Roberts Valdmanis

Roberts Valdmanis mācījies Rīgas pilsētas reālskolā. 

No 1891.-1892.gadam strādāja par ierēdni pasta un telegrāfa resorā Rīgā,

no 1892.gada strādāja Jekaterinodarā,

no 1897.gada Novorosijskā.

 Krievijas  - Japānas kara laikā 1905.gadā no janvāra līdz novembrim piekomandēts kara telegrāfa pārvaldei Mukdenā.

No 1905.gada novembra ierēdnis Krievijas – Ķīnas bankas ( vēlāk Krievijas – Āzijas) bankas Harbinas filiālē (galvenais grāmatvedis).

 1912.gadā darbojies Harbinas latviešu biedrības pirmajā valdē.

Kopā ar viņu strādāja P. Mirkšs, R. Zariņš, P. Goris, A. Svīķeris, M. Lapiņš. Revizijas komisijā darbojušies K. Priedītis, A. Ozoliņš un P. Zālītis.

 1913.gadā iecelts par bankas Šanhajas filiāles nodaļas pārzini.

 1914.gadā par Ķīnas grupas grāmatvedības pārzini.

No 1911.gada R. Valdmanis bija Harbinas latviešu biedrības loceklis,

 1917.gadā ievēlēts par Šanhajas krievu kolonijas izpildkomitejas locekli.

No 1917.gada- 1919.gadam arī Šanhajas krievu izglītības biedrības kasieris.

R. Valdmanis bija viens no iniciatoriem Imantas pulka izveidei Vladivostokā.

1918.gada septembrī viņš vērsās pie franču sūtniecības Pekinā, lai lūgtu atbalstu veidot latviešu strēlnieku vienības cīņai pret vāciešiem.

1918.gada 5.oktobrī R. Valdmanis saņēma no franču sūtņa Boppes Pekinā telegrammu, ka Francijas Kara ministrija piekrīt latviešu kara spēku formēšanai pie čehu armijas zem franču ģenerāļa virspavēlniecības.

No 1919.gada decembra līdz 1920.gada maijam R. Valdmanis pildīja Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Šanhajā, Ķīnā.

1920.gadā R. Valdmanis  ar ģimeni atgriežas Latvijā un dzīvoja Rīgā.

1921.gadā iepazinies ar gaidu organizācijas darbību Anglijā, ierosina dibināt šādu kustību arī Latvijā un Vilhelmīnei Vilkai uzņemties meiteņu vadību.

1922.gadā bijis Latvijas Tautas bankas direktorrīkotājs un Latvijas Gaidu Centra. organizācijas instruktors.

 1926.g.16.nov. apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni – IV šķira ( „Valdības vēstnesis” 1926.g. 17.nov.)

“1918. gada maija mēnesī, glābdamies no lielinieku vajāšanas, iebrauca Šanhajā no Vladivostokas Latviešu strēlnieku pulku virsnieki: pulkvedis J. Kurelis, virsleitnanti J. Ozols un K. Upelnieks un praporščiks H. Stūre. Kamēr izdevās atrast kādu nodarbošanos, viņi apmetās pie manis,” raksta Šanhajas latviešu priekšstāvis Roberts Valdmanis.

Kurelim un Ozolam atrodoties Roberta Valdmaņa mājās, radās ideja – vajag organizēt latviešu strēlnieku vienības. “Mūsu augšminētie virsnieki [Kurelis, Ozols – L. Š.] Šanhajā nāca pie slēdziena, ka latviešu strēlnieku kara vienībām jāceļas no jauna un jāstājas par jaunu pie Tēvijas atsvabināšanas darba,” atceras Valdmanis. “Braucot caur Sibīriju, mūsu virsnieki pārliecinājušies, ka Sibīrijas apgabalos bija atklīduši pietiekošs skaits strēlnieku pulka bijušie dalībnieki, un īpaši tamdēļ pasākums solīja sekmes.”

 Jau 12. augustā Roberts Valdmanis Šanhajas latviešu kolonijas vārdā raksta uz Harbinu: “Laikam poručiks Ozols ar nākošo kuģi brauks uz Vladivostoku [..] Viņš brauks [..] speciāla nolūka – latviešu strēlnieku (rotu) atjaunošanas – organizēšanas dēļ.”

28. augustā pārstāvji griezās pēc palīdzības pie franču ģenerālkonsula Šanhajā, kurš priekšlikumu atbalstīja.

20. septembrī leitnants Ozols izbrauca no Šanhajas uz Pekinu, kur viņš uzsāka sarunas ar Francijas un Krievijas sūtni par latviešu militārās vienības dibināšanu.

“Pa to starpu čehi bija nogāzuši Padomju valdību Vladivostokā un tuvākā apkārtnē, un Tālie Austrumi kādus 3 mēnešus bija nogriezti no Sibīrijas. Tā it dabīgi nodibinājās ciešs kontakts starp trim Tālo Austrumu kolonijām – Šanhajas, Harbinas un Vladivostokas – kurš pārvērtās par ciešu organizatorisku vienību, kad augustā ieradās Vladivostokā uz pastāvīgu dzīvi Harbinas delegāts V. Salnais un septembrī Šanhajas delegāts J. Ozols.”

Lai gan par jaundibināmā Imantas pulka oficiālo izveidošanas mērķi tika izvirzīta “cīņa ar vāciešiem krievu frontē kopā ar čehu-slovāku armiju”, tomēr principā Centrālā Biroja nolūks bija organizēt Sibīrijas latviešu un Krievijas pilsoņu kara bēgļu atgriešanos Latvijā. 1918. gada 7. novembrī tika noslēgts līgums ar frančiem, kuri uzņēmās pulka uzturēšanu un apbruņošanu. (citāts no Lauras Šlares diplomdarba) 

Ģimene

Tēvs – Hans Waldmann ( dz. 1844.g.)

Māte – Hedviga  Karoline  ( dzim.Rank )  ( dz.1851.g.) Waldmann

Laulāti Rīgas Mārtiņa baznīcā  - 1871.g.oktobrī  ( ieraksts Nr.61. – 21.lpp.)

Krustēvs – Fridrich Dzelzkalns Ligger

                  Fridrich Blumentāls , ziņo – Katarina Waldmann

Brālis – Heinrich –Otomārs –Hanss

Dzimis 1872.g.jūlijā , kristīts 1873.g. Rīgā, Mārtiņa baznīcā (ieraksts Nr. 143 (136.lpp) Krustēvs – Hans Blūmentāls, ziņo tēvs Hans Waldmans, Pauls.

Vectēvs – Kaspars Waldmans , vecāmāte – Milda Waldmann ( dzim.Sinkst ) Džukstē.

Roberts Valdmanis precējies ar  Annu Tobija m. Bērziņu. (dz.1875.g.26.aug. Rīgā, vēlāk Jūrmalas bērnu nams -  mirusi – 1955.g.29.sept. Jeru pagasta „Velnkalējos”)

Ģimenē bija trīs dēli –

Edvīns – ( 1901.g., miris 5-6.gadu vecumā,)

Lians (dzimis 30.augustā 1909.g. Mandžūrijā – miris 1969.gada 9.oktobrī Ņujorkā ASV) un

Ernsts Tobijs ( 1912.g.21.aprīlī – līdz 1943.g. pierakstīts Jeru p.”Velkalējos”, bez vēsts pazudis) .