Antonija Siliņa

2.pasaules kara beigās uz denunciācijas pamata vācu okupanti apcietināja Antoniju Siliņu, viņas vīru un dažas nedēļas veco meitiņu. Galvenais iemesls bija tas, ka pie viņiem Daugavpilī  1940.gadā dzīvojis vēlākais komisārs Alfons Noviks, bijušais viņas klases biedrs Ludzā. Gāja bojā vīrs, meitiņa, bet Antoniju pārsūtīja uz latviešu bērnunamu  strādāt smagos darbos.

Kad no 3 darbiniecēm Antonija palika viena, viņa pēc kāda laika no Vācijas pārveda uz Latviju bāreņus - komunistu, sarkanarmiešu un uz Padomju Savienību evakuēto vecāku bērnus. Latvijā  Antonija tika iecelta Izglītības komisariātā par Latvijas bērnunamu pārzinātāju.

Vēl vērienīgāka bērnu pārvešana notika 1946.gadā, kad vairāk nekā 1000 bērnu no Krasnojarskas puslegālii atveda uz Latviju. Oficiālā akcijas vadītāja bija Lūse, partijas biedre no 1905.g..Antonija Siliņa bija organizētāja. Bija līdzbraucēji, piemēram, Pļaviņu bērnunama direktors Stradiņš.  Rīgā sadarbojās ar Pārdaugavas bērnunama vadītāju R.Dēliņu.

Antonijas Siliņas brālis, izsūtītais Vladislavs Urtāns darbojās Krasnojarskā par bērnu savācēju un sūtītāju uz Latviju. Viņam bija izziņa, ka strādā Krasnojarskas bērnunamā. Pēdējo vagonu pavadīja 1941.gadā izsūtītais, bet pēc Viļa Lāča lūguma atbrīvotais viņa darbu dramaturgs Voldemārs Sauleskalns.

Un tad notika traģēdija. 1949.gadā arī pēc tam, lielāko daļu bērnu izsūtīja otrreiz. Par bērnu nelikumīgu atvešanu sodīja Lūsi un Dēliņu.

Avots: "Trīs burtnīcas" Ojārs Mednis, 1992.g. (V. Urtāna vēstule O.Mednim).