Adalberts fon Aderkass

  Adalberts fon Aderkass dzima Ķirbižos 1860. gadā, kā trešais bērns sava tēva Voldemāra Magnusa Aderkasa (1819.-1892.) otrajās laulībās. Māte Lucija Elizabeta Margarita Saengere. 

Aderkasi nāk no senas baronu dzimtas, kura  pirmo reizi minēta jau 1277. gadā Sāmsalā, taču laika gaitā dzimta paputējusi un vēlāk tās pēcteči bijuši spiesti strādāt pie citiem – bagātākiem aristokrātijas pārstāvjiem.

Adalberta brāļi un māsas: 

• Vilhelms Fridrihs (1853-1897),
• Fridrihs Reinholds Karls (1856-1928),  ir Ķirbižu muižas mantinieks, 
• Eižens Karls Maria (1863-1905),
• Anna Elizabete Henriete (1866-1922) un
• Erhards (1873?).

Mācās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Studēja Tērbatā medicīnu, 1880.-1887., matrikulas Nr. 10838,

Iestājās studentu korporācijā Livonia 1882. gada 26. februārī.

Pēc universitātes beigšanas strādāja par mežzini Tērbatas apgabalā Kasterā.

Līdz 1889. gadam studēja Ebersvaldes mežsaimniecības akadēmijā Prūsijā.

1890.-1905. mežzinis Susējā, īrēja Aburta pusmuižu (Lüggen, Lugemois, Eberhardshof)

Pēc barona Ādolfa fon Vulfa nāves 1904. gadā kļuva par Cesvaines pils pārvaldnieku.

Kopā ar savu brāli Eiženu nogalināts 1905. gada 17. novembrī pils parkā pie tējas namiņa.

***

“Mājas  Viesis” Nr47 (23.11.1905.) ziņo:  

"Cesvaines muižā 18. novembrī kāds lielāks ļaužu pulks atnācis, atņēmis tur nometinātai 16 vīru lielai zaldātu nodaļai ieročus un tad ielauzies pilī. Tur atradies apriņķa priekšnieka goda palīgs E.f. Aderkas un viņa brālis, Cesvaines pils ģenerālpilnvarnieks A. f. Aderkas.  Banda, ar zaldātiem atņemtiem ieročiem apbruņojusies, pārmeklējusi pili un tad atraduse dažas medību plintes, viņa abus f. Aderkasus pasituse tiem uzsaukdama: “Jūs mums  paslēpāt ieročus!” un tad viņus nošāvuši.

– Banda šaursliežu dzelzceļu paņēmuse savā  īpašumā un pa to apbraukājot apgabalu un dedzinājot muižas. Dedzināšanas notikušas OpesVāles (?) un Sinoles muižā.”   

***

Aderkasu piemin arī krauklēniete B. Malšāne savās atmiņās “Par Malienas organizācijas IV rajona darbiniekiem”:   

“Par revolucionāru aģitāciju zemnieku un muižas kalpu vidū 1905.gada vasarā R.Mālīti (Rudolfs Mālītis – Grašu pagasta skolas skolotājs) vajāja Cesvaines barons Aderkas un policija. Kādā dienā Aderkasa vadībā R. Mālītim uzbruka kazaki, piesēja viņu pie segliem un rāva zirgiem līdz sešus kilometrus uz Sarkaņu pagastu. Atriebjoties par šo inkvizīciju, mūsu rajona biedri – kaujinieki izdarīja trīs bruņotus uzbrukumus Cesvaines muižā novietotajiem kazakiem.”   

***

Cesvaines muižas virspārvaldnieka  (no 1901. līdz 1907.g.) Fridriha Ažiņa  atmiņas par šiem notikumiem:  

“Cesvaines muižā, administrācijas mūra mājā, kur arī man bij dzīvoklis, bij novietoti 20 zaldāti, jaunākā virsnieka vadībā un mani pārvietoja netālajā virsmežziņa koka, arī divstāvu mājā. .... Paskatos no augšstāva pa logu un redzu, ka administrācijas mūra māja visapkārt ielenkta no ļaužu bara. Vakars kluss, katrs vārds man dzirdams. Apakšā novietoti zaldāti, augšā pie brāļiem Aderkašiem, pilnvarnieka un viņa brāļa pristava sanākuši – dakteris, virsmežzinis,  grāmatvedis un zaldātu virsnieks. Redzu, ka Aderkass atver logu un teic, ka nekādas ieroču slēptuves te nav, bet tam netic. Provokatoriskas baumas bij izplatītas, ka noslēpti lieli krājumi  ieroču. Aderkas aicina saniknoto pūli, lai izraugās no sava vidus 3 cilvēkus, kas lai nāk un visu māju pārmeklē. Trīs vīri tiek sameklēti, starp tiem pasta priekšnieks, un uzaicināti nākt augšā.  Labu laiku tiek meklēts un nekas atrasts un redzu, ka viss bars ar brāļiem Aderkašiem priekšgalā pāri tiltiņam veļas uz manu dzīvokli. Virsnieks ar saviem zaldātiem paliek mierīgi uz vietas mūra mājā. Tiek stipri dauzīts pie durvīm, kliedz, lai laiž iekšā. Aiz durvīm Aderkas teic, ka viņš ar esot, lai taisot droši vaļā. Caur platām durvīm pieplūst lielais prekšnams ļaužu. Es te nu lampas gaismā pazinu daudzus un redzu to slaveno apbruņojumu. Man pieprasīja atdot ieročus un munīciju, ko nekavējoši izdarīju. Ārā palicēji sauc, lai nākot uz pili, tur tak būšot ieroči noslēpti. Visi steidza līdz un tāpat Aderkaši, kuri gan apgalvo, ka tur neatradīs ieročus, bet tam netic un es ar eju līdz savam principālim Aderkasim, jo turu to par savu dienesta  pienākumu. Pagājuši labu gabaliņu, nejauši Aderkas apstājas, izvelk etveju, izņem smēķi un, aizdedzinādams sērkociņu, ierauj mani aizmugurē “Lai es ejot mierīgi atpakaļ mājās, šoreiz  iztikšot bez manis.” Tā pavēle glāba man dzīvību! Atgriežos atpakaļ un uzeju augšstāvā, no kurienes pāri pils pagalmam skaidri redzama masīvā milzu ēka. Ugunis paspīd gan vienā, gan otrā logā, var domāt, ka cītīgi tiek meklēts. Bet tur tak neviena ieroča nav! Pēc  kādas stundas veltas meklēšanas saniknotais pūlis iznāk pagalmā un nostājas.  Kas tur notiek, nezinu. Un vienreiz pazib uguntiņas un drīz krīt šāvieni cits pēc cita, un visi mūk projām uz visām pusēm. Pagalma vidū mēness gaismā redzams kas tumšs – trokšņa nekāda. Nu gan dodas turp virsnieks ar saviem zaldātiem un arī mēs, pārējie, bet ir par  vēlu – atrodam abus brāļus Aderkasus nošautus. Kāda vara glāba mani šovakar  no viņu likteņa?!”  

*

Tālāk Ažiņš apraksta, ka ozolkoka zārki tika pasūtīti pie Brauna Jungulbenē. Tika izlemts brāļus vest uz viņu dzimtas kapsētu Aderkašos. Aderkasu dzimtas kapi atrodas pie Brīdagas  baznīcas netālu no Ķirbižiem. Tā kā ceļš ved caur Vecpiebalgu, tad par pavadoni ieceļ F. Ažiņu, jo tur viņam tēva mājas. 2 divjūgu ores ar pavadoņiem nogādā zārkus ar nelaiķiem dzimtas kapsētā, bet Ažiņš pusceļā dodas atpakaļ uz Cesvaini, jo pašam draudējušas nāves briesmas.   

Avoti: Album Dorpato-Livonorum, 1908., Māra Evardsone Cesvaines ziņas, 2012. gada oktobris

***

Adalberts nāk no Ķirbižu muižas (Limbažu novads) Aderkasiem, kas dzimtas kokā veido atsevišķu līniju. Viņa tēvs Vilhelms Voldemārs Magnuss (1819-1892) bija precējies ar Augusti Helēnu Palmcveigu, kura 1848. gada 10. septembrī dažas dienas pēc sava piektā bērna dzimšanas mirst. 1853. gadā Vilhelms apprecas otrreiz ar 12 gadus jaunāko Luciju Elizabeti Margaritu Saengeri (no Nīcas novada Kurzemē). Jau pieciem bērniem ģimenē vēl pievienojas: Vilhelms Fridrihs (1853-1897), Fridrihs Reinholds Karls (1856-1928), kas ir Ķirbižu muižas mantinieks, Adalberts Konstantīns (1860-1905), Eižens Karls Maria (1863-1905), Anna Elizabete Henriete (1866-1922) un Erhards (1873?). Aderkasu ģimenē par mājskolotāju no 1856 līdz 1858. gadam strādā Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis, bet viņš nav ne Adalberta, ne Eižena skolotājs. Beidzot Tērbatas universitāti, kur iepazīstas, un ir vienas korporācijas “Livonia” biedri ar Ādolfu Vulfu, Adalberts strādā par mežzini un muižas pārvaldnieku