Isers Buškins

Dzimis Rīgā. Miris Berlīnē.

Kādā tīmekļa avotā teikts, ka Buškina vectēvs Judels Piseckis savulaik spēlējis orķestrī pie Riharda Štrausa, savukārt Marģera Zariņa memuāros rodam ziņas, ka Buškina tēvs (Nisons Buškins?) esot bijis rabīns. Konservatorijā Isers Buškins iestājas 17 gadu vecumā un mācās kontrabasa spēli. Kara gadus daļa Buškinu ģimenes pavada Čeboksaros, kur Isers ir galvenais pelnītājs kara rūpnīcā. Pēc kara Buškini atgriežas Rīgā, un Isers turpina mūzikas studijas  – mūzikas vidusskolā mācās kordiriģēšanu. Nobeidzis III kursu, Buškins iestājas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā. 40. gadu beigās viņa balss skolotājs ir Eižens Vitings, kurš krīt varas nežēlastībā, un Isera Buškina balss nonāk kādreizējā Sarkanās Armijas vokālista Ruvima Voļska pārziņā.

Sākotnēji Buškins ir Latvijas filharmonijas solists, bet jau gadu vēlāk viņš pāriet uz Operu. Skaidrs, ka Vijas Briedes grāmatā “Latviešu operteātris” nav ziņu par Iseru Buškinu kā daždien emigrējušu padomju dzimtenes nodevēju, toties no kataloga “Padomju Latvijas mūzikas darbinieki” uzzinām, ka Isers Buškins dziedājis Bartolo, Pimenu, Končaku, kņazu Gudalu, bet vislabprātāk – Dargomižska Dzirnavnieku. 1963. gadā Isers Buškins atgriežas filharmonijā, sniedz soloprogrammas, piedalās radio un TV raidījumos, dodas koncertizbraucienos, piemēram, piedalās “Klīstošā holandieša” atskaņojumā Kijevā, dzied solo Verdi Rekviēmā Minskā (kur tolaik strādā viņa kādreizējais pedagogs Vitings) un Baha “Mateja pasijā” Maskavā. 1964. gadā Isers Buškins gūst lieliskus panākumus vissavienības mērogā  – saņem II vietas ieguvēja diplomu prestižajā Modesta Musorgska vokālistu konkursā Maskavā. Runā, ka I vietu viņam nedod tautības dēļ, savukārt absolūtais uzvarētājs Boriss Mazuns teicis, ka Buškins būtu pelnījis būt viņa vietā. 1972. gadā Isers Buškins ar ģimeni nolemj pamest Padomju Savienību. Vispirms viņš dodas uz Izraēlu, bet jau 1974. gadā (vai pat 1973. gadā) īsteno sapni apmesties uz dzīvi Berlīnē. 1976. gada 5. decembrī The New York Times raksta par Šostakoviča 14. simfonijas atskaņojumu, slavē ASV debitantu Iseru Buškinu kā skaista, tumsnēja basa īpašnieku, kas labi piemērots šai mūzikai. (Mūzikas saule, 2021)