Anatolijs Aleksandrovs

Anatolijs Aleksandrovs bija fiziķis, PSRS ZA akadēmiķis, PSRS ZA prezidents 1975.-1986.g.

Dzimis Taraščas ciemā, Ukrainā. Cariskās Krievijas laikā viņa vecaistēvs, Eduards Klāsons, dzimis Susējā, Latvijā (tobrīd  okupējusi Krievijas impērija). Pēc dzimtas leģendām viņš bijis zviedru, ne latviešu izcelsmes.

Jāpiebilst, ka viņa priekštecis PSRS ZA Akadēmijas vadībā (1961—1975) M. Keldišs  arī bija saistīts ar Latviju (dzimis Rīgā).

Arī Kriavijas ZA sākotnējie 3 vadītāji, pēc tās izveidošanas bija dzimuši / saistīti ar Latviju, kas apliecina kādreizēji augsto izglītības līmeni šajā teritorijā.

Pēc farmācijas studijām bija nonācis Ukrainā, strādājis Kijevā un apprecējies ar vācu guvernanti, kura līdz sava mūža beigām runāja tikai vāciski. Laulībā piedzima 3 bērni, no kuriem slavenākais bija Krievijas / PSRS zinātnieks, enerģētiķis Roberts Klāsons. Anatolija māte Ella bija E. Klāsona jaunākā meita. Ukrainā viņa apprecējās ar krievu izcelsmes tirgotāju Pēteri Aleksandrovu. 

Trīs gadu vecumā Anatolijs zaudēja māti, tāpēc to pieņēma audzināšanā vecāmāte. Bērnībā, ģimenē Anatolijs pilnībā apguva 3 valodas- vācu, kurā runāja vecā māte, krievu,- kurā runāja tēvs un ukraiņu,- kurā runāja visi pārējie.

1919. gadā,- jau pēc Pirmā Pasaules kara, Pilsoņu kara laikā Anatolijs pabeidza ģimnāziju ar izcilību un gatavojās iestāties universitātē, taču skolasbiedru pierunāts, tā vietā iestājās Vrangeļa armijā, lai cīnītos pret boļševikiem.

Cīņās pret "sarkanajiem" izcēlies ar pārgalvību, tāpēc 3 reizes apbalvots ar Sv. Jura 4., 3. un 2. pakāpes krustiem. Pēc Vrangeļa armijas sakāves tomēr palicis Ukrainā, un iespējams ar mātes brāļa- Roberta Klāsona (tobrīd PSRS elektrifikācijas GOELRO plāna vadītājs),- palīdzību, spējis izvairīties no represijām un iestājies Kijevas universitātē, fizikas- matemātikas fakultātē.

1930. gadā beidzis universitāti un sācis zinātnieka gaitas Kijevā, materiālu pretestības teorijas jomā.

30-to gadu beigās, kopā ar akadēmiķi I. Kurčatovu izstrādājis militāras tehnoloģijas kuģu aizsardzībai no magnētiskajām mīnām. 

Sākot ar 1938. gadu abu izstrādātas tehnoloģijas tika akceptētas un 4 dienas pirms Vācijas iebrukuma PSRS- sāktas uzstādīt uz kuģiem.

Jau sākoties karam pašā PSRS, 1941. g. augustā,  zinātnieki pašrocīgi uzstādījuši jaunās iekārtas vairāk kā 50 Sevastopolē bāzētajiem kuģiem.

No 1943. gada, kopā ar I. Kurčatovu uzsāka darbu pie PSRS atomieroču izstrādes.

No 1946. gada bija P. Kapicas (Kembridžas absolvents, Nobela prēmijas laureāts, kurš bija kritis Staļina nežēlastībā) vietā iecelts par Fizikālo problēmu institūta direktoru.

1951. gadā kopā ar Kurčatovu izstrādāja padomju atomreaktora projektu

1955. g. kļuva par Atomenerģijas institūta direktora vietnieku, 

1960.g., pēc Kurčatova nāves- Atomenerģijas institūta direktors

Izstrādājis atomreaktoru projektus pirmajiem PSRS atomledlaužiem un zemūdenēm.

Pateicoties efektīvai darba organizācijai un J. Staļina personīgam atbalstam panācis sērijveida atomzemūdeņu ražošanas uzsākšanu (no 1952. līdz 1972 .g. Sevmašā (Севмаш)  tika uzbūvētas 163 atomzemūdenes, tai skaitā - tobrīd pasaulē lielākās, kura iekļuva Ginesa rekordu grāmatā)

1966. gadā iestājies PSKP, izstājies 1989. gadā.

No 1975. gada 25. novembra līdz 1986. gada 16. oktobrim- PSRS ZA prezidenta amatā. Atļāvies dažkārt uzstāties ar "padomju kritiku", lai varētu "atškirties no pūļa", taču vienlaikus tādā mērā, lai netiktu represēts kā Saharovs/

Pēc Černobiļas atomreaktora avārijas (ar kuru viņa vadītajam institūtam nebija nekāda sakara), atkāpies no ZA vadītāja posteņa, jo pārdzīvojis katastrofas apjomus, kurā vainojis vienīgi cilvēcisko faktoru, nevis tehnoloģijas (vēl 15 PSRS AES darbojās tieši pēc tā paša projekta).

***

Apbalvojumi:

Krievijas (Vrangeļa) armija

• 3 Sv. Jura krusti (4., 3., un 2. pakāpes, 1919-1920)

PSRS

• 3 Sociālistiskā darba varoņa zvaigznes  (1954, 1960, 1973)
• 9 Ļeņina ordeņi (06.03.1945; 29.10.1949; 19.09.1953; 04.01.1954; 11.09.1956; 12.02.1963; 17.09.1975; 10.02.1978; 11.02.1983)
• Oktobra revolūcijas ordenis (26.04.1971)
• Tēvijas kara 1. pakāpes ordenis 11.03.1985)
• Darba Sarkanā karoga ordenis (10.06.1945)
• Medaļa "Par Staļingradas aizsardzību" (1945)
• Medaļa "Par Sevastopoles aizsardzību (1945)
• 4 Staļina prēmijas (1942, 1949, 1951, 1953)
• Ļeņina premija (1959)
• PSRS valsts prēmija  (1984)
• I. Kurčatova zelta medaļa (1968)
• M. Lomonosova Lielā zelta medaļa  (1978)
• S. Vavilova zelta medaļa (1978)
• u.c.