de

Hermanis Saltups

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.

  * 1901. V 16. Rīgā + 1968. 

                1918/1919. Studentu rotas karavīrs,

                1928. beidzis Latvijas Universitāti,

                1928/1944. Sarkankalna slimnīcas ārsts,

                1941. dzīvo Duntes 12-22,

                1945-1947  ieslodzījumā  Sverdlovskas apgabalā un Suzdaļā.

                Akadēmiskas biedrības Atauga vecbiedrs,

               Dēli - kardiologs Andris un Jānis ar māti emigrēja uz Austrāliju.

               Meita - izcilā ātrslidotāja Lāsma Kauniste, ko uzaudzināja vecmāmiņa. Māte - aktrise Nacionālajā, Muzikālās komēdijas, pēc tam Leļļu teātrī.

              Sievas - Lūcija Aleksandra dz.Zeimele,šķīries 1933.g.

                            Marija Johana dz.Šmite(1910- 2000 Austrālijā).

                           Anna Saltupa-Mirska.

               Avots:       LVVA P-1023-2-17-52.

----

                           Šī gada 21. janvārī Rīgā miris Hermanis Saltups, Ataugas vecbiedrs, bij. Studentu rotas karavīrs, vēlāk prof. Buduļa asistents un speciālists nervu un gara slimībās. H. Saltups dzimis 1901. g. 16.maijā Rīgā. Viņa tēvam Eduardam Saltupam piederēja koku eksporta un importa uzņēmums, arī māja Brīvības ielā. Visi Saltupi bija emocionāli cilvēki, spējīgi uz traģisku izšķiršanos. Tā Ed. Saltups nošāvās savā uzņēmumā, un mūsu nelaiķa brālis, kas bija beidzis karaskolu, arī beidza dzīvi pašnāvībā.
Hermaņa Saltupa pirmie skolas gadi sākušies Pēterpilī, bet vēlāk Rīgā Izglītības b-bas reālskolā, kas bija prof. K. Kundziņa vadībā. No skolas sola viņš aizgāja Latvijas atbrīvošanas karā ar Studentu rotu 1919. g. pirmajās dienās un atgriezās Rīgā pēc tās atkarošanas no komunistiem. Visus šos varoņus, kas vēl nebija virsnieki, paaugstināja leitnanta pakāpē. Pēc kara viņš beidza Rīgas pilsētas otro ģimnāziju, kur bijis vienā klasē ar Marisu Vētru, kas piemin viņu grāmatā Rīgā toreiz. Skolas laikā H. Saltups daudz spēlējis klavieres, dažreiz arī skolas vakaros.
Miera laikiem atnākot, H. Saltups sāka medicīnas studijas Vācijā, Hallē, vēlāk kādu laiciņu Vīnē, bet, kad 1923. g. grūti saslima māte, tad atgriezies Latvijā un iestājies L. U., kur kursu beidza 1929.gadā. Drīz pēc studiju beigšanas viņš kļuva par prof. Buduļa asistentu, līdz ar to pievērsdamies psihiatrijai, kurai kalpoja visu mūžu. Draudīgi momenti bija jāpiedzīvo Baigajā gadā, jo vecam brīvības cīnītājam un aizsargu ārstam katrs varasvīrs varēja piesieties. Labi, ka viņam nebija ienaidnieku darba vietā. Vistraģiskākā diena bija 1942. g. februārī, kad SS-vīri aizveda Sarkankalna slimniekus nošaušanai. Kāds piedzēries virsnieks draudēja paņemt līdz arī visus ārstus tādam liktenim.
Kas lai izpētī visas cilvēka sirds domas, kas pavedināja H. Saltupu palikt Rīgā? 1945.g. janvārī viņu aizveda no slimnieku pieņemšanas istabas, bez iespējas pateikt ardievas mātei, uz čeku, un ... viņš bija pazudis bez vēsts, tas ir, aizvests uz Sibīriju, kur bijis divus gadus. Tur sākumā viņš strādājis kādā fabrikā lielā karstumā, pie vāja uztura, pusbadā. Bijis jāguļ uz lāvām un naktīs jākaujas ar blaktīm. Visas līdzbiedru sarunas grozījušās ap ēdienu, "ko mājās sievas viņiem pagatavotu". Reiz iemainījis maizes kukuli, dodot par to savu mēteli un gandrīz visu apēdis uzreiz... Kādu laiku vēlāk pārcelts darbā slimnīcā, kas jau bijis stāvokļa liels uzlabojums. Kādā no Sibīrijas rakstītā vēstule viņš saka: "Vēl nedaudz mēneši, un es raudzīšos pasaulē citām acīm. Pirms dažām dienām saņēmu glaimojošu darba piedāvājumu, sākot ar oktobri (rakstīts 1947. g. 18. jūn.).
Es jau biju padomājis pabūt Vidusāzijā vai Kaukāzā, redzēt pasauli. Uz māju pagaidām nebiju domājis braukt. Apsverot visu, saprāts liek palikt šeit. Domāju, ka strādāšu šeit gadu vai divus, varbūt arī mazāk, — gribētos vairāk saules, bet to rādīs apstākļi. Pēc darba uzsākšanas varēšu doties atvaļinājumā, apmeklēt māti, kas gaida mani no 45-tā gada."
1947. g. H. S. varēja atgriezties Latvijā un darboties Ģintermuižas psihiatriskā slimnīcā, kur palika līdz mūža beigām. Pēdējos gados dzīvojis Mellužos un braucis uz Jelgavu 5 reizes nedēļā, jo 5 dienas bijis jābūt darbā. Tikai kādu mēnesi pirms miršanas H. Saltups nolicies gultā, kur viņu uzvarēja ļaundabīgs audzējs. H. Saltups guldīts Meža kapos Rīgā.
1944. g. rudenī bija noticis tā, ka Saltupa kundze, zobārste, ar maziem bērniem izbrauca uz Vāciju agrāk un, kā visi toreiz domāja, cerēja Ziemsvētkos ar vīru atkal redzēties. Tas tomēr bija uz neredzēšanos.
Viens no viņa dēliem staigā tēva pēdās — studējis medicīnu Austrālijā un šogad specializējas iekšējās slimībās Maijo (Mayo) klīnikās Ročesterā ASV. Otrs dēls ir arhitekts.
Studiju laikā H. S. iestājās Ataugā, kur sākumā viņa dzīvai dabai dzīve likusies par klusu, bet drīz vien tanī iedzīvojies, saticis vecus paziņas un domu biedrus, kā to piemin Dr. H. Malvess, viņa līdzgaitnieks medicīnas studijās. Tanīs gados H. Saltups bija labi pazīstams sporta aprindās kā izcils vārtu sargs futbola spēlēs. Tenisu viņš spēlēja līdz mūža vakaram.
Tāds ir viena latviešu īsta patriota liktenis. Cik dārgi daudziem ir bijis jāmaksā par Latvijas brīvības gadiem! (Akadēmiskā dzīve, 01.09.1968).

1922.gadā H. Saltups piedalījās vēsturiskā futbola spēlē. Viņš bija vārtsargs Latvijas izlases  pirmajā starptautiskajā mačā, Latvija - Igaunija 1:1.

Ursache: geni.com, biographien.lv

Keine Orte

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1Eduards SaltupsEduards SaltupsVater30.04.187508.08.1926
        2
        Alīde SaltupsMutter20.09.187800.00.1954
        3Arnolds SaltupsArnolds SaltupsBrüder10.06.190410.12.1930
        4
        Anna SaltupisSchwägerin27.09.190414.11.1933

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter