Gustavs Klēmans

* 1887. V 28. Piņķu pag. vācbaltiešu ģimenē; S. Lūcija dz.  Šancbergs. + 1959.

                1907/1913. Beidzis Tērbatas Universitāti,

                1914. VIII 24. ordinēts,

                1914/1916. Cēsu apriņķa vikārs,

                1916/1917. Rīgas Jēzus draudzes mācītāja adjunkts,

                1917/1918. Dobeles draudzes vikārs,

                1918 Iecavas Lambertas draudzes vikārs,

                1918/1921. Alūksnes draudzes mācītājs,

                1918/1927. Kalsnavas draudzes vikārs,

                1922/1934. Lazdonas draudzes mācītājs.

Lielinieku draudiem tuvojoties, māc. G. Klēmanis ar ģimeni 1938. gadā repatriējās uz  Vartegavu, bet otrā pasaules kara gaitas viņu spieda pārcelties uz Gistrovu, Meklenburgā. Vācu austrumu frontei sabrūkot, viņš saslimušās audžu meitas vietā devās nocietinājumu rakšanas darbos, kur uz laiku palika uzbrūkošās sarkanarmijas apgabalā. Tas bija smagu pārdzīvojumu posms. Pēc grūtas un briesmu pilnas bēgšanas viņam tomēr izdevās izkļūt brīvībā pie savējiem, pēc kam vinš ar kundzi Lūciju (atraitni Ozoliņu) un audžu bērniem pārceļas uz tagadējo dzīves vietu.
Smagi pārdzīvojumi nepaliek bez ļaunām sekām viņa veselībai, taču viņa mundrais gars un reliģlozitāte ļauj tam pārdzīvot savu laulāto draudzeni, kas mirusi 1957. gadā. Tagad nu viņai seko arī pats, pēc kura sēro audžu meita Marta Ozoliņa ar trim māsām Latvijā, brāli Vācijā un otru — Anglijā, kuriem aizgājējs bijis kā īsts tēvs, rūpīgs gādnieks un audzinātājs, līdz sava mūža galam palikdama uzticīgs latviešu valodai un garam, kas allaž valdīja viņa ģimenē.

               Miris Dienvidbavārijā Pēkingā (Pöcking).

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-125.;

                               „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.