Vladislavs Urtāns

Dzimis Antona un Veronikas Urtānu ģimenē 1921. gada 4. janvārī Ludzā.

Zinātnieks (arheologs, vēstures doktors). Pēdējie arheoloģiskie izrakumi notikuši Madalāna pilskalnā. Dzīvesbiedre Stefānija Urtāne (dz. Nadricka).

1941.gada 14.jūnijā Latvijas Universitātes students ar marksima konspektiem portfelī tika deportēts uz Soļikamsku Dienvidurālos. Piesprieda 3 gadus ieslodzījumā.

Pēc 5 gadiem, pavadot bāreņu repatriācijas vagonu, izdevās atgriezties Latvijā. Reabilitēts 1968.gadā.

Atmiņas par izsūtījuma gadiem izdotas grāmatā "Par ko?" 2017.gadā. 

No 1947.gada strādāja Madonas novadpētniecības muzejā,

1949.g. pabeidza Latvijas Universitāti.

1971.g.  aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju

1958-76   LPSR Valsts vēstures muzejā,

Galvenās Enciklopēdiju redakcijā vecākais zinātniskais redaktors.

Monogrāfijas "Senākie depozīti Latvijā." 1977.g. un 70 zinātnisku rakstu autors.

Dēli - arheologs Juris Tālivaldis Urtāns un biologs Andris Urtāns.

Miris 1989. gada 26. jūlijā.

Atsauces

• Graudonis, J. “Latvijas senvēsturei veltīts mūžs.” Zinātnes Vēstnesis, 1990. marts, Nr.3, 8.-9.lpp.
• Urtāns, V. “Kai mani izvede.” Grām.: Tāvu zemes kalendars 2011. Kulturvēsturiska un literara godagrōmota. 72.goda gōjums. Latgolas kulturas centra izd., Rēzekne, 2010. 144.-150.lpp.
• Urtāns, J. Arheologs Vladislavs Urtāns. Bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: 1994. 18 lpp.