Jēkabs Kovaļevskis

 Revolucionārs, sabiedrisks darbinieks.

Dzimis Lielvircavas pag. Skursteniešu "Zūbās"

Mācījies Jelgavas ģimnāzijā.

Kovaļevskis sāka savu revolucionāro darbību jaunstrāvnieku rindās 90. gados kā Rīgas Politechniskā institūta students.

( Pīpkalonijā iekļāvās jauni dalībnieki – Aleksandrs Dauge, Fricis Roziņš, Jēkabs Kovaļevskis.) 

Studijas viņš nepaspēja nobeigt. Viņu izslēdza no instiūta un apcietināja.

1897. gada vasarā Latvijā notika pirmie revolucionāru masu aresti. Biedru Kovaļevski atkal apcietina,

1898. gadā Rīgā organizējas pirmā nelegālā sociāldemokrātu grupa, kurā arī . Kovaļevskis darbojas kā organizators un aģitators.

1903. gadā pēc partijas lēmuma viņš kopā ar sievu Olgu aizbrauc uz ārzemēm, kur līdz 1906. gadam izpildīja kompartijas uzdevumus nelegālās literatūras un ieroču apgādē.

Dzīvodams Vācijā, viņš paguva nobeigt savas studijas, iegūdams ķīmijas inženiera kandidāta
grādu.

Par darbību ieroču apgādē viņu Beļģijā apcietina un piespriež 6 mēn. cietuma sodu. Viņam izdodas no Beļģijas aizbēgt.

1906. gada rudenī viņš darbojas Berlīnē, no kurienes

1907. gadā administratīvā kārtā tiek izraidīts. Pēc tam viņš apmetas Londonā, kur turpināja revolucionāro darbību līdz

1918. gadam latviešu s.-d. grupā, reize būdams Eiropas un Amerikas s.-d. grupas sekretārs.
 

1918. gadā atgriežas Maskavā, kur darbojas Zemkopības komisariātā.

1918. gada beigās, kad Latviju okupē lielienieku Krievijas Sarkanā armija,viņš pārbrauca uz Rīgu, kur vadīja ķīmisko rūpniecību.

1919. g. jūlijā Kovaļevskis atgriezās Maskavā un strādāja atbildīgā darbā dažādās
padomju iestādēs.

1922. gadā viņu komandē uz Norvēģiju, par konsulu un atašeju. Izspiegojis baltās kustības dalībniekus Norvēģijā.

Pēc atgriešanās Padomju Savienībā b. Kovaļevskis darbojas Kuzbasā un vēlāk divus gadus Kaukāzā.

1929. gadā viņam piešķir pensiju.

Miris Maskavā

***

Jaunstrāvnieki propagandēja marksismu ne tikai strādnieku vidū, bet arī laukos. Īpaši jāpiemin jaunstrāvnieki Jēkabs un Olga Kovalevski. Jēkabs dzimis Lielvircavas pagastā, Olga Kovajevska Lielsesavā. Abi mācījās Jelgavā Jēkabs reālskolā, Olga — ģimnāzijā.

Jēkaba Kovajevska pasaules uzskatu veidoja rūgtā dzīves pieredze reālskolā, karadienestā,
vēlāk rakstveža darbs Krievijas dienvidu guberņās. Marksisma ideju izpratnē viņam daudz pa
līdzēja brālis Jānis Kovaļevskis, aktīvs jaunstrāvnieks un žurnālists.

1896. g. dzīvesbiedri Jēkabs un Oiga Kovalevski pārcēlās uz Rigu. Abiem par galveno dzīves mērķi izvirzījās marksisma propaganda. Ciemojoties pie vecākiem lauku mājās, Jēkabs un Olga prata atrast kopīgu valodu ar apkārtējo māju kalpu puišiem un meitām. Bieži starp viņiem izraisījās dedzīgas diskusijas. Viena no tādām tikšanās reizēm 1898. gada nodibināja nelegālopulciņu «Skurstenieši» (bijušajā Lielvircavas pagastā). Par pulciņa vadītāju kļuva Olga Kovaļevska. Kopā ar viņu darbojās arī viena no pirmajām profesionālajām revolucionārēm Anna Gulbe-Sukute. Arī viņa ir mūsu novadniece, dzimusi Skursteniešu pagasta Vieglāju mājās, mācījusies kādā no Jelgavas skolām.

Dibinoties nelegālajam pulciņam, Anna Gulbe-Sukute studēja Pēterburgā zobārstniecību.
Beigusi mācības, dzīvoja Rīgā.

No 1899. gada darbojās Rīgas sociāldemokrātiskajā organizācijā. Ar viņas palīdzību jelgavnieki 90. gadu beigās un gadsimta sākumā saņēma nelegālo literatūru. Viņa bija īpaši iemīļota propagandiste strādnieku vidū. Bieži viņa tikās ar Krāmera fabrikas (tagad mašīnbūves rūpnīca) nelegālo sieviešu pulciņu dalībniecēm, uzstājās viņu sapulcēs. Partijas darbā viņa pazīstama ar segvārdu «Zelma», «Anniņa». «Skursteniešu» pulciņa dibināšanas sapulcē piedalījās desmit cilvēku. Starp viņiem minams arī vēlāk izcilais latviešu revolucionārs Roberts Pelše.

1898. gadā, vēl būdams Jelgavas reālģimnāzijas audzēknis, viņš kļuva par sociāldemokrātu. Darbojoties pulciņā, studējot marksismu, aizsākās Roberta Pelšes publicista un propagandista gaitas. sajā laikā Zaļeniekos dzīvoja un strādāja jaunstrāvnieks ārsts Augusts Krumbergs, kurš atrada sev tuvu domubiedru Jāni Brigaderi un kopīga darba rezultātā nodibināja Zaļeniekos sociāldemokrātu pulciņu.

***

Jaunajai strāvai ir paliekoša nozīme arī Jelgavas sociāldemokrātiskās organizācijas izveidošanā.
Viens no aktīvākajiem jaunstrāvniekiem Jelgavā bija Dāvids Bundža (1873. g. 10.IV—
-1901. g. 4.1). Viņš dzimis laukstrādnieku ģimenē. Agrā bērnībā iepazinis darba un netaisnības sūrumu. Pēc Lielvircavaspagasta skolas beigšanas pašmācibas ceļā mēģina iegūt ģimnāzijas izglītību. Pārbaudījumu eksāmeniem jaunietis gatavojas kopā ar Kroņvircavas Bračku māju saimnieka dēlu Kārli Viļķeri, vēlāko dzejnieku Zvanpūti, kas arī iepazīstina viņu ar
Jelgavas ģimnāzijas audzēkņiem, uzaicina piedalīties kādā no literārajiem vakariem. Te Dāvids Bundža pirmoreiz saskaras ar marksismu un jau 1893. gada nonāk pie secinājuma, ka
darba tauta labāku nākotni var sagaidīt tikai caur šķiru cīņu.
 

Dāvids Bundža pats kļuva par aktīvu marksisma propagandētāju.
 

Strādājot tiesu izmeklētāja kancelejā., viņš nodibina sakarus ar daudzu pilsētas fabriku un
uzņēmumu strādniekiem. Izskaidroja politiskus un tautsaimnieciskus jautājumus, gan arī nelegālās sapulces. sim nolūkam izmantoja Dāvida Bundžas dzīvokli Zaļajā ielā 1 (tagad Raiņa iela). Tur
bija nelegālās literatūras glabāšanas un arī jaunstrāvnieku sanāksmju vieta. Šajās sapulcēs strādnieki pirmoreiz dzirdēja izskaidrojam jēdzienus «šķiru cīņa», «šķiru cīņas mērķi».

Jānis Pelūde, Dāvida Bundžas tuvākais cīņu biedrs Jelgavā, nolasīja vairākus rēfērātus par šiem jautājumiem, izskaidroja šķiru cīņas uzdevumus. Jānis Pelude tobrīd jau bija guvis pietiekamu revolucionārās cīņas skolu. Vēl studēdams Pēterburgā, Jānis Pelūde kopa ar Jāni Kronbergu (vēlāko LSD Jelgavas organizācijas delegātu uz LSD II kongresu) piedalījās V. I. Ļeņina nodibi
nātās organizācijas «Cīņas savienība strādnieku šķiras atbrīvošanai» rīkotajos streikos un
demonstrācijās. Tās darbība kļuva par paraugu, organizējot revolucionāro cīņu Jelgavā.
Grūti nācās sagādāt nelegālo literatūru. Daļu literatūras vajadzēja pārdrukāt
tepat pilsētā jaunizveidotajā tipogrāfijā (1893. g.). lespieda galvenokārt E. Veidenbauma
dzeju, kas bija ļoti tuva latviešu jaunatnei, kā arī pašu jaunstrāvnieku tulkotās sociāldemokrātu brošūras. Dažādu jautājumu izskaidrošanai biežiuzaicināja arī citus Jaunās strāvas dalībniekus. Pēteris Birkerts atceras, ka 1895. gadā kādā no nelegālajam skolēnu sapulcēm piedalījies Rainis un Aspazija. Rainis maz runājis, bet ja izteicis savu spriedumu, tad dziļi pārdomātu un pamatotu. 1897. gadā vienā no nelegā lajiem studējošās jaunatnes pulciņiem iestājās Jānis Lencmanis.
 

Līdz ar to nodibinājās ciešāki sakari ar Jelgavas fabriku strādniekiem. Veidojās pirmie
nelegālie strādnieku pulciņi. 

D. Kļaviņa, 1983.g.

***

Biedra J. Kovaļevska piemiņai
Š. g. 11. novembrī beidza savu darba un cīņas bagāto dzīvi 81 gada vecumā latvju revolucionāra proletariāta veterāns, vecais boļševiks Jēkabs Kovaļevskis.
 

Biedrs Kovaļevskis sāka savu revolucionāro darbību jaunstrāvnieku rindās 90. gados kā Rīgas Politechnikas students.

Studijas viņš nepaspēja nobeigt. Viņu izslēdza no instiūta un apcietināja.

1897. gada vasarā Latvijā notika pirmie revolucionāru masu aresti. Biedru Kovaļevski atkal apcietina,

1898. gadā Rīgā organizējas pirmā nelegālā sd. grupa, kurā arī b. Kovaļevskis darbojas
kā organizators un aģitators.

Pēc partijas lēmuma viņš 1903. gadā kopā ar sievu Olgu aizbrauc uz ārzemēm, kur līdz 1906. gadam izpildīja svarīgus partijas uzdevumus nelegālās literatūras un ieroču apgādē.
 

Dzīvodams Vācijā, viņš paguva nobeigt savas studijas, iegūdams ķīmijas inženiera kandidāta
grādu.

Par darbību ieroču apgādē viņu Beļģijā apcietina un piespriež 6 mēn. cietuma sodu.

Viņam izdodas no Beļģijas aizbēgt.

1906. gada rudenī viņš darbojas Berlīnē, no kurienes 1907. gadā administratīvā kārtā tiek izraidīts. Pēc tam viņš apmetas Londonā, kur turpināja revolucionāro darbību līdz 1918. gadam latviešu
s.-d. grupā, reize būdams Eiropas un Amerikas s.-d. grupas sekretārs.
 

Pēc lielās Oktobra revolūcijas b. Kovaļevskis 1918. gadā atgriežas Maskavā, kur dar-
oojas Zemkopības komisariātā.

Kad Latvijā 1918. gada beigās nodibinājās Padomju valdība,viņš pārbrauca uz Rīgu, kur vadīja ķīmisko rūpniecību.

1919. g. jūlijā b. Kovaļevskis atgriezās Maskavā un strādāja atbildīgā darbā dažādās
padomju iestādēs.

1922. gadā viņu komandē uz Norvēģiju, par konsulu un atašeju.
 

Pēc atgriešanās Padomju Savienībā b. Kovaļevskis darbojas Kuzbasā un vēlāk divus ga-
dus Kaukāzā.

1929. gadā viņam piešķir pensiju. Visu savu dzīvi, visu savu karsto sirdi b. Kovaļevskis atdevis Ļeņina - Staļina partijai un mīļotai Padomju Dzimtenei, pie kam viņa siltākās domas un jūtas bija saistītas ar Latvijas likteni.

P. DAUGE, Cīņa, 1943.