Lūcija Stroda

.Dzimusi Balvu rajona Bērzpils pagastā skrodera Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē. Beigusi Balvu Valsts ģimnāziju 1944.gadā. Pēc bēģļu gaitām Kurzemē ģimene palika dzīvot Rīgā. 1945.gadā sāka studēt Latvijas Valsts Universitātē vēsturi. Lūcija bija iesaistījusies nelegālā pretestības oganizācijā, kas atbalstīja nacionālos partizānus. 1946.gadā tika arestēta un apsūdzēta dzimtenes nodevībā. Lūcija neatzinās, vienīgais pierādījums bija viņas adrese nošautā partizānu grupas vadītāja grāmatiņā, radinieki izmantoja pazīšanos ar iekšlietu ministru. Izdevās izkļūt no cietuma, bet vajāšana turpinājās, jo vārds palika bīstamu valsts noziedznieku kartotēkā.  Sekoja skolotājas darbs dažādās skolās. 1969.gadā saslima ar smagu sirdskaiti.

Pēc L.Strodas nāves Mirdzas Ķempes sastādīto L.Strodas dzejoļu krājumu padomju laikā nepublicēja. Tas izdots ar vīra - Heinriha Stroda pēcvārdu.

Grāmata. Mans laiks, 1997.g.

     ***

Dzejnieks Andris Bergmanis: Dzejoļus sāku rakstīt 1963.g., mūsu 41. vidusskolas vēstures skolotājas Lūcijas Strodas netieši mudināts. Viņa stāstīja par literatūru. Ne jau par to, par kuru runāja literatūras skolotāja, bet par Čaku, Eriku Ādamsonu, Anšlavu Eglīti, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni un citiem, toreizējās skolas programmās neiekļautajiem.

Mēs bijām skolotājas Strodas dzilnēni.

Viņa mums mācīja lidot,

Ne jau uz "lielo dzīvi" un "gaišo nākotni",

bet tepat vien Rainī, Ziemeļniekā, Čakā..

Viņai teica:

- Biedrene Stroda! Ko jūs atļaujaties!

Vēstures stundās bērniem pantiņus lasīt! -

Skolotāja pasmaidīja savu madonnas smaidu un

priecājās par ik spārna aizmetnīti... (No 1978.g. poēmas)