Zenta Ore

6. augustā Stokholmā no mums šķīrusies Zenta Ore, dzimusi 1915. gada 23. jūnijā Somijā, Vasā, jūras kapteiņa Lazdiņa ģimenē.

Uzaugusi Jūrmalā, mācījusies Rīgas Olava komercskolā, kaut gan gribējusi pievērsties teātra mākslai, bet tēvs neesot piekritis. Liktenis tomēr bija lēmis citādi. Varbūt Stokholmas latvieši atcerēsies Zviedrijas latviešu pensionāru biedrības 2004. gada maija sarīkojumu, kad Zenta Ore stāstīja par otro latviešu lielfilmu "Aizsprosts". Tajā viņa - jauna meitene ar garām zeltainām bizēm - spēlēja galveno lomu. Režisors Aleksandrs Rusteiķis toreizējo Zentu Zommeri bija ievērojis Majoros kā Jūrmalas skaistuma karalieni un aicinājis viņu piedalīties savas projektētās filmas aktieru izlasē. Un Zenta bez sevišķas aktieru profesionālās izglītības, bet ar savu latvisko tā laika meitenes šarmu un Dieva dotām dāvanām kļuva par jaunu zvaigzni topošajā latviešu filmu apvārsnī. Tas notika 1939. gada vasarā pie Sabiles, kādās dzirnavās ar aizsprostu pār Amulu. Tur norisinās divu jauniešu - leviņas - Zentas un Latvijas armijā jaunie sauktā Andreja - Riharda Zandersona plaukstošās mīlas stāsts. Filmai ir divi pamatmotīvi - divu jauniešu mīlestība, ko ar viltu apdraud nelietis lopu uzpircējs Ronis, un latviešu karavīra priekšzīmīgā tēla izcelšana. 1940. gadā filma tika pabeigta un jau martā to izrādīja lūgtai sabiedrībai kino Splendid Palace Riga. Bet publikai tā bija paredzēta nākamajā rudenī, lai nekonkurētu ar tai pašā laikā izrādīto "Zvejnieka dēlu". Bet līdz publikai filma diemžēl nekad nenonāca - līdz ar Latvijas neatkarību nogrima "Aizsprosts", un līdz šim šo filmu nav izdevies atrast.

Zenta Zommere emigrēja uz Zviedriju, un viņas karjerai latviešu filmu pasaulē nu bija pie likts punkts. Tomēr teātri viņa gluži negribēja atstāt. Īsu biogrāfiju par Zentu Ori varam lasīt "Latviešu enciklopēdijā", 1962 -1982, 111, 288.lpp. Tur minētas viņas aktrises gaitas Zviedrijā - gan latviešu amatieru teātra izrādēs, gan zviedru filmās. 1950. gadā viņa tēlojusi Lauru M. Zīverta lugā "Tvans", ko sagatavojis Nacionālā teātra pazīstamais aktieris Jānis Ģērmanis, kurš pats tēlojis galveno lomu - Gleznotāju. Sižets saistīts ar V. Purvīša gleznu pazušanu kara laikā. 1951.gadā Zenta Ore piedalījusies Upsalas latviešu dramatiskajā kopā R.Blaumaņa un M. Teteres lugā "Brīnumzālīte". Zviedru filmās, valodas barjeras kavēta, viņa diemžēl varējusi darboties tikai masu skatos, arī vairākās Ingmāra Bergmana filmās, piemēram, "Viņa dejojusi vienu vasaru". 1980. gadā viņa tēlojusi Frosini Moljēra lugā "Skopulis", kas izrādīta zviedru skolās. Ar to laikam arī beidzās Zentas aktrises gaitas.

Jāpiemin arī, ka 1945.-1946. gadā Zenta Ore savā apgādā „Saulnora" publicējusi R. Blaumaņa "Trines grēkus " un "Latviešu pasakas un teikas". 1947. -1956. gadā viņa dziedājusi Stokholmas Reitera kori. Tādējādi, viņai piedaloties Stokholmas sabiedriskā dzīvē, pamazām no mūsu apziņas izgaisa viņas senais devums mūsu kinomākslā. Par to gan vēl ir atgādinājums intervijā ar Zentu Ori, kas publicētā profesores Veltas Rūķes-Draviņas vadītā Stokholmas Baltistikas institūta rakstu krājumā "Zari" 1984. gada laidienā. Bet, laikiem mainoties, par Zentu Ori atkal sāka interesēties Latvijā, sevišķi teātra zinātniece Lilija Dzene. Viņas darbā, kas veltīts latviešu trimdas aktieriem "Ar zelta lāpu rokā" (Rīga, Māksla, 1992), sastopam nodaļu "Latviete Zenta". Tajā sniegts plašs pārskats par Zentas dzīvi un sevišķi izcelts viņas devums filmā "Aizsprosts", ko nu beidzot arī Latvija ceļ gaismā: "1990. gada vasarā sākās latviešu mākslas un literātūras darbinieku sasaukšanās pa visu pasauli, notika arī kinodarbinieku saiets, uz kuru kā goda viešņa no Zviedrijas ieradās arī Zenta Ore, jo bija apritējis tieši pusgadsimts kopš nenotikušās Aizsprosta" pirmizrādes. Retrospektīvajā izstādē līdzās pirmajam "Zvejnieka dēlam" pa veselu sienu - "Aizsprosts". Centrā - Pētera Lūča - Oskara un Zentas Zommeres - leviņas palielināti fotoattēli."(Ar zelta lāpu rokā, 56. IPP)

Arī nesen publicētā profesores Ingas Pērkones grāmatā "Kino Latvijā" (Zinātne, 2008) ir pieminēts "Aizsprosts" un Zenta Zommere parādās divos attēlos. Tur lasām: "Nav mazsvarīgi, ka mīlas stāsts savienoja kareivi ar dzirnavnieka meitu - simboliski tika uzsvērta nepieciešamība sargāt savu dzimto zemi - maizes devēju." (219. Ipp.) Zenta pati par savu dzīvi stāstījusi intervijā "Likteņstāstos" 1996. gada rudenī. Kaut arī tad ar teātri vairs nenodarbojās, bet bija uzņēmēja ar vairākām kafejnīcām Stokholmā, tomēr par savu likteni viņa izsakās šādi: "Reiz manās jaunās dienās režisors Aleksandrs Rusteiķis man atklāja pavisam citu - radošā gara pasauli, un tagad, kaut arī tik ilgus gadus pēc viņa nāves, es gribu viņam - šim lielajam pasaules mēroga režisoram (samērojot viņa paveikto ar to gadu kinopasaules fonu - to droši var apgalvot) pateikt PALDlES." (Likteņstāsti, Rīga, 1996, 195. Ipp.) Sasniegusi pensijas vecumu, Zenta iestājās abās mūsu pensionāru biedrībās, sevišķi aktīvi darbojās Zviedrijas latviešu pensionāru biedrības valdē, kur viņa vairākkārt mums izkārtoja sakarus ar ievērojamiem kultūrdarbiniekiem Rīgā, piemēram, ar Liliju Dzeni un Jāni Streiču, kuri ar saviem referātiem kuplināja mūsu sarīkojumus. Viņa varēja arī ciemiņus viesmīlīgi uzņemt savā skaistajā mājā Stokholmas pievārtē, Handenā. Tur viņa pavadīja ilgus gadus, rūpēdamās par saviem iemīļotajiem kaķiem, kas gadu gājumā bijuši kādi 20, spriežot pēc atstātās piezīmju grāmatiņas. Pēdējais - runcis Emīls miris 2004. gada 25. decembrī, bet neilgi pēc tam Zenta pārcēlās uz "pansionātu", kur viņai bija savs ērts dzīvoklītis, bet bez kaķiem, jo viņa atzina, ka tiem nepieciešama dārza brīvība. Ilgi Zenta vēl piedalījās mūsu pensionāru biedrību un citu organizāciju sarīkojumos. Kopš šī gada sākuma viņa bija spiesta pārcelties uz aprūpes māju, bet jūnijā pēc nelaimīga kritiena un sekojošas operācijas viņa vairs neatlaba. Saukdama "hallo, hallo" it kā atvadoties no radiem, draugiem un seno dienu publikas, viņa izbeidza šīs zemes gaitas 6. augusta rītā. Paturēsim Zentu siltā atmiņā, atceroties viņas lomu mūsu kinomākslas vēsturē.

Avots: Brīvā Latvija, 05.09.2009