Eduards Celms

 * 1884. VII 05. Mežmuižas pag.; M. Anna, S. Marijas dz. Ansfelds.

                1911. ieguva skolotāja tiesības pie Liepājas “Nikolaja” ģimnāzijās,

                1911/1915. Dunalkas pagasta skolas skolotājs,

                1915/1920. Maskavas latviešu bēgļu skolas skolotājs,

                1920/1940. Vērgaļu pagasta pamatskolas pārzinis,

                1935. XI 18. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes goda zīmi # 3381,

                1935. XII 09. apbalvots ar Valsts statistiskās pārvaldes III pakāpes goda zīmi,

                1938. XI 16. apbalvots ar Atzinības Krusta V šķiru # 425.

                Avots:       LVVA 1632-2-363-55.; 

                                “Es viņu pazīstu”, R. 1939.

"Ļeņina ceļš" 1988.gadā raksta: "Viņa mūža 45 gadi ziedoti grūtam jaunās paaudzes audzināšanas darbam. Laikā no 1920. līdz 1956. gadam kopā 36 gadi nostrādāti tieši Vērgalē, izaudzinātas vairākas paaudzes. Katrs viņa bijušais skolēns atceras kluso, nosvērto balsi, stingro, bet reizē arī laipno un uzmundrinošo acu skatu. Celms nekad neatļāvās pacelt balsi. Bet viņa vārdam bija spēks, viņam reti nācās atkārtot savu teikto. Tikko beidzies pirmais pasaules karš. Celms četrus gadus bija mācījis, latviešu bērnus Krievijā. Skolā trūka daudzkā, lai mācības ritētu normālos apstākļos. Daudzi bērni palika ārpus skolas. Bet bija enerģija, bija darba prieks. Vērgalē Celma vadībā darbojās koris, bez tam ar viņa tiešu līdzdalību tika nodibināta Vērgales patērētāju biedrība, kuras uzdevums bija apgādāt ar nepieciešamām precēm, tādējādi izvairoties no dārgiem privātuzņēmēju pakalpojumiem. Gadu gaitā skolā nodibinājās kopgalds un uzlabojās dzīve internātā. Bet visu atkal pārtrauca karš. 1944./45. gadā skolā ierīkoja vācu armijas lazareti, un atkal Celms bija tas, kurš panāca, ka mācības tomēr notika. Klases izvietoja saimnieku mājās, un skolotāji pasniedza stundas tur. Ceturtā un piektā klase izvietota Čīpu māju pirtī. Mācības šeit notika divās maiņās. Bet sestdienās skola darbojās līdz pusdienai, pēc tam galdus un solus iznesa laukā un pirti izmantoja saviem tiešajiem uzdevumiem. 1945. gadā mācības varēja atsākt atkal skolā. Bet inventāra nebija nekāda, un tomēr bērni zinašanas saņēma. Ļoti grūti bija apgūt vecākās klasēs krievu valodu, jo skolēni neprata pat alfabētu. Šo, kā arī citus smagākos priekšmetus, mācīja Celms. Kaut arī viņam jau toreiz bija pāri 60 gadiem, par pensiju netika domāts, un tikai 1956. gadā 72 gadu vecumā skolotājs Celms aizvēra pēdējo reizi aiz sevis klases durvis. Aizvēra, bet no saviem bijušajiem audzēkņiem neatvadījās. Daudziem bija nepieciešams padoms. Satiekoties viņš dzīvi interesējās par visu, priecājās par katra sasniegumiem dzīvē un palīdzēja rast izeju no kļūmīgām situācijām. Viņš ļoti pārdzīvoja ikviena neveiksmi, jo viņa uztverē skolotāja darbs, atbildība nebeidzās ar skolas beigšanas apliecības izsniegšanu. Daudz skolotājs Celms darīja arī mūsu dzimtā novada vēsturisko notikumu izpētē. Viņš uzrakstīja Vērgales skolas vēsturi. Par nožēlošanu, līdz šim laikam saglabājies tikai fragmentārs noraksts, jo oriģināls gāja bojā kara laikā, tomēr tas šobrīd ir faktiski vienīgais avots par skolas un ciema vēsturi. 

Nu jau 20 gadus sirmais skolotājs atdusas Vērgales kapsētā. Necila kapa kopiņa liecina par aizgājēju. To atrast var tikai zinātājs. Lielā dzīve aizrāvusi tālos ceļos kādreizējos skolēnus. Jau daudzi no viņiem atraduši savas mūža mājas dažādos kapu kalniņos, tāpat kā viņu kādreizējais skolotājs. Taču vairums no skolotāja Celma audzēkņiem dzīvo un strādā turpat Vērgalē, audzina savus bērnus un mazbērnus. Bet, kamēr cilvēks dzīvo, viņu vienmēr saista atmiņas ar pirmo (un daudziem arī vienīgo) skolu, ar pirmajiem skolotājiem. Daudziem vērgalniekiem šīs atmiņas ir siltas, atceroties skolotāju Celmu. Bet Vērgales kapos kopiņa ar gadiem kļūst arvien necilāka. Lai nepieļautu sava skolotāja Celma piemiņas izzušanu nebūtībā, vērgalnieki grib parādīt savu dvēseļu siltumu un pateicību: ar savāktiem ziedojumiem, ar arhitekta un mākslinieku starpniecību labiekārtot skolotāja Celma ģimenes atdusas vietu. Lai šī cilvēka vārds vēl ilgi skanētu pāri sava novada nākošajam paaudzēm. Ar izstrādāto projektu pirms to realizēšanas iepazīstinās visus ieinteresētos vērgalniekus. Nenoliedzami svētīga ie rosme."