 1.martam darbojies Valsts bankas republikas kantorī. No 1944. gada beigām līdz 1949. gadam īsāku vai garāku laiku vadījis vairākus korus: Rīgas pilsētas Raiņa vakarskolas meiteņu kori (1944-1945), no kura 15. septembrī atbrīvots, jo atteicies noturēt mēģinājumus svētdienās, Poligrāfiskās arodskolas kori (1945-1948), Spectorga pašdarbības sieviešu kori (1945), Satiksmes ministrijas darbinieku kori (1947), Kirova rajona apvienoto pašdarbības kori (1948), Rīgas Viesnīcu tresta darbinieku kori (1949) un Rīgas pilsētas Maskavas rajona koriem kontroldiriģents 1949.gada dziesmu dienai. Kādu laiku arī bijis meža darbos Jūdažos.
1945. gadā ar komponistu E. Melngaiļa un A. Kalniņa ieteikumu uzņemts Latvijas Komponistu savienībā. Tajā laikā viņam jau bijušas 50 kompozīcijas. Par Komponistu savienības biedru gan sabijis tikai 4 gadus, jo pēc 1949. gada 9. marta Cīņā iespiestā P. Smilgas raksta Gads pa jauniem ceļiem mūzikā 13. martā bijis spiests no savienības izstāties. Cīņā bija rakstīts: Pirms gada publicētie VK (b)P CK un Latvijas K(b)P CK lēmumi par padomju komponistu jaunradi un padomju mūzikas attīstību dziļi ietekmējuši visu Padomju Latvijas komponistu dzīvi un darbu. Boļševiku partijas norādījumi ne vien atklāja neciešamās parādības mūsu komponistu jaunradē, bet norādīja arī ceļu, kā tās izskaust. (...) Pagājis gads, un mūsu komponisti, darbojoties partijas lēmumu garā, šodien jau ar citādām acīm var skatīties un vērtēt ne vien savu jaunradi, bet visas padomju tautas dzīvi. (...) ir vēl grupa maz darbojošos un neaktīvu komponistu, kas nav parādījuši, ka viņi pārkārto savu darbu pēc partijas lēmumiem. Komponistu saime tādēļ pieprasījusi no b.b. K. Martinovska, J.Sieriņa, Jūl. Sproģa, A. Sproģa un citiem pārskatus par savu jaunradi pēc partijas lēmumiem.
Lai gan pēc 1949. gada algota diriģenta darba vairs nebija, Sieriņš līdz 1958. gadam vēl vadīja Doma kori un no 1952. līdz 1959. gadam Dubultu draudzes kori.
1964. gada 11. oktobrī mūžībā aizgājusi viņa sieva Elizabete. Pēc tam par viņu rūpējušās māsas Milda un Mērija, kas abas pārdzīvojušas savu brāli. 1973. gada 9. jūnijā Sieriņš apprecējies otro reizi ar Paulīni Grīvu (dzimusi Špicberga). Kaut veselība ar katru gadu kļuvusi trauslāka, Sieriņš, cik spējis, apmeklējis koncertus un turpinājis komponēt. No 1960. līdz 1973. gadam uzrakstītas 32 dziesmas.
*
Sākot ar 1921. gadu, Sieriņš dažus gadus ir ari dziedājis Reitera korī, bijis par palīgu diriģentam vīru balsu sagatavošanā. 1922. gada 24. oktobra gadskārtējam koncertam Nacionālajā operā A.Kalniņa dziesmā Dzimtene Reiters viņu izraudzījis par baritonu frāzes Bet mežgalos, rau, saule jau riet vienīgo dziedātāju. Viņam arī uzticēts uzdot korim balsis.
1923. gada 19. decembrī, sakarā ar operas Hugenoti pirmizrādi Nacionālajā operā, ko diriģēja T.Reiters, kā viņa kora dalībnieks un cienītājs, Sieriņš uzrakstījis vārsmu, ko ar parakstu Tavs koris un ziediem nosūtījis uz Nacionālo operu tādēļ, ka presē bija parādījušies apšaubāmi izlēcieni pret Reiteru:
Dvēseles cīņu drūmā diena,
Kad ir dzīvot grūt'?
Atceries, ka daudzi ciena
Tevi, līdzi jūt.
Censonis Tu viņu acīs,
Kurš pēc tālēm sniedz,
Kaut ar' seklu laužu tracis
Tevim strādāt liedz.
Vēlam Tevim drosmi, spēku
Cīņā nepagurt,
Ceļot latvju mākslas ēku,
Skaņu tēlus burt.

Vīru kori Dziedoni Sieriņš vadījis ar pārtraukumiem no 1924. līdz 1938. gadam. Par Dziedoņa rašanos Sieriņa atmiņās lasām: Kādu dienu pie manis ieradās daži dziedātāji no vīru dubultkvarteta ar priekšlikumu uzņemties tā vadību. Esot labs balsu materiāls, jo līdzšinējais vadonis Hermanis Gailītis atteicies nopietnas slimības dēļ. Apņēmos tos sagatavot ar dažām dziesmām Adventes liturģiskam dievkalpojumam Lutera baznīcā ar norunu, ka sastāvs jāpapildina. Dziedāšana notika 16. decembrī ar kādiem 15 koristiem. Pulciņa dalībnieki sprieda par biedrības dibināšanu ar nosaukumu Pirmā latvju vīru koru biedrība Dziedonis. Sestajā februārī Dziedonis sasauca pirmo biedru sapulci. Par priekšnieku izraudzīja J. Plēsumu, vietnieku - J. Sieriņu, kasieri - J. Grīsli, sekretāru - J. Miķelsonu. Par biedrības moto pieņēma Fr. Plostnieka dzejoļa Dziesmas pirmo pantu:
Tur, kur dzidros augstumos
Laistās zvaigzņu liesmas,
Tur ir ilgām tēvija,
Turp trauc mūsu dziesmas.
Atklāšanas koncertā 27. aprīlī Valsts tehnikuma zālē Sieriņš parādījās arī kā komponists ar dziesmu Zeltotais prieks. Par atklāšanas koncertu Ernests Brusubārda Jaunāko Ziņu 28. aprīļa numurā rakstīja: Vīru koru biedrības Dziedonis atklāšanas koncerts notika vakar. Kora dziedāšanā, salīdzinot ar pirmskara laikiem, vēl vienmēr vērojams zināms nogurums. Gan nodibinās jauni kori, bet viņu skaits vēl arvien nesasniedz agrāko laiku apmērus. It īpaši tas attiecināms uz vīru koriem, kuru skaits ir ļoti niecīgs. Līdz šim vienīgi Pērkona koris attīstījis rosīgāku darbību. Vīru kora Dziedoņa nodibināšanās tāpēc silti apsveicama. Viņa atklāšanas koncerts rādīja, ka jaunā organizācija strādājusi rūpīgi. Diezgan plaša programma, kurā atrodamas pagrūti izpildāmas plašāka apmēra dziesmas, liecināja, ka jaundibinātais koris nav taupījis pūliņus, lai savu uzdevumu pienācīgi veiktu. Atskanēja arī tādas dziesmas, kuras tikai retumis dzirdētas un dažas pat pirmo reizi. Vīru koru trūkuma dēļ viena daļa koru literatūras pārāk maz izskanējusi. Cerēsim, ka Dziedonis palīdzēs šo robu aizpildīt. Jādomā, ka jaunā kora dziedātāju skaits ar laiku pieņemsies plašumā. Korī šoreiz bija ap 25 dziedātāji, kas izrādīja diezgan labu balss materiālu. Ja arī vēl neizdevās panākt skaidrāku noskaņojumu un tīrāku intonāciju, tad, pieliekot nepieciešamos pūliņus, nākotnē trūkumus izdosies novērst. Nenogurstošs darbs vainagos Dziedoņa turpmāko attīstības gaitu. Kori vada J. Sieriņš. Cik vērojams, tad jaunais diriģents savos mūzikālos nodomos ar kori atradīs saprašanos.
Par šo atsauksmi Sieriņa atmiņās lasām: Man jāpiekrīt E. Brusubārdam, ka man šai atklāšanas koncertā ar nelielo, kaut arī ar labu balss materiālu apveltītu, dziedoņu pulciņu neizdevās sasniegt pilnā mērā nodomātos panākumus. Ja grib runāt par atskaņojuma intonāciju un vēl citām finesēm, tad kritiķim vispirms loti labi jāpazīst recenzējamā kompozīcija. Vai tas tā bija, par to lai man atļauts šaubīties, jo tādas dziesmas, kā A. Kalniņa Kas tie tādi spēka vīri?, J. Vītola Dievzemīte tika dziedātas pirmo reizi. No apsveicējiem man un, domājams, arī korim, vislielāko gandarījumu un prieku sagādāja mūsu lielākā dziesmu un mūzikas krīvu krīva prof. Jāzepa Vītola sveiciens, no kura mutes dzirdēt sevi nosaucam par komponistu, viņa siltā atzinība bija labākā uzslava, kas mani spārnoja lieliem nodomiem.
Otrais Dziedoņa koncerts jau noticis tā paša gada 16. novembrī Latvijas konservatorijā. 17 dziesmu programmā bijuši iekļauti arī trīs pirmatskaņojumi: J. Vītola Trīs nāves, J. Reinholda Sen mūsu kaujas karogs un K. Kažociņa Jaunībai, kā arī Sieriņa jaunākā dziesma Cik klusi tumst.
Par interesantāko šī koncerta atsauksmi Sieriņš uzskata komponista J. Zālīša Jaunāko Ziņu 17.novembra numurā: Vīru koris Dziedonis, ja nemaldos, uzsāka darboties tikai pērngad. Viņa pirmo atklāšanas koncertu man nebija izdevības dzirdēt. Par otro, kas notika vakar konservatorijas zālē, jāizsakās ar visu atzinību. Viss liecina, ka īsajā pastāvēšanas laikā daudz laba darba veikts. Korim brašs balsu sastāvs, īpaši spēcīgi un skanīgi basi, teicama disciplīna, izturība, mākslas bijība un entuziasms. leskatoties dziedātāju sejās, varēja vērot, ar kādu nodošanos un dziļu mākslas mīlestību tie seko sava vadoņa nodomiem. Jau tagad jaunie dziedoņi, skaitā ap trim desmitiem, dzied ar trejdeviņu vīru spēku. Bet nevien spēks, arī smalkums atbalsojās viņu dziesmās, latviska sirsnība. Dziedoni vada diriģents Sieriņš. Viņš pazīstams jau no agrākiem laikiem kā sirsnīgs dziesmu draugs, pats krietns dziedātājs un mazāku vienību vadonis. Dziedoņa pirmie iepriecinošie panākumi ir lielā mērā Sieriņa nopelns. To rādīja arī sastrādātā programma ar 16 dziesmām, no kurām vairākas reti dzirdētas un stipri pagrūtas. Dziesmu atskaņojumos viscaur redzējām labu muzikālu izpratni, sparu un disciplīnu. Diriģentam acu priekšā bijuši krietni paraugi, tālab arī viņa darbs veidojies jau diezgan veselā stilā un tehniskā noskaņojumā. Niansējumos būtu vērība jāpiegriež vairāk cildenāku krāsu kontrastiem, stingrāk jāraugās, lai balsis skanētu cēlāk. Daži tenori, neskatoties uz viņu labo balss materiālu, dzied sekli, plakani un, īpaši stiprākās vietās, vēl diezgan neatbilst estētiskām prasībām. Programmā bija uzņemtas Cimzes, Jurjānu Andreja, Vītola, Dārziņa, Kalniņa, Zālīša, Kažociņa, Reinholda un Sieriņa dziesmas, pie kam dažas no tām dzirdējām pirmatskaņojumā.
Pēc šī koncerta Sieriņš no Dziedoņa repertuāra noņēmis savu dziesmu Cik klusi tumst. Par šo kompoziciju viņam bijusi saruna ar Ernestu Vīgneru. Pēc tās viņš notis sadedzinājis, jo Vīgnera spriedums bijis: Jums jau tā gotiņa ir, bet trūkst tā valdziņa, ar ko to piesiet.

Par nozīmīgāko notikumu 1927.gadā Sieriņš uzskata vācu komponistu dziesmu koncertu 4.decembrī Melngalvju zālē: Dziedājām 15 dziesmas. Kādēļ es taisni pie vācu programmas ķēros? Rīgā pastāvēja kādi 5 vācu kori, kas kā brāļi turējās kopā. Dziedoņa koristi šai koncertā bija frakās. Sākot nodziedāja kora moto: Tur dzidros augstumos, Turp trauc mūsu dziesmas, ko publika noklausījās piecēlusies. Dziedonis Vāgnera Svētceļotāju kori ļoti pieklājīgi veica bez pavadījuma. Mūzikas Nedēlā 28. decembrī teikts, ka programma bijusi plaša un dauzpusīga, pats atskaņojums korekts, dziesmas iestudētas ar lielu rūpību un uzmanību, par ko atzinība diriģentam J. Sieriņam.
Dziedonim piedaloties Preses ballē, Sieriņš komponējis vīru korim Suminājumu ar klavieru pavadījumu viesu apsveikšanai. Šai kompozicijai korists A. Linde sacerējis vārdus, un tā pārdēvēta par Sveicienu dziesmu draugiem.

Dziedoņa 5. gadu atceres koncertā 1929. gada 10. februārī Latvijas konservatorijā piedalījās arī  Liepājas Dziedonis, kura vadību pagājušā gadā bija uzņēmies Jānis Eklavs.
(Turpinājums nākamajā LM numurā)

Avots: Latvju mūzika, 01.01.2003

***